Jēkabs izgāja no Bēršebas un devās uz Hārānu. Viņš tuvojās kādai vietai un palika tur pa nakti, jo norietēja saule. Viņš ņēma akmeni no tās vietas, lika sev pagalvī un nolikās gulēt tai vietā.  Viņš sapņoja, un, re, zemē noliktas kāpnes un to gals sniedzas debesīs, un, re, Dieva eņģeļi kāpj pa tām augšup lejup.  Un, re, Kungs nostājies augšā un saka: “Es esmu Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs! To zemi, kur tu guli, es došu tev un taviem pēcnācējiem!  Un tavu pēcnācēju būs tik, cik putekļu uz zemes, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un visas zemes dzimtas tiks svētītas tevī un tavos pēcnācējos! Un, redzi, es būšu ar tevi, es sargāšu tevi visur, kur tu iesi, un es atvedīšu tevi atpakaļ uz šo zemi, jo es tevi nepametīšu, līdz nebūšu izdarījis to, ko tev apsolīju!” / 1. Mozus 28:10-15 /