Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” / Lūkas 16:19-31 /