Viņiem uz tautu runājot, piestāja priesteri, tempļa sardzes priekšnieks un saduķeji, noskaitušies, ka viņi māca tautu un sludina Jēzū augšāmcelšanos no mirušajiem. Tie sagrāba viņus un turēja apcietinājumā līdz rītam; tad bija jau vakars. Bet daudzi, kas šos vārdus dzirdēja, sāka ticēt, un šo vīru skaits bija ap pieci tūkstoši. Nākamajā dienā Jeruzālemē sapulcējās viņu vadoņi, vecajie un rakstu mācītāji, augstais priesteris Hanns, arī Kajafa, Jānis, Aleksandrs un citi, kas bija no virspriesteru dzimtas. Nostādījuši abus apustuļus vidū, tie sāka iztaujāt: “Kādā spēkā un kā vārdā jūs to darījāt?” Tad Pēteris, Svētā Gara pārņemts, tiem sacīja: “Tautas vadoņi un vecajie, ja mums šodien jāatbild par labu darbu pie slima cilvēka, kā viņš kļuva vesels, tad lai jums un visai Israēla tautai ir zināms, ka Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā, kuru jūs piesitāt krustā un kuru Dievs uzmodināja no mirušajiem, šis cilvēks stāv vesels jūsu priekšā.  Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši. Tas ir kļuvis par stūrakmeni. Un nav pestīšanas nevienā citā, nedz cits vārds zem debess ir cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu, un, redzēdami izdziedināto cilvēku pie viņiem stāvam, tiem nebija ko teikt. / Ap.d.4:1-14 /