Protams, tā ir ļoti nepieciešama, jo visapkārt ir tik daudz tumsas. Un šajā tumsā – tik daudz neīstas gaismas, vilinoša spožuma un malduguņu. Es zinu, ka Kristus ir pasaules gaisma, tomēr Viņš man nepieciešams personīgi ik brīdi. Bez “zvaigznes” –

 Dieva Vārda gaišuma manos ceļos, kā arī lūgšanas – man neizdosies palikt Viņa tuvumā.

Lai kaut kur nokļūtu, ir nepieciešams mērķis. „Ziemsvētku zvaigzne” ir vienīgais mērķis, kas ved pie Kristus. Tāpēc jā, man ir nepieciešama „Ziemsvētku Zvaigzne”, kas ir cerība mīlestības piepildījumam. Ticība, ka tam visam beigās būs kaut kāda jēga un augstāks piepildījums. Dzīve ne vienmēr ir putu vanna, bet, ja tev ir „Ziemsvētku zvaigzne”, tad gandrīz vai akli tu taranē dzīvi ar smaidu un dodies uz to ideālo vienīgo īsto gaismu.

Man noteikti ir vajadzīga šī „zvaigzne”. Bet kas tā ir man? Tie ir dzīves nelielie pagriezieni, kas sākumā šķiet nenozīmīgi, bet vēlāk noved pie domām par Kristu un pie vēlmes sekot Viņam rūpīgāk, „aizpūst” prom mākoņus, visas mazās lietas, kas mani attālina no Kristus, lai labāk saskatītu un saklausītu Dieva Vārdu. Ja nebūtu šie nelielie notikumi, kas man aizķeras prātā, tad būtu ļoti viegli attālināties no Dieva. To var salīdzināt ar pilnīgu tumsu, kurā ir viegli apmaldīties, bet, ja naktī debesis ir skaidras, tad zvaigžņu gaisma apgaismo ceļu.

Kristus pats ir zvaigzne, Viņš ir karalis, pie kura drīkst ieiet bez pieteikuma. Tomēr man ir daudzas lietas, kas man palīdz nenovirzīties pie ceļa un atgādina, ka Viņš mani gaida un vēlas būt kopā visu laiku. Tie noteikti ir mani kristīgie draugi, mana draudze, dievkalpojumi un pasākumi draudzē, arī Latvijas kristīgais radio, bērni un vakara lūgšana, Bībele uz naktsgaldiņa... Varbūt tās jāsauc par „zvaigznēm”. Ja tā visa nebūtu, vai es lēnām neiestigtu pasaulē?

Edija Banka-Demandta, studente 

Neatkarīgi no tā, cik stipra vai vāja būtu ticība Kristum, paļāvības „zvaigzne” ir nepieciešama katram. Tiem, kas ar lielu spēku iesakņojušies kristietībā, šī „zvaigzne” varbūt nav tik ļoti nepieciešama kā tiem, kam ticības gaismiņa ir ļoti blāva, tomēr stiprinājums ir vajadzīgs ikvienam, lai tad, kad pagursti, ir spēks dziļi ieelpot un doties tālāk. Manā ticības ceļā ir divas „zvaigznes”, kas mani ved tuvāk Kristum. Viena no tām ir Svētais Gars, kas tik spēcīgi mani uzrunāja pirms 3 gadiem, kad nolēmu uzmeklēt tuvākās draudzes mācītāju, lai varētu iestāties iesvētes mācībā un vēlāk arī kristīties. Otra ir mans vīrs, pie kura varu smelties stiprinājumu brīžos, kad man kā jaunai kristietei kristietības jautājumi sāk palikt par grūtu. 

Jāņa evaņģēlijs mani pilnībā pārliecināja par manu Pestītāju. Tajā rakstīts, ka „iesākumā bija Vārds, kas bija pie Dieva”, un visi Vārdi, kas nāk no Dieva ir pilnīgi pestīšanas un žēlastības piepildīti. Taču cilvēkiem patīk uzskatīt, ka šie Vārdi nevar būt pilnīgi, jo arī mēs neesam pilnīgi. Arī es sākumā nespēju aptvert šā Vārda patieso spēku un nozīmi, bet tagad es nespēju beigt slavēt Dievu par šo Vārdu. Jēzus, tā ir dāvana un miers manai sirdij, tā ir dzīvības maize manai dvēselei, ko Viņš man ļāvis saņemt, un tikai caur šo Vārdu es spēju sajust Viņa klātnību un kalpot Viņa valstībai.