Jau vairāk nekā 280 gadu Hernhūtē, Vācijā, tiek izlozēti Brāļu draudžu lozungi – Bībeles lasījumi katrai gada dienai. Pirms lozungu izlozes tās dalībnieki mēnesi pavada lūgšanās par to, lai viņi, izlozējot lasījumus, kalpotu kā darbarīki Dieva rokās. Lozungi tiek izdoti vairāk nekā 50 valodās, kas ļauj miljoniem cilvēku pasaulē sākt savu dienu ar kopīgu Dieva Vārda lasījumu. Jau 10 gadus lozungus izdošanai latviešu valodā sagatavo un rediģē mūsu draudzes māsa Maija Frīdberga. Mūsu sarunas laikā Maija atzīst – nekam citam viņas dzīvē nav tik liela nozīme kā lūgšanai.

Ar Maiju Frīdbergu tikās Lelde un Ivars Kupči

Kas ir tava pirmā lūgšana, kuru atceries?

Nebiju vēl sasniegusi piecu gadu vecumu, kad nomira mans tētis. Atceros, cik ļoti lūdzu Dievu, lai Viņš dāvā man jaunu tēti. Savai mammai es tolaik piedāvāju visādus variantus – pazīstamu skolotāju, mājas kaimiņu, veikalnieku... Nekas no piedāvātā, protams, neīstenojās, bet rezultātā es tiku pie daudz labāka – Debesu tēva. Apmēram no sešu gadu vecuma atceros savas vakara lūgšanas, vēlāk lūdzu arī grūtākos brīžos. Tas turpinājās līdz kādiem 10 gadiem un tad kaut kā nemanāmi pagaisa.

Man liekas zīmīgi, ka esmu kristīta Vasarsvētku dienā, kad mācītājs noteikti lūdza Svētā Gara klātbūtni arī man. Tikai pēc 40 gadiem es atkal sadzirdēju Viņa balsi: lai cīnītos par dēla d

vēseli, gāju uz pareizticīgo baznīcu un par naudu pasūtīju aizlūgšanas. Taču visai drīz sapratu, ka man kaut kas jādara arī pašai ar sevi, un pēc diezgan ilgiem meklējumiem atradu Jēzus draudzi.

Kāda loma ir lūgšanai tavā dzīvē?

Nekam citam manā dzīvē nav tik lielas nozīmes. Lūgšana man vispirms ir apliecinājums, ka Dievs ir klātesošs vienmēr un visiem. Un tā ir arī vienkāršākā iespēja atvērt durvis Kristum, kurš klauvē pie manas sirds.

Tas izklausās vairāk, nekā tikai likt savas vajadzības Dieva priekšā.

Iesākumā – jā, protams, arī man pārsvarā tā bija savu vajadzību un problēmu nešana Dieva priekšā. Bet pašlaik es ļoti maz lūdzu kaut ko konkrētu. Tā vairāk ir kā saruna, kurā es stiprinos, un man spēcīgākā lūgšana ir Tēvreizes noslēguma daļa – „jo Tev pieder valstība, spēks un gods”. Kā sacīts kādā no man mīļām grāmatām – Dievs acis nemirkšķina. Viņš visu zina un visu redz kopumā. Un Bībelē ir sacīts – nepļāpājiet kā pagāni, kad jūs Dievu lūdzat.

Kas ir tas, par ko tu lūdz Dievu?

Godīgi? Deviņdesmit procentu – par saviem bērniem un mazbērniem. Pārējais – par savu draudzi un citiem cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā darījuši zināmu, ka par viņiem ir jāaizlūdz. Šis sadalījums apzināti ir tāds, jo kas gan cits lūgs tieši par maniem bērniem un mazbērniem, ja ne es. Piemēram, nupat decembrī draudzē tika iesvētītas abas manas mazmeitas. Tas, ka viņas jutās tiešām Dieva uzrunātas to darīt, bija ilga lūgšanu ceļa rezultāts.

Vai vari minēt būtiskākās lūgšanas, uz kurām Dievs tavā dzīvē ir atbildējis, tās piepildījis?

Jāsaka, ka Dievs ir uzklausījis arī ļoti daudzas manas lūgšanas par sīkām un nenozīmīgām, ikdienišķām lietām. Caur tām es esmu iemācījusies paļauties uz Dievu, un tad, kad ir grūti, Viņš pats visu nokārto – man nekas nav jālūdz.

Viena no būtiskākajām uzklausītajām lūgšanām ir par dēlu. Viņš bija jau pazudis – alkohols, narkotikas, pilnīga bezatbildība attiecībās pret ģimeni... Daudz kas arī tagad nav ideāli, tomēr viņš ir ļoti būtiski mainījies (un ir pārliecināts, ka tas ir lūgšanu rezultāts) . Gan es, gan visa draudze lūdzām par viņu vismaz 15 gadu garumā.

Daudzas uzklausītas lūgšanas saistās  ar manu kalpošanu draudzē. Kopā ar Austru Avotiņu savulaik piekritām aicinājumam veidot draudzes izdevumu, tā īsti nemaz nezinot, ko tas  nozīmē. Pateicoties izlūgtai Dieva vadībai, varējām šādā veidā kalpot pašos izdevuma pirmsākumos. Arī darbs svētdienas skolas vecāku grupiņā sākās ‘tukšā’ vietā, bez jebkāda priekšstata, kā to darīt. Aptuveni 14 gadus varēju vadīt nodarbības šajā grupā tikai tāpēc, ka visa pamatā bija lūgšana. Manuprāt, nevienu, pat vismazāko kalpošanu nevar uzsākt bez lūgšanas – kaut vai īsas un formālas.

Kā tu parasti saņem atbildes uz savām lūgšanām?

Galvenokārt – pēc tā, kā lietas kārtojas. Visā ir nepieciešama paļaušanās uz Dievu – piemēram, vēl 10 dienas pirms dzīvesvietas maiņas Ikšķilē es nezināju, uz kurieni pārcelšos. Viss nokārtojās lieliski, taču tā pat nebija atbilde uz konkrētu lūgšanu, bet gan paļāvība, dzīvošana lūgšanā.

Domāju, ka vislielākās iespējas pieaugt Kristū mums ir tad, ja Viņam nemitīgi pateicamies par vismazākajām un ikdienišķākajām lietām – par pamošanos, jaunu dienu, par dienišķo maizi, par pasargāšanu ceļā, par sastaptu laipnu cilvēku... Nevis – uzreiz prasīt izmainīt mani un manu dzīvi.

Vēl atbildes uz lūgšanām es saskatu ‘augļos’ – ja man par lūgto ir miers un nav satraukuma, tad uztveru to kā Dieva dāvātu atbildi un risinājumu.

Vai lūgšanai tavā ikdienā ir kāds noteikts laiks vai vieta?

No rīta parasti pateicos par to, ka esmu pamodusies, tad rīta kafija, pārdomājot un lūdzot ar dienas lozungu. Pie pusdienu galda – pateicības lūgšana kopā ar mazmeitu, kas iegriezusies pēc skolas, vai vienatnē. Dienas noslēgumā (lielākoties jau gultā uz spilvena) cenšos  pateikties par aizvadīto dienu un lūgt svētību un pasargāšanu saviem mīļajiem. Lielāku laiku regulārām lūgšanām diemžēl veltu tikai tad, ja ir kāda īpaša vajadzība – ieilgusi problēma, kaut kas, ar ko jātiek galā sevī. Kritiskos brīžos es bieži vien skaitu Tēvreizi, to atkārtojot, līdz varu noformulēt pati savu lūgšanu, ja nepieciešams.

Personiskās lūgšanas vai gatavās lūgšanas, kas ir jau kāda pierakstītas, – kāds ir tavs skatījums uz balansu starp tām?

Man šķiet, ka cilvēkam ir jāvadās pēc iekšējās izjūtas. Ja šodien nespēju noformulēt personīgo, tad varu izmantot kādu jau gatavu, uzrakstītu lūgšanu, ar kuru es arī taču vēršos pie Dieva. Tuvākas man ir personiskās lūgšanas, bet bija jāpaiet daudziem gadiem, līdz sapratu, ka lūgt nav īpaši jāmācās, vienkārši ir jāuztic Dievam tas, kas ir tavā sirdī.

Pēdējā laikā  pārsvarā esmu  pateicības lūgšanā. Jo pat vistumšākajā dienā es varu pateikties – kaut vai par to, ka šīs dienas laikā manis varēja arī vairs nebūt, bet Dievs par mani gādā. Man taču ir viss – kur dzīvot, ko ēst, ko vilkt mugurā. Pat „mirstamā kārta” ir skapī, kura turklāt laiku pa laikam jānomaina, lai kodes nesaēd... Man ir ticība. Man ir pensija. Patiesībā tā  ir pat par lielu, jo ...ar 18 latiem mazāku pensiju es tiktu pie  maznodrošinātas personas statusa ar visādām atlaidēm.

Dažkārt mums ir grūti lūgt – vai nu neesam pārliecināti, ka Dievs mūsu lūgšanas uzklausīs, vai tam ir kādi citi iemesli. Kā tu iesaki šādos brīžos rīkoties?

Vienkārši teikt Dievam – te es esmu,  - bezpalīdzīgs, kā nelaimes čupiņa Tavā priekšā. Viņš to redz.

Zvaigznes dienā janvārī apritēs 22 gadi, kopš tu esi Jēzus draudzē. Vai draudze, tavuprāt, šajā laikā ir mainījusies un kā?

Ja draudze nebūtu mainījusies, manis tajā droši vien vairs nebūtu, jo mēs katrs taču maināmies! Pirmkārt, draudze ir izaugusi. Tā ir kļuvusi gados jaunāka. Jaunu pērminderu paaudze, jaunieši tik daudzās kalpošanās. Tas kopumā rada laimes sajūtu – mana draudze dzīvo, es redzu tās nākotni. Arī skatoties uz svētdienas skolu: pirms 22 gadiem bija neliels pulciņš bērnu - viena grupiņa, vēlāk divas... Tagad katram vecumam sava grupa un skolotāji. Arī visas kalpošanas, kas notiek ārpus dievnama, evaņģelizācija. Mūsu baznīcā nav ‘izejamo dienu ‘- visi vakari ir aizņemti. Slava Dievam par to!

Bet kaut kas tomēr ir palicis nemainīgs – ļoti skaidrs un saprotams Dieva Vārda pasludinājums. Arī šodien. Tāpat kā tajā dienā pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad  Ziemsvētkos televīzijā pazibēja neliels sižetiņš par to, ka Jēzus draudzē apstiprināts jauns mācītājs. Pietika ar pāris izskanējušajiem teikumiem no sprediķa, lai es saprastu – lūk, kur ir manis ilgi meklētās garīgās mājas!

Kāda būtu tava lūgšana par mūsu draudzi šajā – 2012. gadā?

Lai draudzes centrā, tāpat kā līdz šim, ir Kristus. Ne jau tas, marmorā kaltais, kas altārī, bet dzīvais Kristus. Lai draudze ir aktīvāka lūgšanās par sevi, lai tad, kad mācītājs no sakristejas ienāk altārī, mēs ikviens būtu kopā ar viņu klusajā lūgšanā tieši par šo dievkalpojumu, par draudzi, par Svētā Gara klātbūtni katram no mums. Lai mēs vēl vairāk būtu atvērti pāri plūstošajai Dieva žēlastībai un pilnīgāk izmantotu tās Viņa dāvanas, ko varam saņemt tieši kā draudze.

***

Pasītei:

Dzimusi 1937. gadā.

Draudzē kopš 1989. gada Zvaigznes dienas. Savulaik strādājusi par draudzes lietvedi, vadījusi vecāku grupu Svētdienas skolā.

Vada Kristīgās mācības nodarbības draudzes bērnu centrā „Jēriņš”.

Beigusi LU Filoloģijas fakultāti, Lutera Akadēmiju Svētdienas skolas skolotāja specialitātē.

***

Foto: Ivars Kupcis un no personīgā arhīva
Foto paraksti:
1) Maija pie Brāļu draudžu Lozungu izlozes galda Hernhūtē, Vācijā
2) Maija viegli atrod valodu ar pašiem mazākajiem