Ģimene ar ritma izjūtu

Valts un Ieva uzskata, ka viņu galvenais aicinājums šobrīd ir viņu ģimene. Viņu iepazīšanās notika pateicoties tam, ka viņu aizraušanās bija – un joprojām ir – mūzika. Draudzē Valtu noteikti esam pamanījuši mūziķu vidū – pie bungām, kuras viņš cenšas spēlēt, cik vien klusu iespējams. Valts vada mūsu draudzes Alfa kursa mūziķu kalpošanu un nupat organizēja arī draudzes vasaras nometnes muzikālo pavadījumu. Ieva tajā laikā ir kopā ar viņu meitām Līvu un Martu, kurām arī patīk piesēsties pie bungām un uzspēlēt kopā ar tēti.

Bērni + vecāki + skolotāji = Svētdienas skola!

Ik pa laikam „Jēzus draudzes dzīves” lasītājam ir bijusi iespēja kaut ko uzzināt par Svētdienas skolas dzīvi. Piemēram, 2009. gadā tā svinēja savu 25. pastāvēšanas gadu, savukārt 2011. gada pavasarī tajā pirmo reizi tika svinēts oficiāls izlaidums Rāmavas muižā.

Šajā reizē vēlamies jums vairāk pastāstīt (vai atgādināt) par to, kāpēc Svētdienas skolas pastāv un kādi ir tās uzdevumi un mērķi.

Ir jauks, saulains rīts otrajā jūlija sestdienā. Šodien pulcējamies Jēzus baznīcā uz draudzes senioru, kuri dzimuši aprīlī, maijā un jūnijā, sadraudzības pasākumu, ko organizē māsas no diakonijas - Līvija un Jolanta. Sadraudzības brīdi sākam ar lūgšanu un dziesmu. Mūs sveikdams, mācītājs Erberts Bikše uzrunā ar Vārdu no Pāvila 1. vēstules korintiešiem, 2. nodaļas 12.-14. p., kur runa ir par miesīgo un garīgo cilvēku: mūsu miesīgais cilvēks pamazām sadilst, kļūst nevarīgāks, bet garīgais cilvēks Svētā Gara spēkā atjaunojas un pieaug gudrībā. Pasākumu kuplina Rīgas 3. mūzikas skolas audzēkņi ar dažādu komponistu klavieru skaņdarbu solo priekšnesumiem. Daina Upīte iepriecina ar savas dzejas lasījumiem.

Pirmajā vakarā pie Gaujas augšteces mazliet aiz Vijciema, kas bija mūsu laivu brauciena sākumpunkts, pēc nelielas lietus gāzes un klusām lūgšanām, izbaudījām vakaru pie upes.

„Tas Kungs ir mans Gans” – tie ir vārdi, kas šogad māmiņu nometnē pie Usmas ezera vienoja vairāk nekā 50 kristīgas māmiņas no dažādām Latvijas draudzēm. Šo nometni jau sesto gadu rīko mūsu draudzes māmiņas, – taču šī bija vislabākā no visām. Iespējams, tas skan banāli vai liekulīgi, tomēr neviens man nevar atņemt to, kā es pati dziļi sirdī jūtos. Dievs mani atrada un mani uzrunāja. Es saņēmu tieši to, kas tajā brīdī man bija vajadzīgs.

Jau gatavojoties nometnei un lūdzot par to, mani nodarbināja jautājums par kontroli, darbu un atbildību. Ja es atdodu grožus Dievam, vai tas nozīmē, ka man visi groži jāpalaiž vaļā? Neuztraukties un necensties neko sasniegt? Lai notiek, kas notikdams? Ja pilnīgi uzticos Dieva vadībai un apsardzībai, kāda tad ir mana atbildība?

"Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28,19-20)
Jau četrpadsmit gadus ik rudeni savu kalpošanas sezonu sāk LEAF evaņģelizācijas grupa. Tas ir pulciņš aktīvu, gados jaunu Jēzus draudzes locekļu, kam rūp svētdienasskolu darbs Latvija lauku draudzēs. LEAF darbības mērķis ir izveidot un attīstīt svētdienasskolas draudzēs, kur tādu nav. Katru gadu tiek izvēlētas 2 draudzes, kurās LEAF apņemas novadīt vienu svētdienasskolas mācību gadu, bet draudze – atrast skolotāju no draudzes locekļu vidus. Šādi pēdējos gados nodibinātas svētdienasskolas Pūrē, Tukumā, Koknesē, Meņģelē, Allažos, Daugavgrīvā, Spārē, Sēmē.

Cik brīnišķi, mans Dievs, Tu mani vadi!

Esmu viena. Tūlīt būs 80, dzīvoju Lielvārdē. Ļoti gribējās tikt sakopt vīra un vecāku kapu kopiņas, bet no autobusa līdz kapsētai jāiet 3km. Pirms 8 gadiem, kad vīrs slimoja, biju turp aizbraukusi ar autobusu, - bija grūti, ļoti piekusu. Baidījos, vai tagad to spēšu. Ko darīt? Lūdzu Visaugstāko Debesu Tēvu, lai dod padomu un spēku, kā to izdarīt: „Tikai Tu, Kungs, zini, ko darīt, Tev viss ir iespējams, Tu esi labestīgs un bagāts žēlastībā visiem, kas Tevi lūdz. Es visu ielieku Tavās rokās, Tavs prāts lai notiek!” Un tā – vadot dienas lūgšanās – kādu dienu iebrauc draudzenes meita, garām braucot, mani apciemot. Iedomāties nevarēju! Uzreiz galvā doma: „Tā ir Tā Kunga palīdzība!” Es tūlīt lūdzu, ja viņa nesteidzas, lai izdara labu darbiņu – aizved mani uz kapiņiem sakopt vīra un vecāku atdusas vietas. Protams, viņi nesteidzās, mēs aizbraucām, viņi palīdzēja man visu sakopt, atnesa ūdeni, salaistīja rozītes. Un tā es ar Dieva svētību varēju apciemot ģimenes kapus. Tagad varu Tevi, Kungs, teikt un slavēt, slavēt visvareno Debesu Tēvu, paldies, paldies!