Ar visu, kas rudenī ir jauns, radusies vēlme par jaunu pārskatīt arī kādas ierastākas lietas un kopā ar arvien vairāk dzeltējošām koku lapām nobirdināt no tām vīstošo, nesulīgo un uzmundrināt augt spējīgo.

Kādā svētdienā pēc dievkalpojuma sapulcējāmies ar mūsu mācītāju Erbertu un dažādu draudzes jauniešu nozaru mūziķiem. Ieskicējām zīmīgākās tēmas, kuras būtu vērts kopīgi visiem atkal pārskatīt. Pēc Erberta lūguma padalīšos ar pārdomām arī avīzītē – lai katram vienam būtu iespēja ar tām iepazīties. Te arī pa punktiem svarīgākais:

1 . Visu baznīcas mūziķu primārais mērķis – pievest cilvēkus tuvāk Dievam caur mūziku, slavu, pielūgsmi. Tātad dziesmas un mūsu muzicēšana ir tikai līdzeklis, nevis mērķis. Tāpat īstā mērķa sasniegšanai neatsverama sastāvdaļa ir lūgšanas – gan visiem nedzirdamās, gan arī tādas, kas rodas notikuma laikā (ja runājam par slavēšanu, pielūgsmi). Bez tā nav iedomājama pilnvērtīga, Garā dziļa vadīšana.

2. No mērķa izrietošais – svarīgs ir saturs un kvalitāte. Kādu saturu mēs dodam, cik piemērots un vērtīgs tas ir? Pēdējā laikā radusies tendence dziedāt arvien jaunas dziesmas, kas savā būtībā nav nekas slikts. Bet bieži vien cilvēkiem, pirmo reizi dzirdot kādas dziesmas, rodas apjukums – pirmkārt, nespējot izsekot sarežģītajai melodijai, otrkārt – nerodot atbildi uz jautājumu par dziesmas vārdiem: „Vai es varu tos dziedāt, tā pavisam godīgi, roku uz sirds liekot?” Ne viss vecais ir peļams un ne viss jaunais ir labs. Jāpārvērtē saturs, kam jēga un kāda dziļāka dimensija nereti zūd no neveiksmīgiem tekstu tulkojumiem. Kā arī vienmēr vērts pārskatīt, vai dziesmā viss saskan ar Bībeles mācību.

3.  Lieta, par ko visgrūtāk runāt un no malas spriest, - veids, kā tiek vadīta slavēšana. Tam visam saknē ir spoguļošanās debesīs un sevis izmeklēšana – kur es šobrīd esmu savā garīgajā dzīvē, vai dzīvoju kopā ar Kristu. Un ko es spēlējot vai dziedot atklāju – sevi vai dziesmas saturu? Neviens nav noteicis standartu, kas būtu vispareizākais slavēšanas veids, tāpēc varam būt pilnīgi brīvi no kādiem rāmjiem, nākot Dieva priekšā ar savu dabisko, īsto attieksmi. Patiesībā nav nepareiza slavēšanas veida pēc būtības, ja ir uz Dievu pacelta sirds. Un Kungs uzlūko sirdis. Kā mūsu tikšanās reizē Jurģis Klotiņš jauki noslēdza: „Ļauj Dievam caur tevi kalpot, nerādot sevi, bet atklājot Viņu!”

Lai mums visiem svētīga un priecīga kalpošana!

Madara Jauģiete