Katru gadu pašās oktobra beigās tiek svinēti divi svētki – Reformācijas diena un Helovīns. Abu svētku nosaukumos redzam svešus vārdus, kuru nozīme nav skaidra. Vispirms uzzināsim, ko nozīmē „reformācija”.

Reformācija ir saistīta ar pārmaiņām jeb reformēšanu. Vēl reformācijas dienu mēdz saukt par ticības atjaunošanas dienu. Rodas jautājums: kas tik traks bija noticis, ka ticību vajadzēja atjaunot jeb reformēt? Lūk, daži no iemesliem (kopumā to bija sakrājies ļoti, ļoti daudz).

Pirms gandrīz pieciem gadsimtiem Mārtiņš Luters (kura vārdā, starp citu, ir nosaukts luterisms un luterāņi) redzēja, ka ticīgie cilvēki aizvien vairāk pielūdz nevis Dievu, bet pāvestu, kas tolaik (un arī tagad) ieņēma tādu kā visu ticīgo cilvēku vadoņa amatu. Laikam ritot, pāvesti sāka apreibt no šķietamās viņu rokās esošās varas un cilvēku pielūgsmes. Viņiem sakārojās būt līdzīgiem citiem karaļiem un karalienēm, kuri valdīja pār tautām. Pāvests pat paziņoja, ka viņš visu zina un nekad nekļūdās. Tas bija ārkārtīgi pārdrošs apgalvojums, ka cilvēks – pāvests – ir tikpat gudrs un nemaldīgs kā pats Dievs un ka tieši pāvests – nevis Dieva Svētie Raksti (citiem vārdiem sakot, Bībele) – var sniegt atbildes uz visiem jautājumiem.

Vēl cilvēkiem tika piedāvāta iespēja nopirkt atlaidas, kas ļāva „nomazgāt” visus grēkus, kas izdarīti kopš kristības. Citiem vārdiem sakot, cilvēki samaksāja noteiktu skaitu naudiņu un saņēma papīra gabaliņu, kas apliecināja, ka viņu grēki ir piedoti.

Tieši tāpēc Luters sāka atgādināt, ka vienīgais, kas var dāvāt pestīšanu, ir Dievs caur Jēzu Kristu. Vienīgais, kas zina atbildes uz visiem jautājumiem, ir Dievs. Luters mainīja cilvēku domas par to, kas ir kristīgs cilvēks. Kristietis dzīvo ticībā un cerībā, un kristīga cilvēka dzīves sastāvdaļa ir labi darbi. Turklāt nevis tādi labi darbi, kuri tiek darīti, lai atstātu labu iespaidu uz citiem, bet lai patiešām palīdzētu, piemēram, trūkumā vai slimībā. Ticības dzīvē ir ļoti svarīgs Dieva Vārds – tas atjauno, māca un stiprina. Kāds gudrs vīrs reiz teica, ka Kristus un tikai Kristus ir tā laiva, kurā ticīgie tiek vesti uz debesīm. Nevis pāvests, bīskapi vai svētie.

Savukārt Helovīns ir Visu svēto dienas priekšvakars, kad cilvēki (galvenokārt bērni un jaunieši) pārģērbjas par spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem un staigā pa mājām, prasot saldumus. Sākotnēji pats vārds „Helovīns” ir radies katoļu baznīcas iespaidā no nepareizi saīsinātā nosaukuma „Visu svēto diena”, kas – kā jau par to liecina nosaukums – ir katoļu svētki par godu svētajiem un ko atzīmēja 1. novembrī. Šo no ASV nākušo svētku (starp citu, to izcelsme gan ir meklējama tepat Eiropā) svinēšana aizvien izteiktāk ienāk arī Latvijā. Esmu pati pieredzējusi zvanīšanu pie durvīm 31. oktobra vakarā, kad bērni apstaigā visus dzīvokļus.

Ir dažādi viedokļi par to, vai Helovīnam ir kristīgu svētku iezīmes vai nav. Vai ir kristīgi, ka bērni, nesaņēmuši kārotos saldumus, „izjoko” saldumu nedevēju, izspēlējot ļaunu joku, piemēram, apmētājot viņa māju ar olām? Šis nav vienīgais jautājums. Ir vēl neskaitāmi citi. Kādēļ cilvēki pārģērbjas par raganām un visādiem mošķiem? Vai tādējādi viņi vēlas iztēloties, ka viņiem piemīt brīnumainas spējas? Kādas ir šīs tik kārotās spējas? Buršanās? Citu cilvēku ietekmēšana? Kam gan kristietim tas ir vajadzīgs? Kāpēc gan kristietis varētu vēlēties pārģērbties par mironi vai velnu? Aicinu arī Tevi padomāt par šiem jautājumiem.

Gan pirms reformācijas, gan arī Helovīnā cilvēkus ir vadījusi un vada vēlme piesavināties spējas, kuru viņiem nav. Bet Dievs mūsu rīcībā ir devis visbrīnumaināko spēju un iespēju – lūgšanu. Caur lūgšanu Dievs mums atklāj tieši mums dāvātās īpašās spējas. Caur lūgšanu mēs aizvien atspirdzinām ticību. Atjaunojam to. Atceramies, ka tieši Dievs, nevis kāds cilvēks ir visuvaldītājs, padomdevējs, vairogs un patvērums.

Vita Rudzīte