Ir kāda īpaša ticība, sevišķa ticība, tāda ticība, kura, ja cilvēkam tāda ir, spēj iedot ko tādu, ko viņš nekad un nekur citur nespēj saņemt.

Tā ir ticība brīnišķīgai vēstij, ziņai, ka Kristus dēļ Dievs ir žēlīgs visiem, kas tic pestīšanai, ko Viņa Dēls paveicis, Golgātā izlejot savas asinis par pasaules grēkiem.

Un tā jau ir ļoti konkrēta ticība – tā ir centrālā ticība Baznīcā – jo tā izšķir visu, tā nosaka visu, tā paskaidro visu, kas notiek Baznīcā un šai pasaulē.

Tā ir ticība ļoti konkrētai lietai - Kristus ir izdarījis visu cilvēka vietā, lai tagad cilvēks nevis saņemtu mūžīgu sodu, bet mūžīgu laimi un prieku.

Šo lietu Dievs dara zināmu visai pasaulei Bībelē:

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ 3:16)

Kā es varu būt pārliecināts par savu ticību?

Šī pārliecība arvien saistās ar uzticēšanos un paļaušanos. Gluži kā mēs bērnībā paļāvāmies uz saviem vecākiem. Ticība ir uzticēšanās jeb patiesa paļaušanās uz brīnišķīgo Dieva sacīto.

Ticība ir rodama vienīgi tādā sirdī, kura saka: "Es ticu, ka Jēzus Kristus ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savu nepelnīto ciešanu un miršanu."

Citiem vārdiem sakot, īstā ticība ir ticība grēku piedošanai, ko nodrošinājis Kristus un kura nu visiem grēciniekiem tiek piedāvāta. Jo visi, kas noliedz Dieva žēlīgo pestīšanas piedāvājumu, kas ir mums izteikts Kristus dēļ, savā neticībā tiks pazudināti. Tāpēc Mārtiņš Luters to paskaidro: "Jums ir pastāvīgi jāpaļaujas uz to, ka Kristus ir miris par jūsu grēkiem; šāda ticība jūs attaisno".

Es jau varu ticēt, ka man ir miljons bankā, bet no tā nekas nemainās – es kā nevaru, tā nevaru to izņemt. Bet, ja es ticu, ka Kristus dēļ mani grēki ir piedoti, es momentā kļūstu par Dieva īpašumu un esmu pasargāts mūžīgā soda. Lūk, starpība starp ticību, kura ir izdomāta, un kura ir reāla.

Un tomēr šis jautājums: „Kā un vai es varu būt pārliecināts par savu ticību?” kļūst atbildēts tikai tad, kad cilvēks sev uzdod ļoti svarīgu, iespējams, savā dzīvē pašu svarīgāko jautājumu, - vai viņš uzticas tam, ko Jēzus Kristus ir izdarījis viņa labā?

Tomēr Dievs vēlas, lai visi ticīgie būtu pārliecināti par savu ticības stāvokli. Ja kristiešiem ir šaubas attiecībā uz savu ticību, no šīm šaubām ir jātiek vaļā. Tāpēc Luters saka: "Ticība ir dzīva, bezbailīga uzticēšanās Dieva žēlastībai, tik nesatricināma, ka cilvēks tās dēļ būtu gatavs tūkstoš reižu mirt.”

Būtu vietā atgādināt šaubīgam, bailīgam kristietim arī to faktu, ka vēlēšanās būt pestītam ar Jēzus Kristus starpniecību ir faktiska jeb tieša ticība, jo šāda vēlme nekad nevar rasties dabiskā, neatdzimušā sirdī, bet gan ir Svētā Gara dāvana. Tādēļ ikviens, kurš patiesi tic Kristum, ir pārliecināts par savu glābšanu no mūžīgā soda, jo Svētais Gars, kurš ar Evaņģēlija starpniecību ir izraisījis viņā šo ticību, ar šīs pašas ticības palīdzību pārliecina viņu, ka viņš ir Dieva bērns un ir mantojis mūžīgo dzīvību.

Tas izraisa nepieciešamību sludināt bauslību, kuras mērķis ir atklāt, ka šāda neticība un šaubas ir grēcīgas un Dievam nepatīkamas. Taču pamatā ir nepieciešama Evaņģēlija sludināšana, kas vienīgā var radīt pārliecību par ticību un dzēst visas šaubas.

Mūžības ceļš – mūžības konteksts ir mums ik uz soļa līdzās.

Ja ir mūžība, man kā mūžības iemītniekam ir tiesības nebūt par šodienas pasaules konteksta īpašumu, kas vēlas paņemt un izmantot mani visu un visu, kas man pieder.

Tad, lūk, Baznīca, pateicoties savam nemainīgumam, savai spītībai, dod cilvēkam šo iespēju – realizēt brīvības tiesības – tiesības distancēties no šodienas pasaules konteksta, kas vēlas cilvēku aprīt no visām pusēm.

Bet lai es spētu izvēlēties un atgrūsties, atvairīt šodienas konteksta uzbāšanos, ir jāiemācās to atvairīt kā agresiju, atvairīt kā ienaidnieku, kas vēlas tevi un visu, kas ir tavs, izmantot savām interesēm.

Un tāpēc ir jātic, ka šai pasaulei ir arī cita realitāte, ne tikai televizors. Bībele māca, ka bez šīs pasaules ir vēl cita. Nav tikai šī - ar savu bagātību un kariem, ar ēdienu un kino. Mūsu dzīvei vajadzīgo nedod šī pasaule, mūs nepabaro un nepadzirda šī pasaule. Un ja arī mēs esam nelaimē un bēdās, ja ap mums ir ienaidnieki, ir tomēr Dievs, kas mūs sarga, uztur un svētī, neskatoties uz to, kas notiek apkārt.

Daudzi cilvēki, kas sastapušies ar sava laika kontekstu, ar to, kas notiek ap viņiem, neiztur – tie vēlas to atvairīt, atgrūsties no tā, norobežoties no tā, kas viņus visapkārt sāpina. Pasaulē ir vairāki varianti, kā to izdarīt. Pirmais jeb revolūcijas ceļš, kad šodienas nejēdzība tiek noliegta kaut kādas rītdienas utopijas vārdā. Otrais ceļš ir virtuālā pasaule, kurā cilvēks paslēpjas no šodienas, kas viņu neapmierina. Tā ir narkomānija, alkoholisms. Un trešais ceļš ir Mūžības ceļš. Jo, ja ir mūžība un es esmu vērsts uz viņu, tad nekādam režīmam, tirānam vai aklai idejai nav varas pār mani. Jo es piederu citai pasaulei, un par mani rūpējas Tas, kurš šo pasauli ir radījis un valda. Un manī ir vieta, kurā es tālāk nelaižu nevienu, kas vēlas mani izmantot. Tāpēc nevienam režīmam, nevienai idejai, kas vēlas izmantot un kalpināt cilvēku, nekad nav bijusi ērta Baznīcas pastāvēšana un kristieši.

Lai Dievs mūs svētī, ka nepiederam vien šai pasaulei, bet arī Tam, kurš mūsu dēļ ir cietis un miris!

* no Mežaparka ev.lut. draudzes mācītāja Ilmāra Rubeņa lekcijas Alfa kursā š.g. 28. septembrī