Ko mūsdienās nozīmē būt vīrietim – vispār un jums katram?

Māris: Vīrietim vajadzētu nozīmēt vienu to pašu visos laikos – ģimenes galva, kas palīdz sievietei un citiem. Būt stipram, uzticamam, godīgam, zināmā mērā atspoguļojot Dieva funkciju. 

Aivars: Kad nebiju ticīgs, būt vīrietim man nozīmēja būt spēcīgam, mācēt aizstāvēties un kauties, ja nepieciešams. Tikai vēlāk sapratu, ka esmu vājš pēc dabas. Brīdī, kad jutos visvājākais, mans bērns rakstīja sacerējumu par to, ar ko viņam asociējas spēks. Un es lasu – tur ir minēts vējš, kas ir stiprs un var noraut mājām jumtus, un tētis, kurš  ir izpalīdzīgs, labs, spēlē futbolu... Tas bija tik aizkustinoši – es pats sevi tādu vairs nesaskatu. Arī citos gadījumos redzu, ka cilvēki spēku manī saskata tieši tad, kad pats spēku nelietoju. Būt stipram nozīmē sekot Dieva Vārdam, un vēlāk arī – turēt savu vārdu. Iet līdz galam, palikt līdz beigām - pat ja jūties vājš, pat ja neviena vairs nav blakus. Spēks slēpjas ticībā.

Kaspars: Vīrieti raksturo spēja uzņemties atbildību. Par savu ģimeni, bērniem, kolēģiem, draudzes locekļiem. Ieraudzīt problēmu un nebaidīties iet klāt un mēģināt palīdzēt. Nenoraudzīties mierīgi notiekošajā, bet paust savu viedokli, mēģināt notiekošo ietekmēt. 

Baznīca ir viena no vietām, kur sieviešu parasti ir vairāk nekā vīriešu. Kāpēc tā?

Kaspars: Vīrieši vairāk mēģina paļauties uz sevi, uz saviem spēkiem, nevis uz Dievu. Vispirms katram pašam ir jāatzīst, ka tu nevari paveikt visu saviem spēkiem. Caur šo atzīšanos tu nokļūsti pie ticības. Sievietēm acīmredzot ir vieglāk atzīt, ka ne viss ir no tevis atkarīgs un ne viss ir tavos spēkos. 

Māris: Vīri neiet uz baznīcu, jo viņi domā, ka ir stipri. Bet kā apustulis Pāvils saka: „Manā nespēkā Dieva spēks parādās.” Es nāku uz draudzi tādēļ, lai saņemtu Kristus spēku. Lai varu nevis strādāt savā spēkā, bet piepildīt sevi ar Kristu. Tas ir īstais spēks, ar ko var paveikt tik daudz vairāk

Ko vēl vīri meklē baznīcā, draudzē? 

Aivars: Dieva Vārdu. Svētdiena ir mans atspirdzinājums, iespēja veltīt dienu Dievam. Esmu priecīgs, ka varu būt tajā kopā ar visu ģimeni. Ir svarīga arī atklātība un dalīšanās pieredzē ar citiem. Reiz satiku kādu neredzīgu vīru, kurš tāds bija kļuvis pēc ceļu negadījuma. Viņam ir 3 bērni. Viņš stāstīja, ka tikai caur šo negadījumu nonācis pie Dieva, pie Viņa spēka. Vēlāk Dievs atgrieza vienai acij redzi, un tagad viņš var iet un darīt. Esmu pateicīgs, ka Dievs man dod cilvēkus, kas man var liecināt ar Dieva Vārdu. Man nepietiek ar izlasīšanu, ļoti novērtēju, kad cilvēki dalās pieredzē. Kad nācu uz šo sarunu, domāju tāpat – mēs nevaram pateikt neko svarīgāku par to, kas ir Bībelē, bet cik jauki, ka mēs varam dalīties viens ar otru. 

Kaspars: Tikai baznīcā mēs pa īstam sastopam Kristu – Svētā Vakarēdiena laikā. Nekur citur mēs to nevaram piedzīvot, un tas ir galvenais iemesls. 

Kā jūs katrs esat piedzīvojis Dieva aicinājumu savā dzīvē?

Kaspars: Par kristieti kļuvu pirms 7 gadiem, un tad arī sapratu, ka viena no vissvarīgākajām lietām ir paklausīt Dieva vēlmēm un lēmumiem. Atskatoties uz šiem gadiem, secinu, ka es to mācos darīt arvien vairāk. Sākumā tas bija grūti, jo likās, ka pats esmu gudrāks. Toreiz noteikti nevarēju iedomāties, ka kalpošu kā pērminderis, ka mācīšos Lutera akadēmijā. Šī paļaušanās ir viena no galvenajām lietām manā dzīvē.

Māris: Dievs mani uzrunāja, kad man bija 13 gadi. Man liekas, tās bija vecāku lūgšanas, kas tika uzklausītas. No tā laika neesmu šaubījies par Dievu un Viņa esamību. Manuprāt, Dievs grib, lai mēs visu darām ar prieku, mīlestību, ka dzīvojam Dieva mierā, lai visu darām bez tādas lielas piespiešanās. Ir tāds teiciens: „Dzīvot Dieva atpūtā”, man tas ļoti patīk, jo tad viss labi izdodas. 

Vai ir viegli atsaukties aicinājumam? Kas palīdz tam sekot?

Māris: Palīdz Kristus. Ja mēs paliekam Viņā katru dienu, Kristus ir mūsos un dod spēku, lai varam palikt Viņa aicinājumā katru dienu. Paklausīt nav nemaz tik viegli, bet Kristus ir tas, kas palīdz izšķirties. Mēs bieži gribam dzīvot savu dzīvi, kamēr Kristus par mūsu grēkiem karājas pie krusta – bet labāk ir, ja pie krusta esam mēs, un mūsu vietā darbojas Kristus.

Kaspars: Vienu rītu pamodos ar domu, ka gribu kaut kur studēt. Sāku meklēt internetā, kur es varētu to darīt. Mana draudzene ieteica iet studēt par mācītāju, jo es tāpat studējot Rakstus un lasot kristīgas grāmatas. Runāju ar mācītājiem Ģirtu un Erbertu, un, saņēmis viņu atbalstu, zvanīju uz Lutera akadēmiju. Liku to Dieva rokās, un pēc iestāšanās pārbaudījumiem tiku uzņemts. Mācīties ir viegli, jo zinu, ka tas ir no Dieva. Esmu ar mieru kļūt par mācītāju, tomēr tas ir Dieva ziņā, kā tas notiks.

Aivars: Galvenais ir paklausīt. Man ir bijuši momenti, kad Dievam nepaklausu – bet ilgākā laika periodā tu saproti, ka esi kļūdījies. Bet Dievs mūs nekad nepamet – arī tad, ja nepaklausām: „Arī tad, ja tu ej citus ceļus, Es esmu  blakus.” Kad es nonācu pie ticības, jautāju Dievam, kas man jādara? Dievs man atbildēja – tev ir ģimene. Man likās – bet es varu un gribu vairāk! Tagad esmu sapratis, ģimene - tas ir liels aicinājums. Kādreiz man likās, ka varu pats pastāvēt – es negribēju citiem parādīt savu vājumu un to, kāds esmu. Ļoti skaidri atceros pirmo reizi, kad es nometos ceļos Dieva priekšā. Es atceros sievas acis tajā brīdī – viņa neko neteica. Esmu tik pateicīgs, ka mēs tagad varam viens otru atbalstīt un stūrēt vienā virzienā. Dieva Vārds ir tas, kas vieno.

Kaspars: Svarīgas ir lūgšanas – komunikācija, attiecības ar Dievu. Līdzīgi kā attiecībās ar draugiem – ja draugi savā starpā nekomunicē, tad draudzība agrāk vai vēlāk beigsies. Nereti sakām, ka nav laika lūgt – bet, ja lūdzam, spējam vairāk. Te ir paradokss – jo vairāk lūdzamies, jo vairāk savā dzīvē varam paveikt. Un vīra atbildība ir lūgt Dievu par savu ģimeni.

Kādu jūs redzat vīra lomu ģimenē?

Māris: Piekrītu par visiem 100 procentiem – vīram ir jālūdz par savu ģimeni un ne tikai. Es vīru redzu kā to, kas sēž pie stūres un ved ģimeni uz baznīcu. 

Aivars: Bērni izaugs, viņiem būs savas ģimenes, bet mēs ar sievu esam viena miesa, Dievs mūs ir savienojis, un mans uzdevums ir censties saprast savu sievu, un lai viņa saprot mani. Bet būtiskākais ir paklausība Dieva Vārdam. Ja vīrs nepaklausa Dievam, tad visa ģimene var aizstūrēt nepareizi. 

Situācija sabiedrībā ir būtiski mainījusies salīdzinot ar agrākiem laikiem – vīrs vairumā gadījumu nebūt nav vienīgais ģimenes apgādnieks, dažkārt sievas pat nopelna vairāk par vīriem. Ko nozīmē būt ģimenes galvai šodien?

Aivars: Jēzus ir teicis: kas grib būt pirmais, lai ir pēdējais. Tas nozīmē kalpot, nevis valdīt.

Kaspars: Ja tu paklausi Dievam, tad arī ģimene tevi klausīs. Saka jau, ka ģimenes galva ir tas, kuram ir TV pults... Bet vīram ir jābūt ģimenes garīgajam līderim. 

Māris: Mūsu piemērs ir Kristus, kurš ir draudzes galva. Zināšanas par Dievu nerada ticību, to rada Kristus. Citreiz tu runā, stāsti, bet bērni neuztver tevis sacīto, viņi nemainās. Bet tas notiek, kad viņiem pieskaras Kristus – tas paliek viņu sirdīs. 

Ko jūs domājat par sievietēm?

Kaspars: Arī Jēzu radīja sieviete. Sievietes ir tās, kas rada dzīvību uz zemes. Kas būtu vīrietis bez sievietes? Ģimene ir vīrietis un sieviete, kas kļūst par vienu miesu, rada bērnus un garīgi pilnveidojas. 

Māris: Es apbrīnoju sieviešu čaklumu, darbīgumu, izdomas bagātību. Vīrieši ir vai nu slinkāki, vai vairāk piekūst... Varam tikai brīnīties, cik daudz var izdarīt sieviete – gan mājās, gan baznīcā, vīri varētu to tikai mācīties. 

Aivars: Varam tikai pateikt paldies mūsu sievām un mātēm par viņu paveikto, rūpējoties par mājām, bērniem, vīriem. Dzīve bez sievietēm būtu pārāk bēdīga.

Regulāri strādājot ar zāģi, tas laiku pa laikam ir jāuzasina. Kā jūs ikdienā „uzasināt sevi” – gan garīgi, gan fiziski?

Māris: es, no rītiem pieceļoties, aicinu, lai Kristus spēks manā nespēkā varens parādās. Tā ir mana asināšana, kuru cenšos neaizmirst. Vēl noteikti – draudzes vasaras nometnes. 

Kaspars: Man tās ir lūgšanas, meditācija un mācības Lutera akadēmijā. 

Aivars: Aizvedot bērnus uz skolu vai bērnudārzu, saku viņiem: „Lai tev laba diena, un lai Dievs tevi sargā.” Bērni man atbild ar to pašu. Tā ir mūsu katra sirds lūgšana. Arī lozungu Rakstu vietu lasīšana, Kristīgais radio mašīnā un, protams, dievkalpojums svētdienā. Un vēl es no rītiem izdzeru sievas neizdzerto kafiju.