Domājot par talantiem mūsu draudzē, šoreiz nolēmām intervēt nevis kādu konkrētu ģimeni vai draudzes cilvēku, bet gan vairākus. Pie tam, katru lūdzām izteikties par citiem draudzes cilvēkiem un viņu talantiem. Mēs jau zinājām, ka Jēzus draudzē ir daudz talantīgu cilvēku, taču bijām pārsteigti par šo talantu daudzpusību un uzzinājām daudz ko jaunu! Lūk, dažus no mūsu talantiem izceļam gaismā.

„Oblomovs ne reizes dzīvē nav pats uzvilcis kājās zeķes, nelasa, neraksta un nerisina pat neatliekamākos no praktiskās dzīves uzdevumiem. Viņš guļ gultā, kašķēdamies ar Zaharu, meklēdams lietas, kurām kā izrādās, viņš visu laiku gulējis virsū, un atvaira visus lēmumus un satricinājumus – piemēram, apmeklētājus, kas mēģina viņu pierunāt celties vai grib pienākt pārāk tuvu, ienesot āra auksto mitro gaisu.” (E. Grijāns „Nenāciet klāt, jūs taču no āra ar aukstumu!”, Rīgas Laiks, 4/2011, 59. lpp.)

Šis citāts man nevilšus lika domāt par to, vai vīri un es tai skaitā bieži vien nav līdzīgi Ivana Gončarova romāna „Oblomovs” varonim Oblomovam. Mēs tik bieži izvairāmies no lietām un pienākumiem, kurus Dievs mums gribētu uzticēt. Nepārtraukti atrodas kādas atrunas un iemesli, kādēļ kādas lietas varētu atlikt uz vēlāku laiku vai nedarīt vispār. Dievs vīrus ir radījis, lai tie darbotos Viņa uzdevumā, bet bieži vien tas tā nenotiek. Pasaulē vīri kļūst vadāmi un nesaskata tās dāvanas, kuras Dievs dāvā. Neko nedarot, mēs paliekam kā Oblomovs, kurš neko vairs negrib un nevar – mēs vienkārši pazaudējam to, kas mums dots.

10. aprīlī mazo grupu interesentus uzrunāja ilggadējais Latvijas Kristīgās studentu brālības vadītājs Igors Rautmanis, un iedeva mums savu redzējumu, uzzīmēja vīziju. Viņš mazo grupu kalpošanu salīdzināja ar maratonskrējienu (nevis sprintu), kurā nevar doties bez iepriekšējas gatavošanās, un uzdeva mums jautājumus, kas lika aizdomāties. Ko mēs gribam redzēt mūsu draudzē? Kāpēc tieši mazās grupas un vai varam formulēt, kādu redzam mūsu mazo grupu kalpošanas DNS? Tie ir labi jautājumi, un, patiešām, kāds tad ir mūsu mērķis?

Igors norādīja, ka ciešāka sadraudzība cilvēku starpā visbiežāk iztrūkst tieši lielās draudzēs, kur ir viegli „pazust pūlī”. Bieži vien, pat regulāri apmeklējot dievkalpojumus, kristietis garīgi nepieaug, jo nav neviena ar ko pārrunāt kā, piemēram, sprediķī dzirdētais attiecas uz manu dzīvi, ar kādām grūtībām un garīgiem izaicinājumiem saskaros šobrīd.

Kopā ar Annu spēlējām Alfa kursa slavēšanas grupā, daudzkārt satikāmies arī svētdienas dievkalpojumos. Kādā reizē jautāju viņai, kā viņa ir sākusi nākt uz baznīcu, un Anna izstāstīja savu stāstu, kurā viņa ir gatava dalīties arī ar izdevuma „Jēzus draudzes dzīve” lasītājiem. Paldies Annai! Un lai svētīts viņas tālākais ceļš!

Redaktore Santa Cileviča

Jau no bērna kājas vecāki centās mūs, bērnus, vismaz divas reizes gadā vest uz baznīcu – Ziemsvētkos un Lieldienās, tomēr es nekad nesapratu, kāpēc. Atminos gan, ka bērnībā vienmēr runājos ar kādu, lūdzu pēc padoma, bet nezināju, kas tas ir. Pienāca pusaudžu gadi, un sekoja aizmaldīšanās. Vidusskolā caur skolas kori es iepazinu Silvestru [Lūsi]. Patiesībā tad arī sākās Dieva mērķtiecīgais darbs ar mani. Tomēr, kad Silvis man prasīja – nu, kā tev ar kristietību, es atbildēju – nē, nē, tas mani galīgi neinteresē. Tad viņš redzēja, ka sāku mācīties spēlēt ģitāru, un paaicināja mani savā grupā. Kad manā dzīvē sākās problēmas, pie viņa es vienmēr varēju vērsties ar saviem jautājumiem, viņš bija mans stiprinājums. Aizdomājoties, kāpēc tas tā ir, protams, saistīju to ar kristietību, Baznīcu, tomēr nevēlējos tanī iesaistīties.

Svētdien, 27. martā, notika draudzes pilnsapulce, kurā varējām ne tikai izvērtēt aizvadītā gada notikumus draudzē, bet arī sirdī pārdomāt draudzes vīziju turpmākajam laikam. Aicinu kopīgi atskatīties uz būtiskāko, ko varējām dzirdēt šajā tikšanās reizē.

Kopā četrās intensīvās nodarbībās (divas reizes februārī, pa reizei martā un aprīlī) draudzes nozaru vadītājiem un aktīvā kalpošanā esošajiem bija iespēja piedalīties vadītāju apmācības seminārā. Semināra programma aptvēra jautājumus:

- par vadību kā kalpošanu un labo ganu kā kristīga vadītāja piemēru,

- par personīgo jautājumu pārvaldīšanu, laika plānošanu un garīgajām disciplīnām,

- par vadītāja sekotājiem un komandas veidošanu, raksturu atšķirībām, kā arī

- par organizācijas mērķiem un konkrēti mūsu draudzes mērķiem.

Trešdien, 6. aprīlī, draudzes diakonijā viesojās Vācijas vēstniecības Pirmais sekretārs Ludvigs Noidorfers ar dzīvesbiedri un vācu draudzes mācītājs Martins Grāls ar dzīvesbiedri, lai svinīgā gaisotnē uzdāvinātu divas pārvietošanās palīgierīces mūsu sociālā dzīvokļa iemītniecēm. Viesi iepazinās gan ar sociālā dzīvokļa un ambulances ikdienu, gan noritēja sirsnīgas sarunas ar iemītniecēm. „Jāpiemin, ka sarunas vedās labā vācu valodā, bez tulkošanas. Esam ļoti pateicīgi Vācijas vēstniecībai par pūlēm un dāvinātajām ierīcēm!” pēc tikšanās stāsta diakonijas darbiniece Jolanta Cukure.

15. un 16. aprīlī notika dievnama sakopšanas talka. Bija ieradušies kopumā ap 70 cilvēku, lai palīdzētu mazgāt logus un veiktu citus tīrīšanas darbus baznīcā. Pateicoties lielajam talcinieku skaitam, neesot tāda vieta baznīcā, kas nebūtu tikusi rūpīgi „izpucēta”. Talkas organizatori saka lielu un sirsnīgu paldies visiem lieliskajiem palīgiem!

Diakonijas darbinieki saka mīļu paldies visiem, kas piedalījās akcijā „Dienišķā maize”. Kopā ar jums tika sagatavotas 125 pārtikas pakas draudzes vecākajai paaudzei un daudzbērnu ģimenēm.