„Atbildes meklējot” vakari notika reizi nedēļā, bet tā sauktās komandas tikšanās, gatavojoties turpmākajām nodarbībām, un jo īpaši kursa dalībnieku kopīgajam nedēļas nogales izbraukumam, bija daudz biežākas. Tā pamazām sākām tikties arī ārpus baznīcas, sākumā gan nedaudz plašākā lokā, bet vēlāk it kā nejauši aizvien biežāk arī divatā, un tad jau palēnām ar kopīgo kalpošanu saistītās sarunas kļuva daudz personīgākas, un kopīgā laika pavadīšana daudz mazāk saistīta tieši ar draudzē veicamajiem pienākumiem.

Noslēdzoties „Atbildes meklējot”, kāds laulāts pāris no Jēzus draudzes, kuri šobrīd dzīvo Zviedrijā - Gunārs un Elita Veides - organizēja un vadīja video semināru ciklu par laulības dzīvi. Un tā kā Elita bija kalpojusi arī „Atbildes meklējot”, bijām labi sastrādājušies, un viņa ļoti aktīvi aicināja visus - jaunus, vecus, precētus un neprecētus -  šajos semināros piedalīties, apgalvojot, ka katrs tur noteikti iegūs kaut ko sev noderīgu. Tik tiešām liela daļa no „atbilžu meklētājiem”, gan no komandas, gan kursa dalībnieku vidus, šim aicinājumam atsaucās. Arī mēs, kaut gan tobrīd pavisam noteikti ar laulību saistītie jautājumi nešķita aktuāli, arī „otrās pusītes” meklēšana absolūti nebija mūsu dienaskārtībā. Jo tolaik bijām draugi, kaut arī, kā vēlāk noskaidrojās, vairāki citi brāļi un māsas mūs jau bija uzskatījuši par pāri un bijuši visai pārsteigti, uzzinot, ka tā nav! Bet laikam jau ir zināma taisnība teicienam, ka no malas viss ir labāk redzams! :)

Mūsu laulības notika tā paša gada septembrī Jēzus draudzē, un nu jau laulībā pavadīti seši gadi. Dievs mūs ir svētījis ar dēlu Filipu (5 gadi) un meitiņu Rebeku (3 gadi). Droši vien, iznākot šim „Draudzes dzīves” izdevumam, būs jau piedzimusi arī otra meitiņa. Protams, kā jau ikvienā laulībā, piedzīvoti gan viegli, gan grūti brīži, taču aizvien esam centušies un joprojām cenšamies vienmēr viens otru atbalstīt, būt līdzās, un jo īpaši - pēc iespējas vairāk pavadīt laiku kopā arī ikdienā.

Bet pats galvenais, ko mēģinām aizvien atcerēties vispirms paši, un tad atgādināt arī citiem - jo tuvākas un ciešākas ir vīra (un jo īpaši vīra!) un sievas katra personīgās attiecības ar Jēzu Kristu, lasot, mācoties Dieva vārdu, lūdzot Dievu, arī piedaloties dievkalpojumos un saņemot Sakramentus, jo aizvien tuvāki viņi kļūst arī viens otram.

 Un vissvarīgākais - nekad nepārstāt, neaizmirst un nepagurt Dievam pateikties un turpināt lūgt par savu dzīvesdraugu!

"Es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam."

/Joz 24:15/

Tajā laikā, kad domājām jau par to, kāds būs mūsu nams, izraudzījāmies šo Dieva Vārdu, kā pamatu mūsu namam tādēļ, ka tas izsaka to, kam mēs paši piederam un kam piederēs arī mūsu nams.

Jēzus draudze ir vieta, kur mēs satikāmies, katrs ar savu ticības pieredzi. Un, paldies, ka mūsu laulībā mēs varam būt nevis divi, bet trīs - mēs abi un Dievs. Jo atskatoties uz kopā nodzīvoto laiku un arī tagad, var redzēt, kā Dievs par mums gādā patiesā mīlestībā arī mazos un nenozīmīgos sīkumos. Tā patiešām ir īpaša sajūta, kad tu jūti un apzinies, ka par tevi tik ļoti gādā.

Paldies arī mūsu vecākiem, kas ir lūguši par mums vēl pirms mēs iepazināmies un turpina lūgt arī tagad.

Vairāk nekā pēc 2 gadu draudzības 1999. gada 7. augusts bija mūsu kāzu diena, kurā gan ielūgumos, gan arī dziesmā skanēja šis Dieva vārds.