|
Tūmass Šedīns. Kad kokiem nokrīt lapas, no mūsu virtuves loga var redzēt tālāk. – Rīga, Cerību Zvaigzne, Velku fonds, 2003. g.
Grāmatā stāstīts par ģimeni, kurā aug trīs bērni, diviem no viņiem ir smagi smadzeņu funkciju traucējumi. Kā izturēt tik grūtos pārbaudījumus? Kur rast spēku? Kā ticēt Dievam, kad jāpiedzīvo tik smagas situācijas? Daloties pārdzīvotajā, autors pieskaras tādām tēmām kā mūžība, cerība, lūgšana, ģimene u.c. Lai gan ģimenes sāpju brīži ir neizsakāmi smagi, grāmata raisa uz pozitīvām pārdomām ne vien par dzīves jēgu, bet arī par šāda veida situācijām, kuras jāpieņem un mīlestībā jāpanes.
„Dzīve ir Dieva mājoklis, Dieva Bētele. Viss pieder Dievam. Mūsu dzīve ir viena, un tajā visā darbojas Dievs. Tikšanās ar Dievu ir ieaustas dzīvē tā, ka tikai pēc tam tās ieraugām. „Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1Moz 28:16-17)… Virs daudzu mūsu kapsētu vārtiem atrodas uzraksts: „Domā par nāvi”. Trīs akmenī iekalti vārdi. Gandrīz satriecošs uzbrukums cilvēkiem, kas jau tā nes smagumu savā ikdienas ceļā. Bet vārdi nav domāti kā nemitīgs atgādinājums par to, ka viss drīz beigsies, ka nākamā ir mūsu kārta. Tie nenozīmē: „Domā par to, ka nomirsi!”, bet gan: „Domā par to, ka tev jādzīvo!””
Sagatavoja Ingūna Stranga
|
