Pagājušā gada nogalē vairākām mūsu draudzes ģimenēm bija iespēja Māmiņu grupas nodarbībā noklausīties, kā Erberts un Rute Bikšes dalījās savā bērnu audzināšanas pieredzē. Dzirdētās atziņas bija tik vērtīgas un noderīgas, ka vēlamies tās darīt pieejamas arī citiem „Jēzus Draudzes dzīves” lasītājiem.

Kad bērni kļūst par pusaudžiem, vecākiem vairs nav iespēju būt klāt visās savu bērnu gaitās, uzraudzīt un kontrolēt katru situāciju. Atskatoties uz savu četru bērnu pusaudžu periodu, Erberts un Rute stāstīja, kas ir svarīgākais, lai vecāki nepazaudētu mīlošas un svētības pilnas attiecības ar saviem bērniem.

1) Lūgšana par bērniem ir pats svarīgākais, ko vecāki var dot saviem bērniem - gan tos vēl gaidot, gan mazotnē, gan pusaudžu vecumā.

Kāpēc tas ir tik svarīgi:

- Mēs paši nevaram bērnos radīt ticību un atbildības sajūtu Dieva un cilvēku priekšā. Audzināšana būs daudz vieglāka, ja bērnā būs ticība.

- Mēs nekad nevarēsim viņam visur aiziet līdzi, bet Kristus to var – svētījot, sargājot, uzrunājot. Tikai viņš var apstādināt, brīdināt.

- Mēs nevaram aizsniegt bērna emocionālo un domu pasauli, bet to spēj Kristus. Bērni ir tik dažādi.

- Bērni izaugot ļoti novērtē vecāku lūgšanas.

Vecāku lūgšanas loka un veido viņu bērnu dzīves gājumu – pāri kalniem un lejām, bet vienmēr paliekot Dieva svētībā!

2) Mīlestības sniegšana.

Neliekuļotas, īstas, patiesas, nesavtīgas mīlestības parādīšana saviem bērniem. Tai jābūt pastāvīgai, ne tikai izrādītai par kādiem labiem darbiem vai nopelniem. Jāatceras, ka esam Dieva mīlestības lokā, no kura nevaram vienkārši izkrist ārā. Bet kā izrādīt savu mīlestību? Ar acu skatienu, ar smaidu, ar pieskārienu, ar labiem vārdiem. Ar mūsu pacietību. Ir svarīgi atcerēties - mēs esam PIEAUGUŠIE, bet viņi ir mūsu BĒRNI!!!

3) Dzīves un mūsu rīcības piemērs.

Redzētais, piedzīvotais un izjustais pusaudzim nozīmē daudz vairāk nekā vārdi. Vai mūsu rīcība saskan ar mūsu vārdiem? Bērni bieži neredz savu uzvedību, kļūdas, bet ļoti labi redz un pamana vecāku rīcību un kļūdas.

Jauki, ja bērns kādreiz sāk visu mērīt ar pozitīvas ģimenes mērauklu. Palīdzēt ar alternatīvas piedāvāšanu. Palīdzēt bērnam atrast savu vietu kristīgā draudzē. Parādīt draudzi kā gaišu, svētīgu vietu, kur var veidot attiecības ar jauniešiem.

4) Kopīga prieka izdzīvošana ģimenē.

Nodrošināt apstākļus, kas bērnam dod emocionālu lādiņu ģimenē. Ja pusaudzis to negūs ģimenē, viņš to meklēs citur. Ir svarīgi veicināt optimismu, labos impulsus, smieklus, jautrību. Ar izbraukumiem, ceļojumiem, spēlēm, picu vakariem vai kādām citām iespējam kopā labi pavadīt laiku.

5) Novilkt robežas, nepazaudējot labu kontaktu ar bērnu.

Ja ir kādi apšaubāmi pasākumi, jācenšas izrunāt ar bērnu, kāds būs ieguvums no tādu apmeklēšanas. Nolikt mājās atgriešanās laiku. Jo labāk ir vienoties un visu brīvi, mierīgi un atklāti izrunāt, nekā aizliegt un pazaudēt kontaktu, riskējot, ka pusaudzis sāks šādus pasākumus apmeklēt slepus.

Kādreiz ir noderīga arī atbildes novilcināšana – „nespert ārā” pirmo reakciju, bet pateikt, ka padomāsiet, tad nomierināties, visu mierīgi izsvērt un lūgt Dievu, kā šajā situācijā rīkoties.

Un ir svarīgi arī aizbraukt naktī pretī pusaudzim, lai viņš sajūt jūsu rūpes. Ja bērns jūt, ka viņš ir svarīgs saviem vecākiem, tad arī vecāki būs svarīgi viņam!

6) Ieinteresētība pusaudžu dzīves notikumos.

Mums ir jārespektē mūsu bērni. Jāatbalsta, ja tas ir kas labs. Jācenšas noķert pusaudža atvērtības brīžus. Iesaistīties un runāt par viņam būtisko. Atbalstīt viņa intereses.

7) Vecāku laulības saites.

Pusaudžus ļoti iespaido vecāku attiecības, ģimenes modelis. Ja vecāku laulības saites ir spēcīgas, dzīvas un arvien atjaunojas, tad bērns jūtas drošībā un var izmantot to kā pozitīvu pieredzi un piemēru savas nākotnes ģimenes veidošanā.

Kaut gan tas ne vienmēr ir viegli, pēc 18 gadu sasniegšanas ir jāļauj pusaudzim iet, palaist no sevis, lai viņš nejūtas kā būrī vai pie ķēdes piesiets. Lai iet un aizsniedz savu mērķi, lai jūtas brīvs un neatkarīgs. Lai mācās pats būt atbildīgs.

Pierakstīja Lelde Kupce