Ar Ģirtu un Annu Prāmniekiem tikās Ivars un Lelde Kupči

Kuri ir priecīgākie brīži jūsu ģimenē?

Anna: Pēc meitiņas piedzimšanas tie noteikti ir saistīti ar viņu – iznāk zobiņš, iemācās velties vai pieceļas kājās... Kaut vai, kad viņa ir vesela, kad esam visi trijatā – katrs tāds brīdis ir priecīgs!

Ģirts: Man priecīgi brīži ir tad, ja, pēc dienas skrējieniem atgriežoties mājās, Heidi vēl neguļ... Mēs uzliekam viņu uz lielās gultas, apguļamies katrs savā malā, un viņa tur dzīvojas, tā esam visi trijatā kopā un spēlējamies.

Kas jūsu ģimenē ir mainījies kopš Heidi piedzimšanas?

Ģ: Vieglāk būtu atbildēt, kas nav mainījies! Mūsu dzīve bija diezgan turbulenta, daudz laika pavadījām uz riteņiem, vienmēr skrējām un darījām visu ar skatu uz priekšu, tikpat kā nekad nebijām mājās. Tad, kādu mēnesi pirms Heidi dzimšanas, pirmo reizi sākām vairāk dzīvoties pa mājām.

A: Mums viss mainījās diezgan krasi. Pirms Heidītes mēs bijām precējušies jau sešus gadus. Mūsu ikdiena iepriekš vairāk vai mazāk bija abiem kopīga – gan baznīcā, gan apsaimniekojot Rāmavas muižu, gan citur. Tagad ir jauns posms mūsu dzīvē - un jauki, ka ir pārmaiņas.

Ģ: Tā bija liela privilēģija, ko mēs agrāk tā nenovērtējām, īsta dāvana – būt kopā visu dienu. Tagad tas ir stipri mainījies - Anna dzīvo mājās ar mazo, bet mana diena paiet ārpus mājām.

Ko jums katram nozīmē ģimene?

A: Tās ir mājas, drošības un uzticības vieta. Vieta, kur tevi vienmēr sapratīs un atbalstīs.

Ģ: Viens veselums. Vieta, kur tu jūties savā vietā, kur tu esi norobežots no visa pārējā, kur tu esi savā drošā pasaulē.

Kas ir būtiskākās lietas, ko jūs katrs esat mācījušies no savām ģimenēm?

Ģ: Tās ir daudzas apzinātas un neapzinātas lietas, jo mēs visi kopējam savas ģimenes. Viena atziņa, kas man ļoti iespiedusies prātā no maniem vecākiem – neizlaist otru no mājas, neizlīgstot, jo tu nezini, vai viņš vakarā atnāks atpakaļ. To arī mēs cenšamies praktizēt.

A: Svarīgākais, ko esmu mācījusies, ir, ka ģimenes pamats ir uzticība.

Kā  tev, Ģirt, ir izdevies apvienot mācītāja kalpošanu, pienākumus draudzē un Rāmavas muižā ar rūpēm par ģimeni?

Ģ: Grūti. Man visu laiku ir sajūta, ka esmu par maz ģimenei. Nepietiek laika padomāt par lietām pie mājas, kas jau ilgi stāv neizdarītas. Kādreiz liekas, kas nekaitētu strādāt birojā no 9.00 līdz 17.00, bet skaidri zinu, ka es to nekad nevarētu. Gan jau arī draudze ir cietusi no tā, ka pieslēdzos muižai vairāk. Un nevar arī tik vienkārši sadalīt prioritātes, jo gan jauniešu darbs, gan ģimene, gan muiža ir manas sirdslietas un atbildība. Bet mēs cenšamies izbrīvēt kādu laiku un kaut kur aizbraukt ar ģimeni.

A: Pusgadu mēs gājām deju kursos - tas bija svētīgs laiks. Taču dejošana iekrita vienā laikā ar jauniešu sapulcēm, un tas ļoti traucēja jauniešu darbam. Nācās no dejošanas atteikties.

Anna, kā tu jūties, esot mācītāja sieva?

A: Vispār es nejūtos tipiska mācītāja sieva, jo ilgu laiku bijām bez bērniem, un es visur devos Ģirtam līdzi. Šķiet, ka daudzās draudzēs iegājies, ka mācītājs un viņa kundze ir kaut kas augstāks, nepieejams. Manuprāt, mācītāja sievai jābūt starp draudzes cilvēkiem, turklāt ar lielu pazemību. Bet man patīk, ka mans vīrs ir mācītājs, jo ir iespēja strādāt un kalpot kopā.

Ģ: Reizēm nogurdina pastiprinātā uzmanība un visi šie amati, nosaukumi, kas dažkārt attālina no draudzes... Es neredzu starpību starp draudzes cilvēkiem un sevi, mēs katrs vienkārši darām lietas, uz ko Dievs mūs ir aicinājis, tās ir līdzvērtīgas. Visur, kur esmu kalpojis, es pēc iespējas ātrāk cenšos nojaukt šo mūri starp draudzi un mācītāju, nolaisties lejā un atrast to vietu un telpu, kur varu būt tāds pats kā draudzes cilvēki.

Pirms kāda laika arhibīskaps tev piedāvāja jaunu kalpošanu Rīgas Sv. Pāvila draudzē. Tu esi izaudzis Jēzus draudzē, 6 gadus šeit kalpojis kā mācītājs. Kā tu izšķīries par kalpošanas vietas maiņu?

Ģ: Ir tāds teiciens: ezis ir lepns putns - neiespersi, nelidos... Patiesībā jau pēdējos 3 gadus vairākas reizes arhibīskaps mani aicināja uz citām draudzēm – Burtnieki, Rūjiena, Bolderāja, Trīsvienības draudze. Burtnieku draudzi mēs pat reāli apsvērām, ilgi domājām, kamēr situācija atrisinājās citādi.

Jā, šeit esam uzauguši, tomēr es mainu kalpošanas vietu, bet Annai šeit ir garīgās mājas, un tas ir grūtākais šajā lēmumā. Sākumā no Pāvila draudzes atteicāmies, jo viss notika diezgan strauji, tomēr sirdī nebija miera par šo lēmumu. No mūsu mājām uz Jēzus baznīcu var aizbraukt pa diviem maršrutiem, no kuriem viens iet tieši gar Pāvila baznīcu. Es sevi pieķēru, ka esmu sācis braukt gar Pāvila draudzi, lai vienkārši paskatītos... Un sāku redzēt tās vietas iespējas, radās idejas.

A: Kamēr domājām, Dievs mūs vienkārši iebīdīja tur iekšā. Jēzus draudzē ir labi, tās ir manas mājas. Taču, domājot par iešanu uz Pāvila draudzi, nāca prātā mācekļu saruna ar Jēzu: „Šeit mums ir labi, celsim trīs teltis…”. Vai mums vienmēr ir jāpaliek tur, kur ir labi? Tad sajutu, ka Dievs aicina iet tālāk, lai varētu caur mums darboties.

Ģ: Es pamazām arī sapratu, ka Dievs arī Jēzus draudzē par visu rūpēsies un gādās, un viss būs labi. Mēs kalpošanu Pāvila draudzē vairāk redzam kā misiju, nevis kā aiziešanu. Redzējām, cik grūta un smaga ir situācija tur, salīdzinot ar mūsu draudzi. Tu nevari vienkārši pateikt - tas mani neskar... Tas būtu kā līdzībā par žēlsirdīgo samarieti, kur tu redzi kādu, kuram vajag tavu palīdzību, bet mierīgi turpini savu ceļu. Turklāt tu neesi vienkāršs garāmgājējs, bet tieši tev tiek dota iespēja palīdzēt, atvērtas durvis. Protams, ir cilvēcīgas bailes, vai pietiks spēka un entuziasma visu veidot no sākuma.

Kad praktiski notiek tava pāriešana uz Pāvila draudzi?

Ģ: Jau no Adventa laika gāju un iepazinu Pāvila draudzes kalpošanas, draudzes ļaudis. Rīkojums par manu kalpošanu Pāvila draudzē ir jau kopš janvāra. 18. aprīlī bija mācītāja Bergmaņa emeritūras dievkalpojums, un mana oficiālā ievešana amatā Pāvila draudzē būs 30. maijā. Man nāks palīgā arī mūsu draudzes evaņģēlists Haralds Biete. Laiku pa laikam gan jau pamainīsimies arī uz dievkalpojumiem, noteikti būsim uz Jēzus draudzes nometni. Arī Rāmavas muižā būs iespēja nākt jaunam vadītājam.

Gribas arī arhibīskapa un Baznīcas vadības izrādīto uzticību uztvert nopietni un ņemt vērā. Protams, būs daudz jaunu lietu jāpiedzīvo, Jēzus draudzē tomēr esmu bijis mācītāja Erberta aizvējā. Tagad Dievs man dod jaunu skolu un iespēju pieaugt.

Kas ir galvenie izaicinājumi, kas tevi sagaida Pāvila draudzē?

Ģ: Izaicinājums ir viss, sākot ar cilvēkiem un attiecībām, un beidzot ar to, ka mēs tur gribētu visu apgriezt kājām gaisā... Lielākā grūtība būs sabremzēt sevi un ļaut cilvēkiem iet līdzi pārmaiņām, darīt tās viņu, nevis savā tempā. Noteikti gribam sadarboties ar Kristīgo ģimnāziju, kas ir tur pavisam blakus. Oficiāli Pāvila draudzē ir 300 draudzes locekļu, bet uz dievkalpojumiem nāk ap 50 cilvēku – pēdējā laikā gan nedaudz vairāk, jo ir padzirdējuši, ka cits mācītājs.

Cilvēkiem mēdz vaicāt, kādu vienu lietu viņi izvēlētos ņemt līdzi uz neapdzīvotu salu. Ko jūs katrs gribētu paņemt līdzi tālākajā kalpošanā no Jēzus draudzes?

Ģ: Svarīgi ir tas, ka draudze mūs ne tikai palaistu, bet varētu sūtīt ar svētību šajā kalpošanā.

A: Cilvēkus – nevis, tiem aizejot no draudzes, bet, piedaloties šajā misijā, atbalstot un palīdzot kalpošanā otrā draudzē. Pāvila draudzē protams viss būs citādi, bet gribētos saglabāt to labo paraugu, kā lietas tiek veidotas un organizētas mūsu draudzē.

Ģ: Gribētos ņemt līdzi mīlestību uz draudzi kā uz vietu, kur cilvēki var dzīvot brālīgā sadraudzībā kopā ar Dievu, kur Dievs ir tas, kas cilvēkus vieno. To Dieva ģimenes sajūtu, kur viens par otru stāv. Kur var būt arī konflikti, bet tiek atrasts risinājums un izlīgums. Kur Dieva dotais uzdevums mums ir tas, kas mūs vieno, liek mums kustēties un darīt.

Foto paraksti:
Anna un Ģirts Mācītāju ballē 2008. gadā
Foto no personīgā arhīva