Šogad ekumēniskais Krusta ceļš bija citādāks nekā ierasts, un arī mums, jauniešiem no draudzes, bija iespēja tajā iesaistīties. Tika veidots kopīgs uzvedums visām stacijām. Interesanti, ka uzvedumā piedalījās gan profesionāli aktieri, gan draudžu jaunieši. Daudzi no mums atzīst, ka tā bija fantastiska pieredze, jo varējām būt kopā ar cilvēkiem, kuri ir profesionāļi šajā jomā. Elmārs stāsta: „Man patika, ka bijām kopā ar pazīstamiem aktieriem. Redzot, cik labi viņi to dara, ir, uz ko tiekties.” Sanita savukārt saprot, ka šis projekts viņai ir iemācījis būt drosmīgākai uz skatuves, un mēs visi atzīstam, ka ļoti noderīgi bija tieši runas vingrinājumi.
Šis projekts bija arī izaicinājums laika ziņā, jo mēģinājumi noritēja aptuveni mēnesi, bet pēdējās divas nedēļas bija īpaši saspringtas - mēģinājām gandrīz katru dienu. Sanitai visspilgtāk atmiņā palikuši garie mēģinājumi no rīta līdz vakaram. Jauki bija arī tas, ka varējām būt sadraudzībā ar katoļu jauniešiem. Tagad zinām arī katoļu tēvreizi. Šis laiks bija īpašs arī garīgi, jo dziļāk ielūkojāmies Jēzus ciešanu ceļā un izdzīvojām to. Ne vienmēr bija viegli tēlot tautu, kas nodod, zaimo un apsmej Jēzu. Tomēr tas liek dziļāk padomāt - kur es tajā laikā būtu bijis? Kāda ir mana sirds? Un kas nosaka mūsu izvēles? Urzula stāsta: „Man atmiņā palika nobeigums, kad nesām lielo krustu un pēdējā stacijā sāka līt.” Arī man, kaut ārā bija auksts, tas šķita īpaši. Atceros astoņos no rīta teiktos kardināla Pujāta vārdus: „Lai arī lītu lietus, mēs darīsim, kas ir jādara, jo jebkurā gadījumā tas nebūs pielīdzināms tam Krusta ceļam, ko gāja Jēzus pa Jeruzalemes ielām toreiz.” Elīna Šīmane Nosaukums: Krusta cels
Attēlā: Sanita, Urzula un Elīna tautas pārstāvju lomā
Autors: Santa Cileviča |
