Silvija ir dzimusi Sibīrijā un savā mūžā pieredzējusi dažādus laikus, varas un politiskās iekārtas. Viņai ir tik daudz ko stāstīt, ka no visa dzirdētā pierakstīt un aptvert var paspēt tikai mazu daļu. Bet pēc sarunas ar viņu var skaidri sajust - daudz svarīgāka par jebkuru citu brīvību ir cilvēka sirds brīvība, kuru mums dāvā tikai un vienīgi Kristus.

Ar Silviju tikās Lelde un Ivars Kupči

Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!
Esmu dzimusi Sibīrijā, Omskas apgabalā. Mani vecvecāki no Latvijas izceļoja 1876. gadā. Viņi bija iemīlējušies, bet precēties šeit nevarēja, jo vectēvs Kārlis Benfelds bija saimnieka dēls, bet vecmamma Anna - kalpone. Sibīrijā viņiem piedzima 9 bērni, mans tēvs bija pēdējais no tiem. Man ir 2 māsas, es esmu vidējā - jaunākā māsa ir Ermīna, vecākā māsa - Eldīna. Manu vecāku kapi ir Sibīrijā.

Tātad mīlestības vārdā vecvecāki bija gatavi izceļot un laulāties tur, kur to drīkst, paši izvēloties vietu, kur būt laimīgiem.
Jā, tādi toreiz bija laiki. Kad es piedzimu Omskas apgabalā, pēc 3 gadiem pārcēlāmies uz Tālajiem Austrumiem, jo sākās kolektivizācija, mēs bēgām no tās. Tā mēs 7 gadus nodzīvojām pie tālākās padomju robežas Vladivostokas pusē, dzīvojām uz salām Japānas jūrā. Vēlāk atkal atgriezāmies Omskā.

Sibīrijā ar mammu runājām latviski. Mammai ļoti patika smalkais lietutiņš un rozes. Mamma man arī dikti daudz ziņģes ziņģēja, ilgojoties pēc savas zemes.

Kā Jūs nonācāt līdz ticībai Jūsu dzīvē?
Mani kristīja mans vectēvs Kārlis, jo baznīcu tolaik tuvumā nebija. Baznīcas bija nopostītas - pirmo pareizticīgo baznīcu Omskā atvēra tikai pēs Staļina nāves 1950. gados.

Bet es piedzimu ticīgā ģimenē, tāpēc pat grūti pateikt, kad tieši nonācu līdz ticībai. Liekas, ka tas bija jau ar dzimšanu manī. Jau bērnībā zināju, ko nedrīkst darīt, kas Dievam nepatīk. Apmēram 10 gadu vecumā es izdomāju, ka varētu pamēģināt Dievam neticēt, jo nāca modē Darvina evolūcijas teorija - katrs dara, ko grib... Bet pēc kāda brīža es domāju - vai Dievam tas patiks? Tā es sapratu, ka es nevaru bez Viņa nekādīgi. Atļāvu Dievam palikt pie manis. Un Dievs mani visu mūžu vada - esmu gan akā, gan jūrā bērnībā slīkusi, bet Viņš mani vienmēr ir sargājis un izvedis cauri visām grūtībām un pārbaudījumiem.

Kā jūs iepazināties ar savu dzīvesbiedru?
Man visi draugi bija krievu tautības, bet es laikam ar kaut ko atšķīros no viņiem - jo dikti patiku puišiem... bet man gan neviens nepatika. Bet bija viens - Anatolijs, kas bija ļoti uzstājīgs, sūtīja sveicienus, nāca ar ziediem uz darbu, nāca palīgā mums ar mammu dārzu laistīt. Ilgi pat slēpos no viņa, bet galu galā viņu apprecēju. Viņš nāca no ļoti ticīgas ģimenes.

Mums piedzima divas meitas -  Ļena un Irēna. Vīrs man stāstīja, ka viņa māte bija viņu izlūgusi no Dieva, lai viņš karā paliktu dzīvs - Anatolijs bija smagi ievainots, bet daudzi citi karā gāja bojā. Tā Dievs mūs abus no ticīgām ģimenēm saveda kopā. Kaut arī man patika cits puisis, Dievs visu darīja tā, lai es ar Anatoliju apprecētos, un visu mūžu Viņš mūs tā ir vadījis.

Kad Jūs atgriezāties Latvijā?
Tas notika tikai 1989. gadā. Mēs nekad nedomājām, ka atgriezīsimies Latvijā. Mamma un mans vīrs jau bija miruši. Biju komandējumā Maskavā un satiku vienu igaunieti, jaunu sievieti no Hāpsalas, sadraudzējāmies, es viņai sacīju, ka gribētos kādreiz uz Latviju. Viņa uzaicināja ciemos pie sevis uz Igauniju. Vēlāk viņa mums uz Omsku sūtīja Latvijas avīzes, kurās cita starpā bija arī dzīves vietas maiņas sludinājumi. Ieraudzījām, ka viena ģimene maina savu dzīvokli Rīgā pret dzīvokli Omskā. Tā mēs samainījām dzīvokļus un pārcēlāmies. Es jau biju pensijā.

Kā jūs nonācāt līdz Jēzus draudzei?
Pēc pārcelšanās uz Latviju gribējās atrast savu senču datus arhīvos. Aizgāju uz Veco Ģertrūdes baznīcu, kur man mācītājs pateica - ja kaut ko gribam atrast, tad tas varētu būt Jēzus baznīcā. Tā es te atnācu. Atradu vienu grāmatu, kurā bija minēts mana vectēva Kārļa brāļa Krista vārds - viņš Jēzus baznīcā bija laulājies.

Tā es sāku nākt gan uz latviešu, gan uz vācu draudzi pie bīskapa Haralda Kalniņa. Es sapratu tikai dažus vārdus no viņa teiktā, bet man bija liels prieks viņā klausīties - redzēt, kā viņš kalpo, un sajust, ar kādu mīlestību viņš to dara.

Kā jūs sākāt kalpot pie dievnama uzkopšanas?
Jāsaka atkal - Dievs atveda. Es sāku strādāt 1. ģimnāzijā un Zālīša pamatskolā par apkopēju. Jēzus baznīcā satiku vienu klavierskolotāju, kura šeit kalpoja par apkopēju. Aizrunājāmies, ka viņai šeit daudz darba, un es pieteicos nākt palīgā. Un sanāca tā,

ka kopš tās dienas, kad es atnācu, Anna vairs nevarēja strādāt veselības problēmu dēļ, un tā es te paliku. Šeit ir tik patīkama gaisotne, burtiski jūtama Dieva klātbūtne ik brīdi.

Pirmajās dienās man likās - kā es te esmu nokļuvusi, visi tādi ticīgi, svēti, es tāda grēciniece, tik vienkārša... Bet vēlāk es Dievam pie altāra pateicos, ka esmu te nokļuvusi, ka šī man ir kā liela dāvana no Viņa. Un tāda tā ir līdz šim brīdim. Es Dievam teicu - kamēr Tu man dosi spēku un veselību, es te kalpošu. Tagad, kad pēc 15 gadiem eju prom no šīs kalpošanas, es arī lūdzu, un man sirdī ienāca miers.

Kādu dienu, kad strādāju baznīcā, ienāca jauna, skaista sieviete, un izmisumā aicināja lūgt Dievu par Imantu Meirovicu, kuram tajā brīdī notiek sirds operācija. Es uzreiz gāju pie altāra aizlūgt. Pat neatceros, cik ilgi biju tur uz ceļiem altāra priekšā - kad beidzu, visa biju asarās. Pēc 2 nedēļām baznīcā parādījās milzīgs, skaists, oranžs ziedu pušķis. Kā vēlāk noskaidroju, tā pati sieviete bija to atnesusi, lai uzliktu uz altāra pateicībā par veiksmīgu operāciju. Vēlāk dzirdēju pa radio, ka Imants Meirovics ar dzīvesbiedri kaut ko organizēja - es tā nopriecājos! Kad izstāstīju šo gadījumu mācītājam, arī viņš bija priecīgs par to, kā Dievs ir darbojies.

Vai izjūtat to, ka ticība Dievam dod brīvību?
Es lasīju mācītāja ievadrakstu kādā no draudzes avīzītēm, kur tēma bija par to, kad mūsu spārni ir par īsu. Lasīju un jūtu, ka es smaidu. Bet sejā tas nav redzams, mute taču ir ciet... Tad secināju, ka cilvēkam, kas kopš dzimšanas ir kopā ar Dievu, tas ir iekšā, tam nav kur pazust, tas paliek uz visu mūžu. Un tā es lasu un smaidu. Pēc tam aizgāju pie Erberta un to izstāstīju, un viņš arī smaidīja. Jo sirds jau bija tā, kas smaidīja, ne seja.

Ticība noteikti dod brīvību, es paļaujos uz Dievu ik brīdi. Nemāku tik smuki pateikt, bet varu to sajust.

Foto: Ivars Kupcis
Foto paraksts: Silvija baznīcā pie Jēzus skulptūras „Golgāta", pie kuras viņa vienmēr sarūpē svaigus ziedus

Rute Bikše, dievnama saimniece
Viena no raksturīgām Silvijas iezīmēm ir tā, ka viņa spēj labi saprasties - arī ar cilvēkiem, kuri nemaz nerunā viņai zināmās valodās. Kādu reizi, kad Silvija uzkopa baznīcu, kādi ļaudis klauvēja pie loga, rādot, ka noteikti gribētu tikt dievnamā. Silvija viņus caur pagraba durvīm ielaida un brīnišķīgi ar viņiem komunicēja. Vēlāk, izstāstot mums šo ļaužu dzīvesstāstu, - gan par vectēvu, kas šeit kalpojis kā vācu mācītājs, gan citām ģimenes gaitām - viņa tik nosaka: „Tu taču mani saproti!"

Līvija Putāne, diakonijas vadītāja
Silvijas liecības un stāstījumi par piedzīvoto garajā mūžā plūst kā kalnu upe, un viņas mīlestība ir dāsna uz cilvēkiem sev līdzās. Kādu laiku Silvija kalpoja draudzes veco un vientuļo ļaužu sociālajā dzīvoklī kā nakts dežurante. Nākot uz dežūru, viņas somā aizvien bija kādai māsai pašas sagatavota tējiņa, kāds zāļu uzlējums, smērīte. Silvija ar savu labestību un čaklumu iemantoja māsu mīlestību. Atceros, kādu rītu viņa mani priecīga sagaida un saka: „Mēs ar Kristīni šorīt dejojām valsi!" Samulstu, zinot, ka Kristīnei šai rītā ir 99. dzimšanas diena. Izrādās, ka Silvija kā pirmā sveicēja Kristīni ir tā saviļņojusi, ka aiz prieka un pateicības Dievam par saviem mūža gadiem viņa gribējusi dejot valsi. Tā arī abas dziedājušas un dejojušas... Brīnišķīga ir Dieva mīlestība Viņa bērnu vidū!