Armands Tapiņš ir viens no Jēzus draudzes pērminderiem un darbojas draudzes Revīzijas komisijā, bet, ja nepieciešams, viņš var arī nosēdināt lidmašīnu uz skrejceļa. Ikdienā viņš nodarbojas ar finanšu risku vadīšanu Valsts kasē, bet tajā pašā laikā cenšas nepazaudēt bērna spēju priecāties par apkārtējo pasauli. „Jēzus Draudzes Dzīvei”  Armands stāsta par laulībām un sieviņu Leldi, par savu nodarbošanos un mācīšanos lidot, kā arī par nepieciešamību saglabāt ikdienā prieku un vieglumu.

Armandu Tapiņu izjautāja Ivars un Lelde Kupči

Kas jūsu ģimenē pēdējā laikā ir sagādājis prieku?

Īstenībā mēs visu laiku priecājamies būt kopā. Vienu brīdi šis prieks izpaužas kā iekšēja sajūta un ir pacietībā, bet citā brīdī tas laužas ārā un ir, piemēram, jāpriecājas vai jāsmejas par kaut kādām lietām, kas notiek apkārt. Tā ir tiešām brīnišķīga sajūta, ka, ja tā var teikt, tu redzi un pazīsti otra cilvēka dvēseli - tad tu uz cilvēku lūkojies pavisam citādāk. Mēs ļoti daudz brīvos brīžos skatāmies televīzijas raidījumus par dzīvniekiem. Dzīvnieku vērošana var sagādāt milzum daudz prieka. Ja tu izproti, ka katrs dzīvnieks ir Dieva radīts, tad tu vari arī tā kā sajust daļu no Dieva caur to, ka redzi Viņa iztēles vai domas rezultātu. Mūsuprāt, gan sirdsprieku, gan vērtīgas pārdomas sagādā visdažādākās situācijas, kuras cilvēks piedzīvo, vajag tikai ieskatīties un pavērot apkārtni ar tādu apziņu, ka, esot ticībā, atrodamies situācijās, kas domātas kopējam labumam pēc Dieva prāta.

Kas ir jūsu nodarbošanās?

Es strādāju Valsts kasē un nodarbojos ar finanšu risku vadīšanu. Tas, savukārt, ietver daudz darbus. Esmu viens no tiem, kas uzmana, lai valsts nauda, pirms tā tiek tērēta, atrodas drošībā; lai valsts parādu, kas izveidojies no valsts veiktajiem aizņēmumiem, un tā atmaksāšanu neietekmē finanšu tirgus svārstības; lai valsts aizdodot naudu, to darītu droši, kā arī sniegtu drošus galvojumus; kā arī uzraugu, lai valsts neuzņemtos nepamatotas finanšu saistības. Nu un Lelde, protams, rūpējas par mani sievas kompetences ietvaros, lai tas viss labi izdotos.

Kā tu vērtē patreizējo situāciju, kad Latvijas valsts veic mūsu vēsturē laikam nepieredzēti apjomīgu aizņēmumu?

Valsts pašreiz aizņemas naudu tāpēc, ka iepriekšējos gados nav spējusi izveidot ilgtspējīgu pelnošu ekonomiku, kas spēj sabalansēt ieņēmumus ar izdevumiem. Kā tagad ir redzams, mūsu reālā ekonomika nepelna tik daudz, cik mēs esam paraduši tērēt iepriekšējos gados, tādēļ tagad ir jāaizņemas, lai finansētu tos izdevumus, kuru apjomi iepriekš būtiski pieauguši. Tādēļ arī notiek būtiski izdevumu samazinājumi un optimizācija visās nozarēs. Ja normālā situācijā valsts, kurai ir stabila ekonomika, spēj aizņemties līdzekļus brīvā finanšu tirgū, tad mūsu ekonomika ir zaudējusi brīvo aizdevēju uzticēšanos, tādēļ pēdējā aizņemšanās instance ir Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija. Tie savukārt grib gūt pārliecību, ka mēs ejam pa ceļu, kas ved uz pelnītspējīgas ekonomikas veidošanu, lai naudu varētu vēlāk viņiem atdot. Tādēļ esošajā situācijā viņi arī diktē šķietami ļoti drakoniskus noteikumus.Tomēr šo līdzekļu neaizņemšanās alternatīva būtu vēl drakoniskāki budžetu un izdevumu samazinājumi, kas faktiski varētu radīt valsts maksātnespēju un, piemēram, masveida nemierus. Ekonomika ir jāatgriež uz sliedēm, ievērojot arī sociālās vajadzības, un jāmīkstina izdevumu samazināšanas tendences - tāpēc arī notiek šī naudas aizņemšanās.

Kāds bija jūsu ceļš līdz Jēzus draudzei?

Es jau kopš bērnības ar māmiņu nācu uz Jēzus baznīcu, 1989. gadā tiku kristīts. Lai arī nebijām regulārie baznīcēni, tomēr brīžos, kad šis aicinājums parādījās, tad zemapziņā bija neapšaubāmi skaidrs, ka mūsu baznīca ir Jēzus baznīca. Pēc iepazīšanās ar Leldi nolēmām, ka būtu jauki pieaugt kopā arī ticībā un devāmies uz iesvētes mācībām Jēzus draudzē.

Kā jūs jūtaties savā draudzē?

Jūtamies labi. Tiešām esam priecīgi un pateicīgi, ka tikām ievesti tieši Jēzus draudzē, jo tas nozīmē, ka šeit ir tā vieta, kas ir mūsu garīgās mājas.

Daudziem cilvēkiem šobrīd samazinās viņu regulārie ienākumi, līdz ar to arī draudzes izjūt iknedēļas ziedojumu samazināšanos. Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi ziedot draudzei?

Draudzei ir jāpilda Dieva uzdota misija, tādēļ, dzīvojot materiālajā pasaulē, protams, ka ir nepieciešami arī zināmi līdzekļi, lai šo misiju varētu pildīt. Vienlaikus ir arī pārliecība, ka Jēzus draudzē šīs naudiņas tiek vērtīgi izmantotas.

Šis laiks daudziem no jauna liek saprast, cik svarīgi ir savstarpēji palīdzēt cilvēkiem blakus. Vai esat piedzīvojuši situācijas, kad īstajā laikā nākusi kāda jums ļoti nepieciešama palīdzība?

Neapšaubāmi. Īstā nepieciešamā palīdzība nekad nav nenokavējusi, par to pateicība Dievam. Palīdzību vai atbalstu var just bieži. Varbūt pat brīžiem tas ir tādās niansēs, ko cilvēks tikai pats jūt un analizē iekšienē, tomēr arī bez tādas palīdzības ne nieka nav iespējams paveikt.

Kā jūs ar Leldi iepazināties, un kas ir mainījies jūsu dzīvē pēc laulībām pagājušajā gadā?

Mēs iepazināmies manā aiziepriekšējā darba vietā. Vēlāk, kā izrādījās, Lelde bija cilvēciņš, kas man bija nolikts, lai es viņu apņemtu par savu mīļu sievu.

Tagad ir jaukas atmiņas no laulību dienas, kas ļāva sapulcināt tuviniekus, kopīgi pavadīt tik tiešām labu laiku un iezīmēt laika vēsturē vēl vienas jaunas ģimenes izveidošanos. Vispār esam ārkārtīgi pateicīgi par savu diezgan plašo tuvinieku loku un par to, ka visi varam dzīvot saticībā. Tā līnija pirms laulībām un pēc laulībām vairāk ir nevis tāda, pēc kuras kaut kas ir mainījies, bet gan drīzāk tā pamatīgi labi nostiprinājies.

Kas ir jūsu katra atsevišķi vai kopīgie vaļasprieki/hobiji?

Vispār par vaļaspriekiem žēloties nevaram. Kopā braukājam slēpot, spēlēt skvošu un badmintonu, šad un tad kaut kur aizbraucam uz kādu koncertu. Leldes aizraušanās ir modes māksla, man nedaudz mūzika, daži sporta veidi, kā arī mācos lidot ar lidmašīnu.

Kas tieši tevi piesaista lidošanā? Cik bieži iznāk to darīt?

Lidošanas nepieciešamības sajūta radās pirms aptuveni trijiem gadiem, kad pēc National Geographic raidījumu skatīšanās par aviokatastrofu izmeklēšanu, nolēmu pamēģināt, ko nozīmē nosēdināt lidmašīnu uz skrejceļa. Joka pēc iegādājos datora simulatoru, kas izrādījās tik iespaidīgs, ka sapratu - šī ir lieta, kas mani jau kopš bērnības bija gaidījusi, un to varētu pamēģināt turpināt arī īstenībā.

Kaut kādā mērā tā ir nepieciešamība pēc adrenalīna, bet kaut kur tomēr tā ir ļoti interesanta Dieva radītās zemeslodes un noteikto fizikas un ķīmijas likumu izzināšana. Apmācībās ietilpst arī tādi priekšmeti, kā aerodinamika, komunikācijas un meteoroloģija. Piemēram, beidzot esmu sapratis, ka vējš rodas dēļ koku šūpošanās!...

Par lidošanas biežumu - pagājušajā gadā no aprīļa līdz septembrim nolidoju gandrīz 30 stundas. Tagad neesmu lidojis, jo atlikušās 15 stundas, kas man kā studentam nepieciešams obligāti nolidot, atlieku uz to brīdi, kad nokārtošu visus teorētiskos eksāmenus un būs jākārto lidošanas eksāmens.

Kāds reiz ir teicis, ka eņģeļi var lidot tādēļ, ka viņi visu dara ar vieglumu. Vai jums izdodas to saglabāt attiecībā pret savu ikdienu?

Tas gan – cenšamies nepazaudēt bērnišķīgo dzīves uztveri. Priecājamies par vienkāršām lietām. Cenšamies, tā teikt, mesties iekšā lietās, kas no labas sirds aicina. Maksimāli mēģinām izvairīties no cilvēku radītiem stereotipiem, lai arī ne vienmēr to ir viegli izdarīt. Kaut kur bija tāds teiciens – „Cilvēks ir tik vecs, kā viņš jūtas.” Vienlaikus, protams, cenšamies nepalaist garām lietas, uz kurām patiesi ir jāraugās nopietni.

Ko tu ieteiktu citiem, lai dzīvi un ikdenu uztvertu vieglāk?

Domāju, ka pamatā jācenšas pareizi satvert to, ko Debesu Tēvs vēlas pateikt mums par puķēm un putniem, kas ne vērpj, ne sēj, ne pļauj, bet ir apģērbti un paēduši. Cilvēcisku nopietnību parasti rada bažas par materiālo stāvokli un citām pasaulīgām lietām, kur notiek centieni skriet līdzi pasaules noteiktajiem standartiem. Bērni turpretī parasti priecājas par jautriem pasākumiem, kur ir joki un smiešanās, jo viņi vēl neanalizē visas tās lietas, kuras prāto pieaudzis cilvēks. Protams, aizrauties nevajadzētu ne ar vienu, ne arī ar otru galējību, bet kā pieaugušie noteikti varam mācīties arī no bērniem.