Jānis Miķelsons, draudzes padomes loceklis
Mūsdienās bieži par mazākajiem arī kādi izliekas, jo palīdzību izlieto ne tiem mērķiem, kam lūguši. Tādēļ ar prieku regulāri dodu ziedojumus Diakonijas centram, jo zinu, ka tas tiks labi izmantots, piemēram, lai varētu uzturēt zupas virtuves, un diakonija arī cenšas stiprināt palīdzības saņēmēju garīgi.

Osvalds Pugovičs, ķīmiķis
Jautājums ir smags, jo vienmēr, lai arī cik būtu darīts, tomēr liekas, ka ne viss iespējamais. Būtu vērts piedomāt un atcerēties vairāk par tām reizēm, kad nav darīts nekas, jo tā var mācīties no savām kļūdām un otrreiz rīkoties citādi. Ir brīži, kad ej pa Maskavas ielu un redzi – kādam patiešām vajag pamatpalīdzība, lai paēstu, bet reizēm savas sliktās omas vai citu iemeslu dēļ paej garām un domā: vai man tomēr nevajadzēja palīdzēt? Var arī pabalstīt kādu ar vārdu, ne materiāli. Dažreiz ir grūti pārkāpt sev pāri un dot padomu tiem, kuri dara aplam, jo nesaprot.

Linda Sinka, skolniece
Varbūt materiālā ziņā es nevaru daudz dot, bet varu palīdzēt ar aizlūgšanu. Es domāju, ka tas ir labākais, ko es spēju tādā situācijā darīt. Protams, svarīgi citreiz ir nevis aizlūgt tikai vienu reizi, bet atkārtoti un, iespējams, arī paziņot kādam citam kristietim, jo, vairākiem lūdzot kopā, ir lielāks spēks.

Jānis Barons, skolnieks
Es cenšos, cik varu, atbalstīt, ja redzu vajadzību. Lūdzot par cilvēkiem, aizsūtu kādu īsziņu ar iedrošinošu vārdu un vienkārši izrādu, ka mīlu un man rūp. Arī ģimenē mazākajiem palīdzu veikt skolas uzdevumus, ja viņi kaut ko nesaprot. Vismazākais ir tas, kam noteiktā brīdī vajag palīdzība. Kad kāds no jauniešiem kaut ko neizprot un lūdz padomu, cenšos uzklausīt un palīdzēt.

Andžela Pētersone, ierēdne
Bieži nevar zināt, kurš ir mazākais, kā otram trūkst un kā viņš jūtas. Tāpēc ir svarīgi nešķirot, domājot: vai tiešām vajag palīdzēt, vai tas tiks pareizi izmantots? Vajag vienkārši dot, ja redzi, ka tajā brīdī patiešām nepieciešams. Man ļoti patīk cilvēkus pabarot, tas ir mans hobijs. Kad uzaicinu kādus uz maltīti, ļoti bieži saku: tas ir mans veids, kā izrādīt mīlestību.

Dzintra Amata, pensionāre
Kad dzirdi šādu jautājumu, liekas, ka neko tik īpašu neesi darījis. Protams, cenšos palīdzēt ar ziedojumiem, bet uzskatu, ka tas ir mans pienākums. Piedalos Ziemassvētku dāvanu gatavošanā. Esmu uzņēmusies rūpes par vienu draudzes sievieti, kas dzīvo Juglā netālu no manis; nesu viņai Ziemassvētku dāvanu, un tā mēs arī sadraudzējāmies. Es apciemoju šo cilvēku, zvanu, cenšos visādi atbalstīt.

Agrāk dzīvoju neredzīgo ciematā. Tante un onkulis bija neredzīgi, un es viņiem palīdzēju iet, onkulim arī notis diktēju, jo viņš bija mūziķis.

Intervēja  Elīna Šīmane
Autores foto un foto no personīgā arhīva