Lielajā Piektdienā Jēzus draudze veidoja vienu no Vecrīgas ekumeniskā Krusta ceļa pieturvietām (pie Okupācijas muzeja): kareivji ņirgājas par Jēzu (Lk 22,63, Mt 26,67–68; Mk14,65). Kad mūsu mācītājs Erberts Bikše bija nolasījis Rakstu vietu, varējām noskatīties īsu ludziņu.

Krusta ceļš vienmēr ir atbildība, bet arī iespēja. Kas varētu uzrunāt cilvēkus? Varbūt aktuāla tēma? Teātra grupas izdomāta luga stāstīja par ģimeni, kur vīrs ir atlaists no darba, taču baznīca viņu pieņem veikt remontu – ģimenei taču jānomaksā dzīvokļa kredīts. Kamēr vīrs baznīcas priekšā netīrās darba drēbēs pulē krustu un runā ar savu sievu, pie viņa pienāk jauns cilvēks uzvalkā. Veiksmīgais jauneklis paštaisni pamāca vīru un izsmej abus ar sievu – kā viņi var paļauties uz kādu, ko pirms 2000. gadiem piesita krustā?
Sieva mēģina stāstīt par Kristus nāves nozīmi, un jaunais cilvēks, dzirdēdams, ka arī viņam ir kredīts – grēku parāds Debesīs –, kļūst steidzīgs un atvadās. Tad atnāk arī viņa priekšniece, kas pavēsta, ka jaunā cilvēka darbā ir veikta viņa paša ieteiktā štata vietu samazināšana un pirmais ir atlaists viņš pats. Vīrs un sieva, redzēdami jaunā cilvēka izmisumu, aicina viņu kopā lūgt.   

Ekumeniskais Krusta ceļš ikvienam dalībniekam bija svētīts laiks vairāku stundu garumā. Iespējams, Jaunās Derības laikā cilvēki tāpat gāja aiz krusta pa pilsētas ielām, bet to nesa Kristus. Bet cik cilvēku bija Jeruzālemē? Šogad šaurajās Vecrīgas ielās – apmēram 1000.

Austra Klotiņa

Foto Māra Klotiņa