Bībelē aprakstītais miers ir stāvoklis, kad cilvēkā ir iekšēja saskaņa un vienotība ar Dievu. Mieru, kas nāk no Gara augļa, rada Svētā Gara darbs. Patiess miers ir dievišķa dāvana, kuru var iegūt vienīgi ar Jēzus Kristus, Miera devēja, palīdzību. Miers ir dārga dāvana visiem, kas to patiesi vēlas. Kā piedzīvot Gara augli mieru – saruna ar draudzes ērģelnieci VITU KALNCIEMU.

Ar Vitu Kalnciemu sarunājās Sandra Eihmane

– Kā jūs sadzīvojat ar šo laiku, kad visapkārt valda nemiers un cilvēki nav droši par nākotni, kad valsts ekonomiskā situācija nespēj garantēt stabilitāti?

– Jā, tā ir mūsu laikmeta problēma – rūpes, raizes, stress, nogurums, kas neizbēgami noved cilvēkus pie paaugstināta asinsspiediena un nervu sabrukuma. Bet cēlonis, protams, ir ļoti laicīgs un šobrīd arī cilvēciski saprotams. Kā es pati ar apkārtējo laiku sadzīvoju? Varu teikt, ka vienīgais glābiņš – meklēt patvērumu Dieva Vārdā, pabūt vienatnē, lai klusumā sevi sakārtotu un tad dotos ticības ceļā tālāk.
Tiem cilvēkiem, kas Dievu nepazīst, ir grūti pašiem nonākt pie miera. Dažkārt tas viņiem nav pat iespējams, jo ne velti Dievs savā Vārdā saka: "..tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast." (Lk 18,34) Liekas, ka viss tagad notiekošais patiesībā ir ļoti likumsakarīgs Dieva plāns un arī Dieva darbs pie cilvēkiem, tikai – vai mēs to protam saskatīt un saklausīt?

Man nāk prātā vietas no Bībeles, kur Jēzus saka: "Jūs dzirdēsiet karu daudzināšanu (..) un mīlestība daudzos izdzisīs.." (Mt 24,6,12) Pieminētais liecina, ka process ir iepriekš nolemts, ka tam tā jānotiek. Bet Viņš arī saka: "Nebīstieties.. tas nav vēl gals." Un: "Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, un vietām būs zemestrīces un bada laiki. Tas būs lielo bēdu iesākums." (Mk 13,7–8) Un tālāk lasām: "Bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem.." (Mk 13,9) Lasot Dieva Vārdu, Svētais Gars vērš mūsu bailes un bēdas mierā, priekā un drošībā. Jo tad mēs redzam, ka mums nav ko uztraukties. Dievs bieži saka: "Neuztraucieties, nebīstieties! Jūsu sirdis lai neizbīstas!"

– Svarīgi, ka Bībelē viens no visvairāk pieminētajiem vārdiem ir – nebīstieties!

– Jā, tas ir īsts mierinājums, iedrošinājums. Jāņa evaņģēlijā ir teikts: "Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!" (Jņ 14,1) Un tālāk: "Mana tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums sacītu, ka Es eju jums vietu sataisīt?" (Jņ 14,2) Ja mēs patiesi esam Svētā Gara vadībā, tad mums šie vārdi ir ārkārtīgi liels stiprinājums. Taču, ja mēs neļaujam Svētajam Garam darboties mūsos, tad arī Dieva Vārdu nekad nesapratīsim. Jo Jēzus teica: "Bet Aizstāvis, Svētais Gars.. tas jums visu mācīs.." (Jņ 14,26)

Arī es vēl nevaru apgalvot, ka esmu pilnīgu mieru ieguvusi, bet tā sajūta nāk pamazām. Sajūta, ka man nav ko uztraukties un nav ko baiļoties, jo mieru Dievs savā Vārdā ir apsolījis, un līdz tam ir jānonāk katram, arī man...

90. psalmā ir rakstīts: "Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!" (12.p.) Kas tad ir tā gudrā sirds? Protams, tā ir gudrība, lai mēs ik dienas atrastu laiku kavēties pie Dieva Vārda. Tā ir tā mijiedarbība.

– Apustulis Pāvils, runādams par Jēzu, saka: "Jo Viņš ir mūsu miers.." (Ef 2,14) Lasām arī, kā Jēzus apsauc vētru. (Mt 8,24–27) Kristietim miers nav abstrakts jēdziens, bet gan dzīva Persona, Jēzus Kristus. Kā jūs meklējat mieru – lūgšanās, meditācijā, varbūt vēl citādi?

– Jā, dažreiz tiešām esam pārlieku bailīgi. Bībelē sacīts, ka ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr 11) Mums ļoti labi jāpazīst Dieva Vārds, lai mēs varētu izlobīt tieši to, ko Dievs īstajā brīdī grib mums sacīt.

Manai sirdij tuva ir vieta Bībelē, kur teikts – lūdziet Dievu bez mitēšanās. Tas nozīmē – katru mīļu brīdi.

Protams, man ir rīta un vakara lūgšanas, bieži lūdzu arī, ejot pa ielu vai braucot kādā transporta līdzeklī. Ceļu, kas ved no manas mājas līdz baznīcai, es arī varu saukt par lūgšanu taciņu. Tas gan nav ilgs lūgšanas laiks, jo dzīvoju tuvu baznīcai, bet mana taciņa ir mierīga. Ikdienā man, lai rastu mieru, vajadzīgs daudz, daudz vienatnes. Dzīvē tā sagadījies, ka visi mani darbi ir ārkārtīgi sabiedriski. Man ir ļoti daudz atbildību, un darbošanās ir sazarota. Bieži šķiet, ka Dievs mani pārbauda, jo ir tik grūti, darbojoties ar sīkumiem organizatoriskās lietās – gan plānošanas, gan koncertu rīkošana u. c. –, mieru gūt! Un, kad man teica, ka vajadzētu draudzes avīzē līdzdalīt pārdomas par miera augli sevī, es domāju – nu, lūk, laikam Dievs liek man beidzot pašai sev skaidri pateikt, kas tieši man pie miera ir vajadzīgs! Vēlreiz visu pārdomājot, es saku – pabūt kopā ar Dievu vienatnē un klusumā. Arī Jēzus kāpa kalnā, prom no visiem, no burzmas, no trokšņa, kas traucē sakopot domas, lai būtu tuvāk Dievam. Lūgšana, protams, ir pirmās attiecības ar Dievu un arī svētība.

Mēs dažkārt sakām, ka mūsu tautai nav svētības, bet tas ir tikai tādēļ, ka mēs kā tauta neesam nožēlojuši grēkus, tas ir attiecību iznākums. Kādas mums ikdienā ir attiecības ar Dievu, to arī mēs saņemam. Ja mēs paši ikdienas steigā nemeklējam garīgu pamatu, tad nav ko brīnīties, ka mums ir stresa važas.

– Ir piedzīvots, ka cilvēki, kas nav kristieši, mieru uztver kā pasīvu stāvokli – proti, cilvēks neko nedara, tikai lūdz un gaida, kad Dievs visu atrisinās viņa vietā. Taču patiesa kristieša ikdiena ir aktīvu un radošu lūgšanu pilna! Vai mēs varam teikt, ka miers ir aktīvs?

– Man liekas, ka miers un prieks Svētajā Garā līdzās mīlestībai ir pašas visaugstākās virsotnes, ko vien cilvēks savā ticības ceļā var sasniegt. Bet mums ir jāatšķir miers, ko redzam dabā, – vai tā būtu skaista ziedoša pļava, kurā lidinās taureņi, vai miera pārpilna zvaigžņota augusta nakts vai kāds cits dabas skaistums, – no tā miera, par kuru runā Dieva Vārds. Dabas miers, protams, arī ir Dieva pasaules sastāvdaļa, bet tas miers, par ko Jēzus saka: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas," (Jņ 14,27) – ir jau pavisam ar citu pamatu. Šis miers ir dvēseles miers, jo mēs taču runājam par mūsu iekšējo mieru un stabilitāti. Šie Bībeles vārdi man ārkārtīgi palīdzēja pirms pāris gadiem, kad es pavadīju Mūžībā savu mammīti, toreiz tie man bija vislabākie stiprinājuma un mierinājuma vārdi, tādi, kas stāv pāri visam cilvēku teiktajam.

Bet viedoklim par aktīvo mieru, kas laikam ir arī manas dzīves pašreizējais stāvoklis, man ir jāpiekrīt – jābūt aktīvā darbībā, vienlaikus saglabājot tam pāri Dieva skatījumu. Kad cilvēks ir mierīgs un priecīgs, viņam arī vedas visi darbi, bet, kad viņš ir satraukts, viņa dvēseles enerģija aizplūst tur, kur nevajag. Un droši vien arī velna nodoms ir cilvēku izšaubīt tā, lai viņš nespētu nodoties Dieva darbam.

– Jūs esat radoša personība, jo ikdiena ir saistīta ar mūziku. Kādas ir jūsu attiecības ar savu ego, vai ļaujat Dievam sevi lauzt? Jānis Kristītājs saka: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā." (Jņ 3,30)

– Dievs mani nepārtraukti veido. Katrā ziņā tas, kā es domāju savas dzīves sākumā, stipri atšķiras no tā, kā es domāju tagad, dzīves vidusposmā. Es secinu, ka pamazām manas acis un ausis atveras un cilvēks tiek pārveidots, ja vien viņš padodas Dieva un Svētā Gara darbībai. Es 18 gadu vecumā biju cieši nodomājusi kļūt par ērģelnieci, tas bija manas sirds aicinājums. Sākumā domāju, ka būšu koncertērģelniece. Bet, kad mani aicināja kalpot Dievam, es arī atsaucos. Dievs mani vadīja, aizvien nolikdams priekšā kādu jaunu pārbaudījumu. Un, kad es to izturēju, Viņš mani veda tālāk. Ka tas tā bija, varu secināt tikai tagad, atskatoties pagātnē. Paldies Dievam par Viņa darbu, ka Viņš ir tik pacietīgs un soli pa solim ved tuvāk pilnībai.

Man gan tāds izteikts mākslinieciskais ego nav bijis, man nav bijušas arī kādas īpašas tieksmes ļoti pašapliecināties. Ir bijusi gan vēlme dāvāt prieku. Man pašai spēlējot ir prieks, un laikam ir tāda ķīmija – ja pašai ļoti patīk, ja spēlēju ērģeles ar atdevi, tad arī citiem patīk. To ir grūti izskaidrot. Kāpēc koncertā viens izpildītājs mūs atstāj vienaldzīgus, bet otrs tā uzrunā, ka ceļamies kājās un esam gatavi aplaudēt? Mākslinieciskās darbošanās un kalpošanas darbs baznīcā man gadiem cauri ir gājis roku rokā. Esmu izjutusi, cik koncertos ir ārkārtīgi svarīgi, ja par tevi lūdz! Man ir bijis daudz koncertu, bet daži ir īpaši atšķīrušies, jo zināju, ka tajos par mani lūdz. Toreiz spēlējot, es tiešām esmu piedzīvojusi Svētā Gara klātnību, tad manī ir bijis liels miers, prieks un ļoti, ļoti laba sajūta.

– Varbūt no kaut kā ir nācies atteikties, upurēties?

– Man ir laimējies iztikt bez īpašiem upuriem. Mana ģimene ir mūziķu ģimene. Vīrs ir pianists, bet meita beigusi klavieru maģistrantūru, pašlaik kalpo arī kā ērģelniece Mārtiņa draudzē. Viņi abi mani ļoti labi saprot. Ja man ir koncerti vai kaut kas svarīgs, tad viņi man piepalīdz ar citiem darbiem, un notiek arī otrādi – kad vīram ir koncerti, tad es atkal piebremzēju savas aktivitātes. Jāteic, ka Dievs man dāvinājis ļoti mierīgu vīru. Droši vien ilgi kopīgā dzīvē esot, cilvēki viens no otra kaut ko pārņem. Gadiem ejot, arī es, šķiet, esmu kļuvusi mierīgāka, redzot, kā sadzīvē dažādās situācijās reaģē mans dzīvesbiedrs.

– Kā jūs ikdienā saglabājat mieru saskarsmē ar cilvēkiem, kas savas problēmas nespēj atrisināt? Vai jūs vienmēr esat tik līdzsvarota un mierīga? Miers sirdī par sevi – tā ir brīnišķīga sajūta, bet kā palīdzēt tiem, kas nav iepazinuši Dieva Vārdu?

– Kādas pāris reizes ir bijušas, kad man ir bijis kauns par to, kā esmu rīkojusies. Bet lielās līnijās es cenšos savaldīties un saprast cilvēkus, jo mums ir jāpieņem viņi tādi, kādi tie ir. Ir jāmīl katrs cilvēks, un, ja mēs tiešām atzīstam to, ka mīlestība stāv pāri visam, ka mīlestība aizdzen bailes, ka mīlestība palīdz mīlēt tuvāko kā sevi pašu, ka jāmīl arī ienaidnieks, ja darām visu, kas Bībelē rakstīts, tad es nevaru būt dusmīga! Es allaž mēģinu atcerēties Bībelē rakstīto: "Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem." (Rm 12,18) Ir bijis pat tā, ka esmu bijusi samierinātāja starp vairākām pusēm, jo redzēju, ka cilvēki nevar atrast kopēju valodu. Tas man tiešām ir ļoti svarīgi – turēt mieru ar visiem.

Jā, man ir miers sirdī pašai par sevi, es zinu, kādi grēki man ir piedoti, ko esmu nolikusi malā. Bet daudz domāju arī par kādu šķietamu pretrunu. Bībelē ir arī rakstīts: "Neejiet nesaderīgā jūgā kopā ar neticīgajiem.." (2Kor 6,14–18) Taču tas nozīmētu norobežošanos, tas nozīmētu, ka šie cilvēki nekad nesaņems ne no viena atbrīvošanu no bailēm, viņi neiegūs drošību, mieru, prieku. Tādēļ man ir svarīgi, lai par mieru, kas ir tevī pašā, tu spēj arī liecināt līdzcilvēkam, tādējādi palīdzot viņam.

– Blakus lūgšanām, mūzikai, ģimenei un kalpošanai draudzē – kur vēl jūs smeļaties mieru?

– Man ir dārzs, kurā es ļoti labprāt uzturos vasarās. Tur varu darboties fiziski un aktīvi. Cilvēkam, kurš ikdienā ir noslogots garīgi, tieši fiziskais darbs ir liela laime. Es kādreiz brīnījos, ka poļu komponists Kšištofs Pendereckis vecumdienās sācis strādāt dārzā. Toreiz domāju – vai, es nu gan nekad tā nedarīšu, jo man tas nepatīk! Bet, gadiem ejot, secinu, ka cilvēki mainās, viņus sāk interesēt citas lietas. Man tagad vairs nešķiet dīvaini, ka audzēju puķes dārzā, lasu upenes vai spiežu sulu. Laikam liela nozīme ir arī tam, ka mani vecāki ir nākuši no laukiem, no Vidzemes, viņi lielu daļu sava mūža bijuši ciešā saistībā ar dabu. Arī es bērnībā vasaras esmu pavadījusi laukos, man būtu grūti iedomāties dzīvi tikai pilsētā. Man ļoti patīk lauku cilvēki – viņos ir tāds miers un pamatīgums! Tās sajūtas ir kā skatoties filmu "Puika", it kā nekas nenotiek – zēns lūkojas ārā pa logu, līst lietus, ir vienkārša diena, pa sētu staigā gailis... Tur ir atslodze no ārkārtīgā laikmeta stresa, kas pašlaik ir pilsētā.

Diemžēl cilvēki, kas strādā pilsētu birojos, neko citu darīt vairs nemāk. Gudrība, kas piemīt lauku ļaudīm, ir vērā ņemama. Mēs sakām: nav svētības, nav labklājības... Ir jāstrādā, lai tā būtu, mēs nevaram tikai vaimanāt. Dievs nesaka mums: salieciet rokas klēpī, sēdiet un gaidiet, kad viss birs no gaisa. Daudzi vienkārši slinko, grib saņemt algu par velti. Droši vien, ja Dieva baušļi būtu cilvēkiem garajos sociālisma gados vairāk atgādināti, šis laiks nebūtu tāds, kāds tas ir tagad.

Bet "Dieva miers, kas augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un domas Jēzū Kristū". (Fil 4,7)

Foto no Vitas Kalnciemas personīgā arhīva
Fotoparaksts Pēc koncerta Stemfordas baznīcā (ASV).

Vita Kalnciema

Dzimusi: 1959. gada 5. maijā.

Draudzē: ērģelniece kopš 1985. gada, kalpojot arī Jēzus baznīcas vācu draudzē.

Mācījusies: Emīla Dārziņa mūzikas skolā, vēlāk Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija) beigusi Klavieru klasi 1983. gadā un Ērģeļu klasi 1985. gadā.

Profesija: pianiste, ērģelniece, koncertizpildītāja, mūzikas pedagoģe, Mūzikas akadēmijas Ērģeļu klases vadītāja.

Ģimene: mūziķi ir arī vīrs Juris un meita Liene Andreta.