Kad tiekam Dieva Vārda konfrontēti un ieraugām sevi un savu dzīves ievirzi neatbilstošu Dieva teiktajam, saprotam, ka tā ir jāmaina, un lūdzam Svētā Gara spēku, lai to darītu un lai caur mums arī apkārtējā pasaule tiktu atjaunota. Par to saruna ar draudzes priekšnieku MĀRI PĒTERSONU.

Vizītkarte
Māris Pētersons
Dzimis: 1966. gada 31. maijā.
Draudzē kopš 2001. gada.
Studijas: Latvijas Universitāte, Fizikas un matemātikas fakultāte, fiziķis pasniedzējs.
Darbavieta: AS "RIX Technologies" projektu vadītājs.
Kalpošana: pērminderis, draudzes priekšnieks.
Ģimene: sieva Andžela, meitas Milda (18) un Sofija (6), dēli Gustavs (15) un Alberts (13).

Ar Māri Pētersonu tikās Valda Zvaigzne



– Kas jums pirmais ienāca prātā, domājot par mūsu šodienas sarunas tēmu?

– Vispirms man bija jādomā par šo laiku, par cilvēkiem šodien, kad pie mums Latvijā ir īpašs stāvoklis, krīzes situācija, kad mainās mūsu materiālais stāvoklis, kas maina mūsu ikdienu un liek daudz ko pārdomāt, pārskatīt dažādas lietas un vērtības. Un tādos brīžos cilvēki parasti nonāk izšķiršanās priekšā – uz ko likt savas cerības. Vai uzticēties Dievam, vai uzticēt savu dzīvi Kristum un ticēt, ka Viņš sakārtos mūsu dzīvi, vai visu laiku uztraukties, pārdzīvot, kas nu būs un kā būs. Te jāsaka, ka tieši uzticēšanās Kristum sniedz mieru un paļāvību, ka Viņš atkal var visu mainīt un vērst par labu, sakārtot un atjaunot.

– Tā precīzi ir grūti pateikt to brīdi, kad tas notika. Bet par to esmu pārliecināts. Mani vecāki nebija ticīgi cilvēki, viņi bija skolotāji un padomju laikā tik droši nevarēja iet uz baznīcu, un viņi to nedarīja. Arī es tikai pieauguša cilvēka vecumā sāku apmeklēt baznīcu un varu teikt, ka racionāla izskaidrojuma tam nav – kāpēc es sāku iet baznīcā, kas manī mainījās? Biju apprecējies, mēs pārcēlāmies uz dzīvi Dundagā, bet svētdienās braucām uz Talsiem, jo pats esmu no turienes, un devāmies uz baznīcu. Dievs visas lietas kārtoja, un tā viss ritēja. Tā nemanāmi, mierīgi un plūstoši. Bet, tagad atceroties to dienu notikumus, esmu pārliecināts, ka cilvēki par mani lūdza.

– Arī sieva labprātīgi un bez problēmām devās līdzi kopīgajos Dieva meklējumos?

– Šo ceļu mēs sākām un gājām kopīgi. Tas notika ļoti vienprātīgi. Šajā ziņā esmu ļoti laimīgs, ka mums garīgi bija tāda saskaņa. Vēlāk, kad pārnācām uz Rīgu, tad gan bija dažādas darba problēmas, pārstrādāšanās un tad sevī jutu stingrāku tiekšanos pēc Dieva, vairāk lūdzos pēc Viņa palīdzības un vairāk sajutu Viņa žēlastību. Viņš mainīja apstākļus un notikumus, mainīja mūs pašus. Un tad sapratu, ka cilvēks nevar būt vienlaikus abās pusēs – būt pasaulē un vienlaikus dievnamā. Sapratu, ka paļāvībai uz Dievu ir jābūt lielākai nekā pakļāvībai uz saviem spēkiem, savu darbu, zināšanām, uz to, ko dari pasaulē.

– Dieva atziņa, Kristus pieņemšana par savu Pestītāju, kristības – vai tās apliecināja, ka Dievs jūs ir izcēlis no vecās dzīves, devis jaunu domāšanu, ielicis jūsos jaunu Garu?

– Tā varētu teikt, taču kristības neatceros kā brīdi, par kuru varētu teikt, ka ir notikušas vai sākušās pārmaiņas. Es arī negaidīju, ka nu pēkšņi mana dzīve mainīsies. Ar prātu sapratu, ka tas ir kaut kas nozīmīgs un nepieciešams. Pārmaiņas manī ir notikušas pamazām, pakāpeniski. Tie visi ir bijuši atsevišķi gadījumi, realitāte, kas uzrunā tā, ka tu izjūti savu grēcīgumu, to, kas tevī slikts. Un, kad tu to apzinies un tiec konfrontēts, tad rodas iekšēja apziņa, ka dari nepareizi, ka ir jārīkojas, jārunā citādi. Es tādās reizēs to tā saprotu, ka Dievs mani uzrunā, māca un liek kaut ko mainīt.

– Varbūt varat minēt kādu konkrētu piemēru, kas palicis atmiņā?

– Manā gadījumā tas ir cilvēciskais lepnums, pārlieku lielā paļāvība uz sevi. Visvairāk tas izpaudies darba dzīvē – uzskatos, ka viss, ko esi sasniedzis, ir panākts saviem spēkiem, ar savām zināšanām, savu pieredzi, savu neatlaidību. Un tikai vēlāk tu saproti un redzi, ka Dievs ir tas, kas tevi vadījis, virzījis, tev palīdzējis. Tāpēc ir tik svarīgi pateikties Viņam, pielūgt, neaizmirst Dieva žēlastību un svētību savam darbam.

Tagad vairs nav tik svarīgi, ko domā par mani priekšnieks, kā veidot karjeru, kuras vārdā vajag tik daudz strādāt. Dievs mani no tā atbrīvoja un deva atziņu, ka vajag vairāk uzticēties Viņam. Jā, Dievs var celt, var arī pazemot, bet tas cilvēka paša labā. Un vēl arī ģimenē. Kad cilvēks ir paštaisns, cenšas visus audzināt, aizrādīt un tamlīdzīgi. Arī šajā ziņā esmu mainījies un sapratis, ka vajag būt laipnākam, iejūtīgākam, pretimnākošam. Tā ka caur citiem cilvēkiem, caur dažādiem notikumiem, caur to realitāti, kas dažreiz ir nepatīkama, Dievs pats parāda, kas tevī ir maināms, kas jāatmet, no kā tev jāatsakās.

– Vēstulē kolosiešiem 3,5 minētas daudzas sevī nonāvējamas nejaucības un atmetamas vecā cilvēka īpašības.

– Domāju, ka te ir nosaukti būtiskākie cilvēku sliktie paradumi. Dusmas, ātrsirdība, nekaunīgas runas ir tik izplatītas, un arī es ar to visu cīnos... Joprojām. Nav tā, ka tas ir atmests, un viss. Cilvēks dzīvo pasaulē un visu laiku ar to atkal un atkal saskaras. Un tad beigu beigās to uzņemto izgāz pār mājiniekiem (tā tas ir – sieva neļaus man samelot). Ar to ir jācīnās ik dienas un atkal no jauna.

– Vai pēc savas lūgšanu pieredzes varat liecināt, ka Dievs Svētā Gara spēkā spēj atjaunot it visu, kas sapostīts?

– Es ticu, ka tā tas ir. Esmu par to pārliecināts. Esmu to izjutis, ja reizēm gadās attālināties no Dieva, mazāk pielūgt, vairāk dzīvot tādu pasaulīgu dzīvi, tad gan jūtu, ka paliek grūti, pārāk smagi. Tad caur regulārām lūgšanām, Bībeles lasīšanu tā saikne atkal atjaunojas un dzīvot ir jūtami vieglāk. Tas arī ir Svētā Gara darbs pie cilvēka. Es to skaidri redzu, ka cilvēkam vajag nevis reizi nedēļā atnākt uz baznīcu, bet biežāk, lai saņemtu garīgu stiprinājumu, lai saikne ar Dievu veidotos noturīgāka, ciešāka.

– Kalna sprediķī ir vārdi "Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība". Varbūt tāpēc esam svētīgi, ka mums pieder Kristus un mēs caur lūgšanām atkal varam tikt svētīti, piepildīti, atjaunoti?

– Šos vārdus tulko dažādi. Es to saprotu vairāk kā bērnišķīgu uzticību Dievam, kā paļaušanos uz to, ka Viņš visu kārtos. Cilvēks izvēlas, kam uzticēties un kalpot – vai nu Dievam, vai kādam citam. Tas, ko viņš izvēlas, dominē. Tāds arī ir viņa garīgais saturs. Teoloģiski es to tā nemācēšu komentēt.

– Arī mūsu valsts ir atjaunota gan de iure, gan de facto, un tomēr esam tuvu sabrukumam. Kā jūs domājat – kur meklējama vaina? Varbūt mūsu garīgais saturs aplams?

– Iemesli tam ir dažādi. Manā uztverē galvenais ir negodīgu cilvēku tiekšanās un noturēšanās pie varas, kuriem svarīgākās ir materiālās intereses. Un šis negodīgums ir stipri pārņēmis valsts varu, mūsu pārvaldes struktūras, un nav tāda mehānisma, kas neļautu tam notikt. Un tā viss turpinās. Neliela cilvēku grupa savtīgi putina ārā mūsu valsti.

– Bet Dievs taču tik daudz spēj mainīt un atjaunot. Gan robežas un zemes seju, gan cilšu pamatus un mājokļus, izpostīto mantas tiesu un kārtību un pāri visam pastāvīgu garu!

– Bet tie zaglīgie cilvēki, kas vēl arvien ir pie varas, ir jāizmet no šīm vietām un jātiesā pasaulīgā tiesā. Attiecības ar Dievu viņiem arī nāksies kārtot, un es ticu, ka Dievs var viņus glābt un atjaunot, bet tāpēc jau padarītais grēks nepazūd.

Jāmainās cilvēkiem, spēku samēriem, jāveidojas jaunām partijām, varas struktūrām – nepieciešamas pārmaiņas, kas mainītu pastāvošo varu.

Mums, kristīgiem cilvēkiem, par to ir jālūdz. Jā, arī valsts varas, valdības ir Dieva ieceltas, taču nebūsim naivi, vara ir tāda, kādu esam pelnījuši.

Es redzu trīs iespējamus varas modeļus un savā ziņā attīstības scenārijus – Amerikas, kur katrs vairāk par sevi cenšas, kā var un māk nopelnīt, bet valsts nodrošina godīgus konkurences noteikumus. Tad ir Eiropas modelis – ar spēcīgām sociālajām struktūrām, augstiem nodokļiem, lielāku sociālo vienlīdzību  un varbūt ne tik lielu biznesa brīvību un vēl Dienvidamerikas, mafiozās, pārvaldes struktūras, kurām līdzīga ir izveidojusies pie mums. Kamēr tā nesalūzīs, nebankrotēs, nekas labāks Latvijā nav gaidāms.

– Varbūt vairāk jālūdz par savu valsti, mūsu valdību.

– Ir jālūdz, bet nevar vienmēr klusēt, ja valda negodīgums. Mēs, kristieši, par to lūdzam, un ir jālūdz, arī es to daru. Citi atkal citādi izsaka savu neapmierinātību. Bet nevar tā vienkārši paļauties un domāt, ka tur būs godīgi cilvēki. Cilvēku daba ir grēcīga, un mēs nevaram gaidīt, ka tur būs tādi, kas nezags, kas nedomās par savu labumu. Ir vajadzīga kontrole, ir vajadzīgs pretspēks – labie un kreisie vai republikāņi un demokrāti. Taisni jābrīnās, kāpēc balsojam tikai par labējām partijām – viņu interesēs nav aizstāvēt vienkāršos cilvēkus. Arī arodbiedrības Latvijā neaizstāv darbiniekus. Paskatieties uz skolotājiem, milzīga darba ņēmēju masa, bet viņus tik vienkārši vienmēr izsmej un aplaupa. Man tā ir sāpīga tēma, jo pats biju skolotājs. Uzskatu, ka pašreiz aktīvi veidosies dažādas struktūras, grupas, kuras diezgan noteikti aizstāvēs savas sociālās un ekonomiskās intereses. Bagātiem cilvēkiem arī jābūt, bet ar lielāku atbildību par Dieva doto bagātību.

– Esat ievēlēts par draudzes priekšnieku. Ko jaunu esat iecerējis draudzes dzīvē?

– Vispirms ir jāiepazīstas dziļāk ar nozarēm, kas jau draudzē darbojas. Mums ir daudz aktivitāšu, kurās darbojas daudz brīvprātīgo. Jāsaprot, kas cilvēkiem traucē darboties, kalpot. Draudzei ir divas lielās darbības jomas: garīgi apkalpot savus draudzes locekļus un veikt ārējo misijas darbu.

Vajadzētu  visas nozares un darbības laukus vairāk tuvināt, savest kopā, panākt, lai par tām būtu vairāk un plašāka informācija, lai cilvēki viens par otru vairāk zinātu un varētu cits citam palīdzēt. Un visi kopā virzītos uz misijas mērķi – nest cilvēkiem vēsti par Kristu.

Domājam arī par draudzes locekļu garīgo augšanu, plānojam organizēt māceklības kursu, kā praktiskā dzīvē sekot Kristum. Šajā kursā paredzēts padziļināti studēt Bībeli un mācīties, kā kristīgam cilvēkam rīkoties dažādās dzīves situācijās. Tas būtu viņa paša stiprināšanai, un vienlaikus viņš tiktu sagatavots misijas darbam.

– Jūsu aicinājums mūsu draudzei.

– Būt sadraudzībā ar Dievu! Uzticēties Viņam, lasīt Bībeli, lūgt par sevi, saviem mīļajiem, draudzi, darba kolēģiem, priekšniekiem, vadītājiem, Latviju, apmeklēt dievkalpojumus. Būsim sadraudzībā, lai Svētais Gars valdītu pār mums visiem un palīdzētu ikvienam savas dvēseles glābšanā!

Aicinu visus aktīvi piedalīties draudzes dzīvē, ziedojot savu laiku, talantus, arī savas finanses kalpošanai līdzcilvēkiem un Kristus valstības celšanai!

Foto no M. Pētersona personīgā arhīva
Fotoparaksts Rīgā 2009. gada jūnijā – uz ofisa ugunsdzēsības kāpnēm.