Neilgi pirms Golgātas notikumiem Kristus mācekļiem saka: "Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis.." (Jņ 15,16) Kādēļ tāds atgādinājums cilvēkiem, kas jau trīs gadus ir bijuši kopā ar savu Meistaru? Tas ietver kādas būtiskas nostādnes: lai viņi turpmāk neaizmirstu, ka Kristus viņus ir izvēlējies bez kāda pašu nopelna; lai viņi kā Kristus izvēlētie/izredzētie aizvien meklētu palikt Viņā.

Mācekļiem veterāniem pastāv bīstamība ieslīgt garīgā rutīnā, vēl vairāk, kļūt par reliģioziem farizejiem, kas zina bauslību no galvas un sāk uzņemties Dieva–Soģa lomu. Tādēļ Jēzus brīdina: ne jūs, bet – Es! Jums nav jāuzņemas Dieva loma! Gluži otrādi, jums ir jāzaudē pilnīgi viss, lai iegūtu vairāk par visu – Mani, Kristu! Jums ir jāpalaiž vaļā bauslības burts, kuru jūs padievinājat, un jāsatver Mani, Kristu, bauslības dzīvību! Par elku var kļūt pat Dieva Vārds, pat lielas autoritātes, kuru spriedumu gūstā un ēnā tverdamies jūs paši nespējat garīgi pieaugt. Apustulis Pāvils nepārtraukti meklēja satvert Kristu Jēzu, neko citu (Flp 3,12,13), lai augtu Viņā.
Kad esi palaidis vaļā sava ‘es’ svarīgumu – es sludinu, es kalpoju, es pārzinu Bībeli, es mācu, es nēsāju Kristus krustu, galu galā es Kristu izvēlos, – un atļauj Kristum kļūt svarīgam tevī, tad notiek personvietu maiņa – Viņš sludina caur tevi, Viņš kalpo caur tevi, Viņš piepilda Vārdu tevī, Viņš izvēlas tevi, Viņš nes tevi uz krusta!

Varbūt tev liksies, ka tevis rūpīgi celtā ticības katedrāle sabrūk, bet – nebīsties! – Kristus tevī ceļ Dieva valstību!

Redaktore Milda Klampe

Ceļ Jeruzālemi Kungs,
Israēla trimdiniekus Viņš pulcē.
Viņš dziedē tos,
kam satriektas sirdis,
un apsaitē viņu brūces.
Viņš izskaita zvaigznes, cik to,
un nosauc tās visas vārdos.
Cildini, Jeruzāleme, Kungu,
slavini Dievu, Ciāna,
jo Viņš stiprina tavu vārtu bultas..
Viņš noliek tavās robežās mieru,
visbaltākiem kviešiem piepilda tevi!
Viņš sūta savu pavēli zemei –
žigli skrien Viņa vārds!
Viņš pasludina savu vārdu Jēkabam,
savus likumus un lēmumus Israēlam!
/Psalms, 147, 2–4,12–15,19/

Nonākt līdz Kungam!

Kristieša dzīve sākas ar pakļaušanos Jēzum Kristum kā Kungam. Viņa nākšana pasaulē, Viņa nāve pie krusta un Viņa augšāmcelšanās no nāves bija tāpēc, lai nodibinātu attiecības ar cilvēku, kurās būtiska būtu cilvēka pakļaušanās un Kristus valdīšana. "Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem." (Rm 14,9) Pāvils arī rakstīja: "Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts." (2Kor 5,15) Vai tu saskati galveno problēmu, kāda bija bagātajam, jaunajam vadītājam? (Lk 18,18–30) Viņš gribēja Kristu kā savu kalpu, nevis kā savu Kungu. Viņš gribēja, lai Kristus piepilda viņa vajadzības, nevis saka to, kas šim jaunajam cilvēkam būtu jādara. Ar šādiem nosacījumiem nevar Dievu piedzīvot. Ja kāds nāk pie Kristus un saka: "Es gribu Tevi piedzīvot kā savu Pestītāju, bet es negribu, ka Tu esi manas dzīves Kungs, lai teiktu man ko darīt un kā dzīvot," – tad šis cilvēks neko nesaņems no Kunga Jēzus Kristus. Tā kā es ceļoju un sludinu daudzās vietās pasaulē, es esmu nobažījies, ka šis pieņēmums ir iesakņojies daudzu cilvēku domāšanā. Eksistē uzskats, ka ir divu veidu kristieši. Ir viduvējais kristietis, kas pazīst Kristu kā Pestītāju, kura pagātnes grēki ir piedoti un kas pēc savas nāves dosies uz Debesīm. Bet ir arī kāda superlaba versija – cilvēks, kas to visu ņem dziļāk un kam Kristus nav tikai Pestītājs, bet ir arī Kungs. Liela daļa sludinātāju aicina tos, kuri jau ir pieņēmuši Kristu kā Pestītāju, virzīties uz priekšu un tāpat arī atzīt Viņu kā Kungu. Bet Viņa spēja glābt ir sekas Viņa lomai būt par Kungu. Pamatprincips, kas mums ir jāsaskata un par kuru ir jāvienojas, ir Jēzus Kristus loma kā Kungam, kā dēļ mēs sāksim piedzīvot to, ka Viņš darbojas kā Pestītājs. (..)

Bībele par Kristus valdīšanu runā kā par objektīvu patiesību, kas nekļūst par patiesību tad, kad es ticu un paļaujos Viņam, bet paliek nepatiesa, ja es neticu. Tas ir vispāratzīts un patiess fakts neatkarīgi no tā, vai es ticu vai neticu, vai pakļaujos vai ne. Izskaidrodams Evaņģēliju Vasarsvētku dienā, apustulis Pēteris beigās teica: "Tad lai viss Israēla nams to zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā." (Apd 2,36) Viņš ir Kungs nevis tādēļ, ka mēs Viņu padarām par Kungu, bet tādēļ ka Dievs ir padarījis Viņu par Kungu, un, vai man personiski tas patīk vai ne, visa vēsture beigsies pie Jēzus Kristus kājām un būs atbildīga Viņam. Cilvēkam jākļūst par kristieti nevis to vajadzību dēļ, kādas ir viņa dzīvē, bet tādēļ, ka Jēzus Kristus ir patiess un Viņš ir Kungs. Ja mēs sludinām Kristu tikai tādēļ, ka Viņš piepilda vajadzības, mums nav nekā ko teikt cilvēkiem, kuru dzīve ir nosacīti brīva no nepatikšanām un kas paši jūtas tikt spējīgi galā ar problēmām. Evaņģēlijs ir svarīgs tādēļ, ka tas ir patiess.

Jautājums nav – padarīt Kristu par Kungu vai ne, bet gan pakļauties Viņam kā Kungam vai ne. Mēs varam atteikties pakļauties valsts varai, bet mēs tik un tā esam pakļauti tās autoritātei, jo tā reāli eksistē. Mēs varam atteikties pakļauties Jēzus Kristus autoritātei, bet mēs tik un tā esam pakļauti Viņam līdz ar visu pārējo cilvēci, un vienu dienu mums par neizmērojamu kaunu mēs atklāsim, ka tā ir bijusi patiesība. Par Jēzu Kristu mums ir viena pamatizvēle – pakļauties Viņam brīvprātīgi vai piespiedu kārtā, kad "visi ceļi locīsies un visas mēles atzīs, ka Jēzus Kristus ir Kungs". Bet, ja mēs gaidīsim uz to, tad tā vispār būs pēdējā lieta, ko darīsim! Kļūt par kristieti nozīmē brīvprātīgi pakļauties Viņam tagadnē.

Čārlzs V. Praiss. "Kristus realitātē"