"Kristīgo māmiņu nometne Usmas ezera krastā. Tas skan tik mīļi, svētības un miera pilni. Tieši tā tur bija – Bībeles stundas, aizlūgšanas, izdziedāšanās ne tikai svētbrīžos, bet arī pirms ēšanas, iespēja tapt izmasētai un safrizētai un atklāt sevī ko radošu, gleznojot akvareli, saulains laiks, peldes trīsreiz dienā, atbalsts mazā zīdaiņa pieskatīšanā un sarunas, sarunas, sarunas..." – tā nometni raksturo viena no māmiņām Agrita Otomere.

Jūnija beigās mēs – vairāk nekā trīsdesmit māmiņu no dažādām Latvijas kristīgām draudzēm – cerību, priecīgu gaidu un arī šaubu pārņemtas, devāmies uz ceturto Latvijas kristīgo māmiņu nometni pie Usmas ezera. Lai arī oficiālā laika prognoze nesolīja īpaši labu laiku, peldkostīmus paņēmām. Nekļūdījāmies: Dievs arī šogad svētīja nometni ar brīnišķīgiem laikapstākļiem. Stāsta, ka tagad draudzē jau pēc iedeguma vien varot pazīt tās sievietes, kas bijušas māmiņu nometnē. Nometnes dienas kārtība bija pilna nodarbībām un pasākumiem, tomēr bija arī brīži netraucētai atpūtai, peldei Usmas ezerā, izbraucienam ar laivu, aizrautīgām sarunām un pastaigām mežā.
Pirmajā jūlijā mūsu ģimenes mūs sagaidīja atpūtušās, starojošas, iedvesmotas, pilnas enerģijas un mīlestības. Tomēr es ticu, ka svarīgākās pārmaiņas bija notikušas mūsu sirdīs, jo šajā nometnē bija ieaicināts arī Dievs. Mēs vadījām un piedalījāmies Bībeles stundās, bet runāja Dievs. Mēs plānojām, uztraucāmies, gatavojāmies un kalpojām – bet lielo darbu padarīja Dievs. Viņš bija klāt katrā brīdī, kad Viņu aicinājām, un tādos brīžos vienmēr notiek pārmaiņas.

Anda Šteimane kristīgo māmiņu nometnē, kam šogad bija dots nosaukums "Sirdspuksti", piedalījās pirmo reizi. Viņa raksta: "Varētu domāt, kas gan pa trīs dienām varētu mainīties, taču es mājās atgriezos ar vienreizēju piepildījuma sajūtu. Izjutu, ko nozīmē Dieva klātbūtne, pirmajā vakarā savstarpēji aizlūdzot vienai par otras vajadzībām."

Kādas sirsnīgas un dziļas liecības mudināta, Sarmīte Kokina savu rūpīgi gatavoto lekciju nomainīja ar sāpīgi personīgu liecību un sarunu par sievietes ceļu, ilgām un sirdspukstiem. Man bija sajūta, ka debesīs šī lekcija – tāda, kāda tā izvērtās, – bija ieplānota jau iepriekš, jo tā ideāli iederējās dienas tēmā un bija vērtīga visām, kas klausījās. Dievam arvien ir savi plāni mūsu plānos, un paldies Viņam par to. Paldies, ka māca mūs uzticēties un atsaukties.

Aurēlija Anužīte-Lauciņa pēc nometnes īpaši uzsver, ka viņai ļoti, ļoti patika visas lekcijas un Bībeles stundas nometnē, un to varētu būt vēl vairāk. Viņa redz, ka ieguvusi ļoti daudz vērtīgu atziņu, kuras var skaidri izmantot savā dzīvē un nest tālāk, arī savā ģimenē. Lekcijas mēs klausījāmies visas kopā, taču Bībeles stundās dalījāmies grupās, lai visām būtu iespēja piedalīties diskusijā. Arvien ir grūti izvēlēties Bībeles studijas grupu, jo katrs vadītājs to gatavo atšķirīgi. Tāpēc blakus priekam par vērtīgo nodarbību ir arī maza nožēla un liela interese par nepagūto. Aurēlija secina, ka "māmiņu nometne nevar izbeigties, jo vienmēr kaut kas vēl paliek nepaspēts. Visu aptvert nav iespējams. Var tikai to, kas tajā brīdī ir nepieciešams." Citiem vārdiem, pēc nometnes nav punkta, bet gan – daudzpunkte.

Nometnes tēma "Sirdspuksti" visvairāk runāja par attiecībām: sadzirdēt otru, būt līdzās, būt atvērtam, kopt un sargāt šo attiecību dārzu. Sirdspuksti starp cilvēku un Dievu sākas, kad cilvēks sāk dzirdēt ar sirdi un nolemj piederēt Jēzum. Ikdienā svarīgi sadzirdēt arī mūsu līdzcilvēku un draugu sirdspukstus. Ģimenes veidošanai un kopšanai tik nozīmīgi ir kopt un ravēt laulāto draugu kopīgo dārziņu, lai ļaunas domas un neizrunātas kļūdas nenomāc mīlestības stādus. Viens no šādiem mīlestības stādiņiem ir bērns – viņa sirds sāk pukstēt jau piektajā dzīves nedēļā, un visciešākā saikne šiem sirdspukstiem ir tieši ar māmiņu. Taču nometnē runājām arī par to, cik nozīmīga ir tēva klātbūtne un atbalsts jau no paša sākuma. Ģimenes dārziņu var kopt tikai kopā, un vislabāk tas izdodas kopā ar Dievu.

Amanda Kvelde stāsta: "Nometne man deva ļoti daudz. Tā padziļināja attiecības ar Dievu. Kārtējo reizi atgādināja, cik svarīgi ir visā uzticēties Viņam. Dievs ir kā mūsu dzīves šaha galdiņš, un, pirmkārt, lai kur mēs ietu, tāpat vienmēr atrodamies uz Viņa plaukstas, un, otrkārt, ja mēs piekrītam, Viņš var būt arī spēlētājs, mums atliek tikai ļaut sevi vadīt. Un tad ienāk miers. Miers pašam un miers mājās."

Cik gan bieži pieredzēts, ka dažādi cilvēki ar pavisam atšķirīgām problēmām piedzīvo, ka kāda situācija, sprediķis vai liecība uzrunā viņus katru personīgi. Arī no šīs nometnes mēs katra paņemsim ko citu: tieši to, ko mums katrai konkrētajā dzīves situācijā grib pavēstīt Dievs. Tā nav nejaušība, ka mūs uzrunā tieši tas, kas mums visvairāk vajadzīgs. Aurēlija šo nometni redz kā savas sirds spoguli: viņa juta, kā lekcijas, sirds liecības un Bībeles stundas tieši un trāpīgi runā uz viņu personīgi. "Es sapratu, ka pēc nometnes ar sevi vēl daudz būs jāstrādā. Tagad konkrēti varu saskatīt tās nezāles, kas jāravē un ko nav tik vienkārši izraut," viņa stāsta. Tieši tāpēc šī nometne bijusi tik vērtīga. No pagājušā gada nometnes viņai visvairāk palicis atmiņā pāri plūstošs gaišums un pamudinājums atrast savu draudzi, bet šī nometne deva daudz konkrētāku impulsu jaunai garīgai attīstībai, iesvētībām un kalpošanai. Aurēlija ir pamanījusi, ka viņas garīgais ceļš ir kļuvis šaurāks, taču daudz vērtīgāks un dziļāks.

Īpaši pārsteigumi atklājās interešu grupās. Gleznošanas nodarbībā Dita Pavloviča pulcināja "arī tās, kas nekad nav to mēģinājušas un uzskata, ka nekā no gleznošanas nesaprot" un vēl apsolīja, ka noteikti sanākšot ļoti labi. Lai arī parasti Ditas sacītajam uzticos, tobrīd nodomāju: "Labi, labi… Jebkuru iesācēja zīmējumu jau var paslavēt." Pa ceļam uz lakatošanas grupu, kurā mācījāmies stilīgi siet lakatus, ievēroju, kā viņas visas stāv ezera krastā un ar pirkstiem "kadrē" savu gleznojamo ainavu. Rezultāti bija vienkārši satriecoši! Akvareļi – visi kā viens – bija tiešām skaisti un mākslinieciski, pat emocionāli piesātināti.

Anda atzīmē, ka "nometne nav vienkārša izklaide ar paklačošanos un kristīgu dziesmiņu dziedāšanu. Tā ir reizēm līdz asarām sāpīgu liecību līdzdalīšana pārējām nometnes dalībniecēm, tā dod iespēju atgūt ikdienā izsīkušo mieru, relaksēties un garīgi attīrīties Usmas ezera krastā. Tā ir neaprakstāma vienotības sajūta." Arī es pieredzēju, ka mēs šeit ne tikai ieguvām jaunas kristīgas paziņas, bet uzdrīkstējāmies uzticēties, atvērties un dziļāk ieskatīties viena otras dvēselē. Parasti nometnēs tā nenotiek – parastās nometnēs.

Manuprāt, sirsnīgo atmosfēru nometnē veicināja slepeno draudziņu pasts, kas ļāva mums vienai otru anonīmi iepriecināt. Es pati biju sajūsmā par mana "draudziņa" skaisto un noderīgo pārsteigumu – turpat mežā salasītajām svaigām tējām ar aprakstiem par to iedarbību. Draudzīgo atmosfēru stiprināja arī tas, ka puse no mums bija dažādā veidā iesaistīta kalpošanā nometnē. Arī Aurēlijai šogad bija daudz vieglāk atbraukt uz nometni nekā pirmo reizi, jo tagad viņai bija kāds uzdevums un arī daudzas dalībnieces jau bija pazīstamas.

Daudzi, pirmo reizi dzirdot par māmiņu nometni, pirmajā brīdī ir samulsuši vai pat sašutuši par ideju, ka mīlošām māmiņām būtu jāatstāj savi bērni uz veselām trim dienām. Tomēr mēs zinām un esam pieredzējušas, ka tas ir tā vērts. Bērnu mīlestība nemazinās, trīs dienas pavadot tēta, vecvecāku vai krustmātes gādībā, un priecīga, stipra, garīgi augoša un idejām bagāta mamma visai ģimenei ir liela svētība. Agrita par nometni saka: "To sirsnību, ko tur sajutu, ar Dievpalīgu savā ģimenē vēlos ienest arī es."

Nometnes svētības tā īsti novērtēt var tikai tās, kas pašas ir to baudījušas. Amanda stāsta: "Braucot uz Bukdangām, mana ceļa biedrene bija sajūsmā par šo pasākumu, teica, ka jau tagad zinot, ka būs dikti jauki. Bet es emocijās neizplūdu un atbildēju: "Tad jau redzēsim." Un pie sevis nodomāju – tas ir līdzīgi kā ar grāmatu, par tās kvalitāti pilnībā var spriest, tikai izlasot to līdz pašām beigām. Tā arī bija. Braucot projām, visu izvērtēju un biju pārsteigta par savām sajūtām. Lai gan devos mājās pie vīra un bērniem, man bija skumji, jo kaut kā ārpasaule bija palikusi tāla un eksistēja  tikai ģimene, ko veidoja māmiņas. Un šo ģimeni tagad es pametu."

Materiālu sagatavoja Anda Miķelsone

Fotoparaksti
Nometnē radīts akvarelis un tās autore Rudīte ar meitiņu.
Māmiņu nometnes dalībnieces un mūziķi.
Foto Amanda Kvelde