"Tā Kunga Cebaota vīnadārzs ir Israēla nams, un Jūdas vīri ir stādi, kam pieder Viņa sirds." (Jes 5, 7)

"Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds." (Mt 6, 21)

Vai drīkstu jums pajautāt: kam pieder jūsu sirds?

Dažreiz pat paši neesam īsti sapratuši, kas ir mūsu dzīves lielākās vērtības, svarīgākie akcenti. Bet tādi katrā ziņā ir. Tie ļoti lielā mērā iespaido visu mūsu dzīvi.

Kādam viss viņa dzīvē riņķo un griežas ap viņu pašu. Viņš pats varbūt nemaz nav pamanījis, ka ir ļoti egoistisks cilvēks.

Kādam citam viņa dzīves lielā vērtība, akcents ir darbs, nemitīgas rūpes par to, kā nopelnīt vairāk naudas. Ļoti iespējams, viņš nemaz nav starp tiem, kurus saucam par bagātajiem. Tomēr viņa domas, viņa ikdiena ar to vien galvenokārt saistās – kā iegūt vairāk līdzekļu.
Vēl kādu citu nemitīgi piesaista viss, kas reklamē, piedāvā vieglu, bezrūpīgu dzīvesveidu, sniedzot baudu un izklaidi. Iespējams, viņš nemaz nav tāds izteikts dzīves baudītājs, jo nav iespēju vai arī baidās to darīt. Bet viņa domu pasaule, viņa izjūtas nemitīgi aplido visu, ko saucam par vieglu dzīvi, izklaidi, baudām.

Bet vēl kādam citam ir izteikta tieksme pēc varas. Visas viņa vēlmes iet šajā virzienā – ja varētu vairāk noteikt, iespaidot, valdīt, es varētu būt situācijas noteicējs un, protams, arī ievērots un novērtēts. Dažkārt šie cilvēki paši nemaz to īsti nav apjautuši, ka viņus vada varaskāre. Un tomēr tā ir.

Jautājums arvien vēl ir aktuāls: kam pieder jūsu sirds?

Uzdrošinos sacīt, ka tā pieder tam, kas ir jūsu izteiktākās vērtības, tam, kas jums ir pats svarīgākais. Varbūt neesat sev pat noformulējis, kas tad ir svarīgākais jūsu dzīvē. Un tomēr jums ir jūsu izteiktākās, jums svarīgākās vērtības.

Jēzus teic, ka jūsu sirds ir tur, kur ir jūsu manta – jums svarīgākās vērtības.

Bet, ja nu būtu tā, ka jūsu prioritārās vērtības ir iepriekš minētās – sevis izcelšana, naudas pelnīšana, izklaide un baudas, vara un valdīšanas kāre un līdzīgas. Vai šeit ir tā vieta, vide, kur sirds var būt mierpilna un svētlaimīga? Bet īsts, patiess miers, svētlaime sirdij taču ir tik svarīga.

Bībele man ir mācījusi saprast, ka viss, kas ir ātri pārejošs un zūdošs, nespēj sirdi darīt priecīgu, svētlaimīgu. Tikai tas, kas ir mūžīgs, paliekošs, sirdi dara patiesi laimīgu.

Sevis dievināšana, slava, bagātība, baudas, varas apziņa ir bezgala īslaicīgas un nepastāvīgas lietas. Te nav ne kripatiņas no pamata, uz kura varētu nostāties, lai sirds varētu būt apmierināta un laimīga. Sirds meklē sev mājvietu, kur varētu īsti, patiesi dzīvot. Dievs nāk mums pretī un teic, ka īstā dzīves telpa sirdij ir Viņā – Radītājā.

Viņš nav ātri pārejošais. Viņš ir Mūžīgais, kurā mājo svētības un svētuma pilnība.

Vai esam kādreiz domājuši par to, ka mums nepieciešams svētums, lai sirds kļūtu mierpilna un svētlaimīga?

Tik skaidri un nepārprotami skan Psalma autora vārdi: "Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas." (Ps 37,4)

Ir jāmeklē pareizajā virzienā. Ne tikai izlasiet kādu Bībeles pantu, bet dariet to –  meklējiet jēgu, piepildījumu Dievā. Jūs atradīsiet atbildes, un jūsu sirds priecāsies un līksmos.

Ja jūsu lielākā un dārgākā "manta" būs Dievs, pie Viņa būs arī jūsu sirds.

Svētajā Dievā sirds, skaidrota Kristus upurī, beidzot ir mājās. Tā ir ieguvusi visu.

"Tu esi devis lielāku prieku manai sirdij nekā viņiem laikos, kad viņiem labības un vīna papilnam." (Ps 4,8)

Sirsnībā, mācītājs Erberts Bikše