"Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.″ (Apd 1,8)

Viens no diakonijas darba virzieniem ir sadraudzība, attiecību veidošana draudzes locekļu vidū. Šāda sadraudzība mums ir svētdienās pēc dievkalpojuma 2. stāva "vācu galā″. Mēs nākam pie tējas un kafijas galda, lai pārrunātu sprediķī dzirdēto, atzīmētu vārda vai dzimšanas dienu, priecātos kopā zīmīgā jubilejā, liecinātu par īpašu Dieva pieskārienu vai lūgumu aizlūgt par kādu vajadzību.

Ieklausīsimies draudzes locekles Skaidrītes Pedolas liecībā.

Kā Dievs mūs uzrunā

Tas notika 2006. gada 20. decembrī. Es no Rīgas braucu uz Jēkabpili. Tuvojoties Jēkabpilij, ievēroju, ka autobuss novirzās pa apbraucamo ceļu, garām Jēkabpilij, neiebraucot Jēkabpils autoostā, kur mani gaidīja meita Baiba. Sāku taujāt pasažieriem un šoferim: "Kāpēc neiebraucam Jēkabpilī?″ – "Nē, šis autobuss Jēkabpilī neiegriežas,″ saņēmu atbildi. Lūdzu šoferi, lai mani izlaiž. Taču viņš, nesamazinot ātrumu, brauca tālāk. Pasažieri pamācīja, lai es izkāpjot nākamajā pieturā, varbūt kāds auto atvedīs atpakaļ. Tā arī izdarīju un atrados pieturā "Rogaļi″. Tur bija kafejnīca, kas bija slēgta. Tuvumā nevienas mājas, tikai krūmāji abpus ceļam. Man kabatā bija vien telekarte. Sāku balsot – ceļu roku, klanos, lieku roku pie sirds. Tā stāvu nepilnu stundu, mašīnas – gan mazas, gan lielas – skrien garām bez pārtraukuma. Es raudu. Dievs dzird, ka es Viņu lūdzu: "Palīdzi, Tēvs!″ Atceros, ka manas meitas ir teikušas, ka mašīnas pa ceļam nevienu svešu neuzņem. Aiziet līdz Jēkabpilij nejaudāju, pat nezinu, cik tālu tā ir.

Te pēkšņi kāda mašīna piestāj. Šoferis, pavecāks kungs, moderni ģērbies. Kā durvis atveras, es neaicināta iesēžos mašīnā. Noklausījies manu stāstu, viņš lūdz mani piesprādzēties. Viņš ir mazrunīgs, teic, ka braucot uz Rīgu, kur ir Jēkabpils autoosta, nezinot.

Tas bija mans sargeņģelis, Dieva sūtīts. Tuvojoties Jēkabpilij, lūdzu, lai izlaiž pie Daugavas tilta. Viņš manī neklausījās, bet aizveda līdz autoostai.

Izkāpjot pateicu: "Lai Dievs jūs svētī.″

Pa to laiku meita Baiba, ļoti satraukta, zinādama, ka māte ir izbraukusi no Rīgas, meklēja dzelzceļa stacijā un jautāja autoostā, vai neesmu redzēta. Tāpēc mūsu tikšanās bija īpaši priecīga!

Ļoti vēlos pateikties šim manam sargeņģelim! Lai Dievs viņam bagātīgi atlīdzina par labo darbu!

Vēlos no sirds teikt: cilvēki, neauļojiet pa dzīvi kā akli būdami. Tikai pavisam nedaudz ir vajadzīga līdzcilvēka mīlestība, lai mēs abpusēji justos laimīgi jebkuros apstākļos. Tāda taču ir mūsu misija.