"Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: "Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!"" (Ps 91,1,2)
Mīļi sveicieni visiem "Jēzus Draudzes Dzīves" lasītājiem!
Tēva mājas. Šķiet, šie vārdi skan diezgan pasveši šim laikam. It kā no kādas senākas pagātnes. Varbūt mazliet nemoderni. Iespējams, pat neizprotami. Dzīvojam laikā, kur viss norisinās tik ātri. Arī dzīves vietu mainīt nav nekas neparasts. Un daudziem viņu dzīvoklis vai māja kļuvusi par vietu, kur uz mirkli ieskriet, lai mazliet atpūstos no neskaitāmajiem dzīves darbiem un aicinājumiem.
Man jādomā par to, vai mēs spējam vēl vispār izbaudīt vārda "mājas" īsto saturu un svētību.
Bērnībā kopā ar vecākiem un māsu dzīvojām ne pārāk plašā dzīvoklī. Nezin kāpēc tajā laikā es šad un tad domāju – cik jauki būtu, ja mūsu ģimenei varētu būt savas mājas. Vēlāk, laikam ritot, esmu mēģinājis saprast, kādēļ esmu kaut ko tādu vēlējies. Tagad, man šķiet, es nojaušu, kāpēc. Mums ir vajadzīga vieta, kur mēs varam aizvērt durvis uz pasauli, nonākt klusumā, savrupībā. Kur, esot kopā ar tiem, kurus Dievs mums devis kā tuvākos cilvēkus, mēs piedzīvojam mīlestību un atbalstu. Tādu, kādu mēs nekur citur pasaulē nevaram saņemt. Vārdi "tēva mājas" izsaka vēl kaut ko vairāk. Te ir vēsts par to, ka ir kāds, kas visu taisnīgi un mīlestībā vada. Ka ir kāds, kas rūpējas, lai visi nama ļaudis varētu saņemt patvērumu un stabilitāti.
Esmu pateicīgs Dievam, ka mums ir sava māja, kurā var uzaugt arī mūsu bērni. Ir pienācis laiks, kad viņi palēnām sāk iziet paši savas dzīves ceļos. Viņi veidos savas mājas. Bet vienu es velētos viņiem sacīt: mūsu nama durvis jums vienmēr ir atvērtas. Es ļoti vēlos, lai viņiem paliktu šī drošības izjūta – lai arī kas notiktu, ir mājas, kur es vienmēr tikšu mīļi sagaidīts. Un nav būtiski, vai tā ir plaša māja vai neliels dzīvoklis. Īpašais ir apziņa – ir mājas, kur varu vienmēr atgriezties.
Es nojaušu, kādi varētu teikt: bet kur lai eju es, ja man nav nedz tuvu cilvēku, nedz īstu māju? Bībelē atrodam patiesi iedrošinošu vēsti, kas saka tā: "Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems." (Ps 27,10 ) Psalma autors saka: "Viņš mani sargā Savas telts pavēnī.." (Ps 27,5)
Dievs ir mūsu Tēvs, un Viņam ir mājas. Viņš mūs ielūdz un gaida.
Šeit pasaulē Kristus ir izveidojis mums patvēruma vietu, ko mēdzam saukt par mūsu garīgajām mājām. Tā ir draudze. Tā ir vieta, kur savējie, brāļi un māsas Kristū, mūs sagaida. Brīnišķīga patvēruma vieta. Draudze – visu kristiešu mājas pasaules nemājīgumā.
Un reiz būs diena, kad dzīves ceļojums būs beidzies. Mēs aizvērsim pēdējo reizi mūsu mājas durvis, arī draudzes dievnama durvis. Mazliet skumji, vai ne?
Bet nav jau jāskumst, jo tikai tad mēs tā īsti iepazīsim, ko nozīmē vārdi – būt mājās, būt Tēva mājās. Es vienmēr piedzīvoju saviļņojumu, kad lasu Jēzus sacītos vārdus. Ieklausies Viņa sacītajā: "Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.. Es noeju jums vietu sataisīt.. Tad Es atkal nākšu un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs." (Jņ 14,3,4) Kāda mīlestība un kādas rūpes! Jēzus ir aizgājis uz Debesīm sagatavot mums ne tikai kaut kādu vietu, Viņš mums gatavo vislabāko, visjaukāko mājvietu visai Mūžībai. Tagad es saprotu, kādēļ tēvi virs zemes vēlas celt mājas un rūpēties, lai viņu bērniem būtu istabas, kurās jauki var dzīvot.
Mēs mācāmies no mūsu Debesu Tēva. Mājas. Tas tiešām ir kaut kas brīnišķīgs.
Mēs bieži mēdzam teikt: „Cik labi atkal būt mājās!”
Sirsnībā – draudzes mācītājs Erberts Bikše |
