Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda. Viņš mums ir uzticējis gan laiku, gan spējas, gan izdevības to visu kopt un sargāt. Viņš mums ļauj justies kā īpašniekiem, kā nama saimniekiem, lai gan esam tikai Viņa īpašuma pārvaldnieki, namturi jeb nama turētāji Dievam par godu un ļaudīm par svētību – par to mums stāstīs IVARS KUPCIS.

Ar Ivaru tikās Valda Zvaigzne

Ivars Kupcis

Dzimis: 1976. gada Ogrē.

Draudze: Rīgas Jēzus ev. lut. draudze.

Mācības, studijas: LU Sociālo zinātņu maģistra grāds komunikācijas zinātnēs.

Darbavieta: LELB īpašumu apsaimniekošanas uzņēmums SIA „Pastorāts”, valdes priekšsēdētājs.

Kalpošanas darbs: draudzes informācijas grupa, padome un valde.

Ģimene: sieva Lelde, dēli Gabriēls (4 gadi) un Pauls (8 mēneši)

Kādi ir tavi uzskati par cilvēku tieksmi, cenšanos tikt pie sava nekustamā īpašuma?

Es domāju tā – ir labi, ja cilvēkam ir kur dzīvot. Bet tam nevajadzētu būt pašmērķim. Vēsu prātu jāizvērtē, vai man tas tiešām ir vajadzīgs. Savs īpašums, protams, dod lielāku drošības sajūtu, bet, ja dzīvoklis pirkts, ņemot kredītu, tad par to vēl var pafilozofēt, kam tas īsti pieder – mums vai bankai. Mēs pārdomājām šo soli un par to izšķīrāmies, jo ir bērni, ģimene ir lielāka, vajadzības pieauga. Un, protams, nenožēlojam. Taču šādus lēmumus nevar pieņemt, paļaujoties tikai uz savu gudrību, ir jālūdz no Dieva padoms un jāsaklausa pareizās atbildes. Un katram tās var būt atšķirīgas – vienam tas varbūt ir jādara, otram labāk atturēties, bet trešajam varbūt vajag daudz vairāk un Dievs svētī viņa ģimeni. Katram jāklausās, ko Dievs viņam sagatavojis.

Dieva dots īpašums ir arī ģimene. Vīru nereti dēvē par ģimenes galvu, senāk sacīja: namatēvs. Kāds tavā izpratnē ir viņa uzdevums?

Droši vien gādāt par to, lai nams būtu nodrošināts ar it visu, kas tam ir nepieciešams. Ar to saprotot gan pašu namu – vietu, kur ģimene dzīvo, gan ģimenes locekļus. Bet mūsdienās šāds modelis vairs nav tik izteikts, ka saimnieks vai vīrs ir viens vienīgais, kas nodrošina ģimenes iztiku; mūsdienās vairākumā gadījumā. to vienlīdz dara abi dzīvesbiedri. Ģimenē ir katram sava loma, pat negribētos teikt, ka vienam ir galvenā, otram mazāka, bet to, ka katram ir sava loma. Tomēr vīram ir svarīgi nepazaudēt to unikālo uzdevumu – būt atbildīgam par savu ģimeni Dieva priekšā.

Bībelē it bieži sastopamies ar vārdkopu "tu un tavs nams"... Kāpēc, tavuprāt, tas tā tiek uzsvērts?

Es ar to saprotu pašu ģimeni, nevis ēku vai namu, kur ģimene dzīvo. Domāju, ka te ir ietverta vīra atbildība par to, lai ne tikai viņš, bet visa viņa ģimene, viņa nams būtu Dieva tuvumā, paklausītu Dievam. Es un mans nams – mēs kalposim Tam Kungam, tas nozīmē, ka vīram jādomā ne tikai par savām attiecībām ar Dievu, bet arī par savas ģimenes locekļu attiecībām ar Dievu. Namatēvam jārūpējas par to, lai viņa ģimene būtu tāda, kādu Dievs to vēlas redzēt.

Parunāsim par tiem namiem un īpašumiem, kas nes Dieva vārdu. Pastāsti mums, kas ir „Pastorāts” un ar ko tas nodarbojas?

„Pastorāts” ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dibināts uzņēmums. Tas dibināts 1995. gadā ar mērķi, pirmkārt, jau atgūt Baznīcai vēsturiski piederējušos īpašumus un, otrkārt, apsaimniekot tos atbilstoši Baznīcas vajadzībām. Ir tādi īpašumi, kas pieder LELB jeb luteriskās Baznīcas administratīvajam centram, un ir tādi, kas pieder konkrētām draudzēm, kas ir atsevišķas juridiskas personas. Baznīca atgūst arī tos īpašumus, kas piederējuši draudzēm, kuras nav atjaunojušas savu darbību pēc kara. Mēs apsaimniekojam īpašumus, kas centralizēti pieder Baznīcai. Tie ir vairāki namīpašumi, pārsvarā Rīgā, arī zemes un meža īpašumi visā Latvijā. Mūsu ikdienas darba apjomā ietilpst attiecību uzturēšana ar aptuveni 130 īrniekiem un 50 nomniekiem.

Bet pašas draudzes – vai tiešām spēj tikt galā ar saviem īpašumiem?

Pagājušajā gadā, Konsistorijas mudināti, sākām jaunu praksi – draudžu īpašumu apsaimniekošanu. Sadarbojamies ar draudzēm, kurām ir savi īpašumi un kuras tos vēlas apsaimniekot profesionāli, bet īsti nav resursu, lai pašas to darītu. Tad draudze var uzticēt šo uzdevumu „Pastorātam”. Daudzi draudžu īpašumi ir vērtīgi, ar lielu potenciālu, taču parasti atrodas diezgan bēdīgā stāvoklī. Ir vajadzīgi lieli ieguldījumi, lai tos sakoptu, lai tie sāktu nest kaut kādu labumu draudzēm. Centralizēti Baznīca pie tā strādā.

Kā tu nokļuvi šajā vadošajā amatā, un kā noris „Pastorāta” darbs?

2005. gads bija pagrieziena punkts uzņēmuma darbībā, tika meklēta jauna vadība un arī jauna komanda. Notika konkurss, kurā tiku izraudzīts valdes priekšsēdētāja amatam. Biju strādājis biznesā citā jomā, bet mūsu mācītāja iedrošināts un pilnīgā paļāvībā uz Dieva gribu – kā Viņš lems, tā būs – pieteicos laikam pēdējā brīdī. Spertā soļa nopietnību līdz galam aptvēru tikai tad, kad man paziņoja iznākumu.

Darba apjoms mums ir liels, esam 40 darbinieki, un katram ir savi pienākumi. To visu kopā redzēt un vadīt komandu pareizajā virzienā – tā ir mana atbildība. Uzņēmuma valdē ir Konsistorijas pārstāvji, ar kuriem kopā lemjam visus stratēģiskos jautājumus. Šeit uz vietas birojā strādā kādi 10 cilvēki – uzņēmuma administrācija, projektu vadītāji, īpašumu speciālisti, namu pārvaldnieki, grāmatvedība, jurists. Vēl ir noteikts skaits tehnisko darbinieku, kuru pārziņā ir konkrētas ēkas. Pašlaik veidojam savu būvniecības struktūru, rēķinām, ka tā būs ekonomiskāk, meklējam meža apsaimniekošanas speciālistu. Un visu laiku meklējam strādniekus, meistarus, kas var strādāt pie remontdarbiem.

Pēc kādiem kritērijiem izvēlies darbiniekus – bez profesionāļiem neiztikt, un tomēr tas ir darbs Dieva godam pie Dieva īpašuma?

Jāsaka, ka visus darbiniekus cenšamies meklēt no Baznīcas vides, no draudzēm. Tā ir būtiska iezīme mūsu darbībā kopš 2005. gada, ka visa mūsu komanda ir veidota tā, lai tie būtu ne tikai profesionāļi savā jomā, bet vienlaikus piederīgi arī Baznīcai. Tas dod papildu motivāciju strādāt, ieliekot šajā darbā labāko, kas mums katram ir.

Kā tu gūsti pieredzi, zināšanas, prasmes savā darbā?

Iepriekšējā darbā sabiedrisko attiecību jomā man bija uzdevums vadīt uzņēmuma ikdienas darbu tādā izpildīšanas līmenī, arī organizēt pārējo kolēģu darbu. Tas deva pamatu un drošību par to, ka varu uzņemties ko vairāk. Visas specifiskās lietas apgūstam gan mācībās, gan darba gaitā. Būtiski ir arī tas, ka šie īpašumi pieder Baznīcai. Tas uzliek papildu pienākumus visam, ko darām. Strādāt ar atbildību un aizstāvot Baznīcas intereses, bet arī tā, lai citi mūsu darbu neņemtu ļaunā. Svarīgākais, ar ko sākām pirms pusotra gada, ir tas, ka apzinājām situāciju ar visiem Baznīcas īpašumiem – skaitu, stāvokli, līdzšinējo apsaimniekošanas praksi. Izanalizējām un izstrādājām apjomīgu un detalizētu plānu savai turpmākai darbībai. Tas bija veselu gada darbs, lai saprastu, ko ar katru īpašumu darīt, salikt un ieraudzīt kopskatā un aiziet arī līdz detaļām, kā katrā gadījumā rīkoties.

Un kāds ieguvums no tā visa?

Saskaņā ar šo plānu mūsu galvenais mērķis ir rūpēties par to, lai Baznīca būtu patiesais ieguvējs no tai piederošajiem īpašumiem, nevis īrnieki, nomnieki vai starpnieki. Tas nav viegli izdarāms, un arī ne vienā mēnesī vai gadā paveicams, bet tas ir mūsu darbības mērķis. Ar Dieva palīgu mūsu virzībai jau tagad redzam panākumus – ir sakārtota apsaimniekošanas sistēma, paši īpašumi tiek savesti kārtībā. Varam sākt tajos ieguldīt, strādājam pie finanšu ieguves, lai Baznīca turpmāk vairāk var ieguldīt savos svarīgākajos īpašumos. Lai, ejot pa ielu un ieraugot plāksnīti par ēkas piederību Baznīcai, ēka darītu godu tās īpašniekam un Dievam, nevis otrādi. Īpašumi dod arī lielākus ienākumus – pēdējos gados Baznīcas ieņēmumi no īpašumiem palielinās par 20– 30 procentiem ik gadu.

Kādu personīgo pieredzi esi šeit guvis?

Pārnākot no iepriekšējās darbavietas, domāju, ka te būs tā mierīgi, kā jau baznīcā. Bet, kādu laiku pastrādājot, es no jauna piedzīvoju, kā tas ir pa īstam par kaut ko uztraukties. Šis tiešām nav ne mierīgs, ne vienmuļš darbs, bet ļoti dinamisks. Noteikti varu teikt, ka brīžiem tā ir cīņa, un nepavisam ne viegla, bet tava galvenā motivācija ir tā, ka tu cīnies pareizajā pusē, cīnies Baznīcas dēļ un ka tavs galvenais karavadonis ir Dievs. Man patīk mūsu dziesmu grāmatā apzīmējums kādā dziesmas tekstā – cīņas prieks. Tā arī cenšamies, nezaudējot ne svaigu skatu uz dzīvi, ne arī humora izjūtu, visu darīt ar cīņas prieku.

Vai atliek laiks arī kalpošanas darbam Jēzus draudzē?

Esmu ievēlēts draudzes padomē un arī valdē. Cenšos organizēt informācijas nozares darba grupu pie padomes, sanākam kopā arī draudzes nekustamo īpašumu darba grupā. No draudzes puses strādāsim arī pie draudzes īpašumu apsaimniekošanas plāna izstrādes. Taču jāatzīst, ka gribētos veltīt vairāk laika kalpošanai draudzē, nekā tas šobrīd izdodas.

Kādas, tavuprāt, ir lielākās kļūdas, kas gadās vai ko pieļauj draudzes, risinot īpašuma apsaimniekošanas lietas?

Būtiskākā problēma Baznīcā – draudzes, apsaimniekojot savus īpašumus, ar saimnieciskām lietām nereti tā aizraujas, ka aizmirst, kāpēc tās vispār pastāv, kāds ir draudzes pastāvēšanas mērķis. Diemžēl to var novērot visai bieži. Jāsaka, ka nekustamie īpašumi draudzēm šālaika tirgus aktivitātes brīdī ir visai liels pārbaudījums. Ne vienmēr draudzes to iztur, un dažkārt īpašumi kļūst par klupšanas akmeni. Īpašumi draudzei var būt gan liela svētība, ja tos lieto draudzes interesēs, gan klupšanas akmens, ja tos sāk lietot kādu cilvēku interesēs. Svarīgi, lai draudze spētu šo jomu nodalīt no savas galvenās misijas un īpašumus uzskatītu par līdzekli, kas palīdz tai veikt tiešos pienākumus.

Vai desmitā tiesa arī būtu sava veida Dieva īpašumtiesību atzīšana uz it visu, kas mums dots šajā pasaulē?

Noteikti, turklāt pats esmu piedzīvojis, kā Dievs svētī, ja tu to dari, un kā nevedas, kad nedari. Ja katrs kristietis dotu desmito tiesu pēc Dieva norādījuma, tad draudzēm tādu īpašumu apsaimniekošana un ienākumu gūšana nemaz nebūtu vajadzīga. Par to esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar desmito tiesu pietiktu gan draudzes darbības nodrošināšanai, gan nozaru darbam, gan dievnama uzturēšanai. Bet daudzi, manuprāt, ziedo tikai desmito daļu no desmitās tiesas. Piekrītu uzskatam, ka desmitā tiesa nemaz nav nekāds ziedojums – tas ir likums; ziedojums ir tas, kas ir vairāk par desmito tiesu. Draudzei ir vajadzīgs noteikts līdzekļu apjoms, lai tā varētu nodrošināt savu ikdienas pamatdarbību. Domāju, ka īpašumi ir no Dieva tikai piemesti klāt, lai draudzes varētu attīstīties un pieaugt, sasniedzot brīdi, kad pašas var sevi uzturēt.

Mans novēlējums – lai mēs draudzē nebūtu tikai ņēmēji, bet arī devēji. Tā ir katra paša atbildība, vai mēs dodam no visa, ko Dievs mums devis. Jo vairāk to darīsim, jo mazāk draudzei būs jānodarbojas ar saimniecisko darbību, lai lielāku uzsvaru liktu uz draudzes galveno uzdevumu – sludināt evaņģēliju.