Šodien vēršam skatu uz Lieldienām, uz to noslēpumaino atjaunotnes iespēju, ko mums, kristiešiem, devis Dievs caur Jēzus Kristus ciešanām un nāvi pie krusta. Pārdomās ar mums dalās Jēzus draudzes loceklis, konsistorijas vikārs ILMĀRS BARONS.
Ilmārs Barons

• Dzimis: 1953. gada 10. oktobrī Rīgā.
• Draudzē: kopš 1981. gada.
• Mācījies: Rīgas celtniecības tehnikumā, Teoloģijas seminārā, Lutera akadēmijas teoloģijas kursos palīgmācītājiem.
• Darbavieta: SIA "Rīgas ūdens".
• Kalpošanas darbs: Konsistorijas vikārs kopš 2003. gada.
• Ģimene: sieva Anda un bērni – Tālis (23), Māris (21), Dainis (18), Mārtiņš (17), Jānis (16), Ieva (10), Dāvis (9), Ilzīte (6).

Kā jūsu ģimenē tiek svinētas Lieldienas?

Jāatzīst, ka mans kalpošanas darbs ir samērā specifisks, un mana pieredze – gandrīz desmit gadu ilgā kalpošana – ir atklājusi to, ka es personiski neesmu atradis veidu, kā manā skatījumā apvienot visus savus pienākumus un rūpes par ģimeni ar kvalitatīvu kalpošanu, tas ir tā, lai sekmīgi darbotos uz visām pusēm. Tādēļ jāsaka, ka Lieldienu svinēšana ģimenē ir cieši saaugusi ar kalpošanu baznīcā, ar visām tām darbībām, kas gadu gājumā pēc baznīcas kārtības notiek Lieldienu laikā.

Vai arī bērni ir saistīti ar baznīcu? Kā esat veicinājis viņu aktivitātes?

Runājot par Lieldienu gaidīšanas laiku, kā to īstenoju dzīvē, – cenšos piedāvāt ciešanu laika tekstus no dziesmu grāmatas – ņemt kādus tekstu paraugus, kādus lasām, pie kuriem kavējamies, īpaši jau Klusajā nedēļā, un par tiem domāt.

Par bērniem, jā, visi viņi ir kristīti, ir vienīgais pagaidām iesvētījies. Zēni nāk uz jauniešu pasākumiem, daži aktīvi, citi mazāk. Mācās Valmieras augstskolā, darbojas kristiešu studentu brālībā, Māris un Mārtiņš savulaik darbojās radio svētdienas skolā. Es gan negribētu teikt, ka tas ir mans kā tēva nopelns. Tā ir viena milzīga Dieva žēlastība un Svētā Gara darbs.

Un tomēr spējat savienot kristīgo darbu un tik lielu ģimeni?

Nav man bijušas varbūt tādas iespējas un tik bieži, kā gribētos, atrast laiku, lai izstrādātu kādu īpašu kārtību šajā ziņā, tomēr jāatzīst, ka daudzas lietas ir notikušas fantastiskā Dieva Gara vadībā, ko nevar izteikt vārdos un aptvert. Varētu teikt tā – tu it kā nedari to, kas tev būtu jādara, bet viss notiek. Tu to nenoformulē kā savu devumu, bet reālā dzīve, tās attiecības, kas veidojas, mūsu ikdiena, tas viss savijas kopā – draudze, dzīve, augšana. Viss notiek, bet neiedrošinos teikt, ka tas būtu manas apzinātas darbības rezultāts. Tas viss ir Dieva Gara brīnums.

Tad jau Dieva Vārds un visi Viņa nodomi ir nākuši jums par svētību.

Vecajā Derībā teikts: būsit svētīti līdz tūkstošajam augumam, un būs lāsti līdz ceturtajam augumam. Nevaru pateikt, kas iepriekšējās paaudzēs bijis tāds, kas dara šo svētību. Tēvs man bija ticīgs, māte ticīga. Domāju, ka lūgšanas un aizlūgšanas ir daudz palīdzējušas. Svētība nāk, un tā ir. Tas nav mans nopelns. Dieva vārds kā sēkla tika sēta, tā bija dīgt spējīga un nes augļus. Arī padomju laiks daudzējādā ziņā bija svētīgs – bija skaidrs, kurā pusē tu nedrīksti nostāties. Ar kristīgu apziņu tam nebija nekāda sakara, jau sākotnēji bija iekšējs Dieva dots protests pret to, kas nav pieņemams. Tagad var redzēt – ne tu apzināti to meklēji, nedz ko darīji, viss ir noticis tā, kā Dievs to kārtojis.

Kāpēc Dieva glābšanas plānā bija nepieciešama Kristus nāve pie krusta?

Krusta nepieciešamība mums atklājas ikdienā, ja kaut drusciņ domājam par savu dzīvi. Mēs neviens nevienu dienu, nevienu mirkli nevaram nodzīvot svēti – ja kaut drusciņ apdomāsim, ko mēs runājam, ko domājam, kādi galu galā izvēršas mūsu darbi – mēs esam neglābjami pazuduši grēcinieki, ja nav Kristus krusta un nav augšāmcelšanās. Tas ir viens liels brīnums, ka mēs vispār vēl pastāvam. Tur vienkārši cita varianta nav. Šīs lietas nav ar prātu aptveramas, nav izskaidrojamas.

Vai jebkurš grēcinieks Kristus asinīs var tikt glābts, dziedināts, atjaunots?

Te ir ļoti zīmīgs moments, ko gribēju uzsvērt, runājot par svētībām un lāstiem. Pie vārdiem, ka "tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam", ir piebilde: ".. tiem, kas Mani ienīst." (2 Moz 20,5) Tikko mēs nākam pie Kristus, šī ķēde pārtrūkst. Momentā. Ja mēs paliekam Kristū, tad šis piemeklējums vairs nav spēkā. Varbūt cilvēks ir piedzimis ar fiziskām nepilnībām un Dievs to dziedina. Notiek visādi brīnumi, grūti pateikt, tas ir Dieva ziņā. Arī fizisku piemeklējumu Dievs var vērst par labu, katrā gadījumā tas nāks tikai par svētību. Jebkas. Kristīgam cilvēkam visas lietas nāk par labu. Jo "Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.." Man gan labāk patīk vecais Glika tulkojums: "Tā sodība guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk, un caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti." (Jes 53,5–6)

Pie krusta pienagloti ir visi mūsu pārkāpumi un izpirkti mūsu grēki? Jūtat, ka esat no kaut kā brīvi?

Ar Kristus krusta nāvi ir samaksāts par jebkuru grēku, ko cilvēki darījuši un vēl darīs līdz pasaules galam. Šis laiks ir tāds, ka ikviens lai apdomā, ko viņš ir darījis un ko Jēzus mūsu dēļ ir darījis. Padomju laikā šis teksts bija nodrukāts mašīnrakstā un vārda "mūsu" vietā bija atstāta brīva vieta, tā ka katrs tur varēja ierakstīt savu vārdu: manis – tāda un tāda – grēku dēļ... Tas tā spēcīgi cilvēkus uzrunāja.

Nesen runājām ar sievu – ja tā uzmanīgi sevī ieskatāmies, mūsos ir ne mazums grēku iedīgļu. Labvēlīgā situācijā – pie citādiem apstākļiem un starp citādiem cilvēkiem – grēki, iespējams, būtu vilkuši mūs līdzi un arī mēs darītu to, par ko pašlaik šausmināmies. Tāpēc esam pateicīgi Dievam, ka daudzas lietas, kas citiem ir un arī mums varētu būt kārdinājums, vienkārši vairs nestrādā kā kārdinājums. Neiespaido, nepievelk. Tu tiem esi miris. Piemēram, smēķēšana, dzeršana. Mani tas vienkārši nesaista, tas vienkārši uz mani neattiecas. Dievs to ir nolicis malā.

Nevainīgā cilvēka ciešanas un nāve daudziem šķiet nepieņemama. Kāpēc cilvēki nereti vairās no krusta tēmas?

Cilvēks, kas ir ārpus Kristus, kas Dievu noraida, kam nav Svētā Gara, viņš nevar to saprast un nevar pieņemt, jo tas nav ar cilvēcisku prātu aptverams, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, ka Viņš ir nācis pasaulē, lai mirtu par cilvēku grēkiem pie krusta, ka ir ņēmis tos visus uz sevi. Miesa un asinis cilvēkam neļaus tam noticēt, vienīgi Dieva Gars, kas ir cilvēkā.

Un ir dažas elementāras lietas, ko tomēr vajadzētu ņemt vērā, kas ir Dieva Vārdā skaidri pateiktas: nav jau vairāk kā divu kungu, kam mēs varam kalpot, un nav neitrāla stāvokļa – mēs kalpojam vai nu Dievam, vai sātanam. Mēs varam atrasties sātana varā un pakļautībā vai arī apzināti kalpot Dievam. Starpība ir tajā, ka Dievs grib, lai mēs Viņam kalpojam apzināti, bet sātans vēlas palikt apslēpts. Viņš slēpjas aiz mūsu miesas, aiz it kā mūsu pašu gribas. Un viņš arī baida cilvēkus no krusta.

Ja esam glābti, taisnoti, apžēloti, kāpēc joprojām klūpam, šaubāmies, kļūdāmies, grēkojam?

Tas ir skumjš un smags jautājums. It kā jau nevajadzētu tā būt. Taču mēs joprojām esam miesā un vāji. Mārtiņš Luters to ir ļoti labi formulējis: ka mēs vienlaikus esam taisnoti grēcinieki. Tas nozīmē, ka grēka realitāte dzīves laikā diemžēl neizbēgami parādīsies. Atšķirība būs – kādā līmenī, kādā pakāpē grēks var izpausties. Var būt tā, ka ārēji redzamus grēkus nedarām, bet vēl jau paliek mūsu domas, mūsu nodomi. Bet Dieva gaismā mēs vienmēr varam savu sirdi izmeklēt. Ja ļaujam Dieva Garam mūsos mājot, lasām Dieva Vārdu, lūdzam, tad Dieva Gars mums mūsu grēkus nepārprotami uzrādīs. Ja būsim kaut ko ne tā izdarījuši, tūlīt to arī sajutīsim. Un tāpēc ir trīs svarīgas savstarpēji saistītas lietas – apzināties grēku, nožēlot to un izsūdzēt. Ja to noliekam Dieva priekšā, tad jūtam, ka ienāk miers un grēks mūs vairs nekārdina. Tas nozīmē, ka esam to uzvarējuši. Ja dzīvojam pēc Dieva prāta, agrāk vai vēlāk Dieva Gars uzrādīs visus mūsu grēkus. Reizēm tas nav nekas īpašs un tomēr – tā var būt tava runa, nevajadzīgi jociņi, apšaubāms humors – tas arī būtu jāizskauž. Mēs arī mājās viens otram aizrādām. Dēls saka: papiņ, vai tad tā var runāt mācītājs?! Piekrītu: jā, tev taisnība, tā nav pareizi.

Jēzu piesita krustā starp diviem noziedzniekiem. Viens pirms nāves tika izglābts. Vai tas nozīmē, ka varam dzīvot pēc savām iegribām un atstāt glābšanu uz vēlāku laiku?

Domāju, ka šeit atklājas divas iespējas – viens atzīst: ar mums notiek, kā esam pelnījuši, un tam tiek pasludināta žēlastība vēl pēdējā brīdī: "Šodien tu būsi ar Mani paradīzē" (Lk 23,43), bet otrs iet pazušanā. Un vēl šajā notikumā, manuprāt, izpaužas tas, ka līdz pēdējam elpas vilcienam cilvēkam tiek dota iespēja atgriezties un tikt izglābtam. Cilvēks var aiziet no dzīves attaisnots, ja vien viņš spēj atzīt un nožēlot savus grēkus. Kāpēc uz to nedrīkst tā paļauties – tāpēc, ja tu visu mūžu esi kalpojis tam otram kungam, tad ir jārēķinās, ka viņš mūs var arī nepalaist, ka netiksim no viņa tik lēti vaļā. Viņš arī dzīves galu mācēs tā sasaistīt, ka mēs pēdējā brīdī neko nenokārtosim, jo neviens taču nezinām savu pēdējo stundiņu. Nezinām, vai paspēsim, vai mums tai brīdī būs skaidra apziņa. Var, protams, nākt līdzi kāds svētības devums un tāda iespēja var būt arī mūža nogalē. Tas ir Dieva ziņā, pāri visam ir Dieva redzējums, jo Viņš nevienu negrib pazudināt.

Jēzus saka: "Kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts." Vai tas tomēr nav grūti?

Te es gribētu piebilst ar citu rakstu vietu: " Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla." (Mt 11,30). Jāatceras, ka ar Dievu neviens krusts nav par grūtu un nav nepanesams. Kopā ar Dievu jebkurš smagums un grūtības var izvērsties par svētību. Ar Dievu visas lietas iespējamas. Smagumu varam panest, jo Dievs dod arī spēku to nest. Ja tas ir pārbaudījums, kādas grūtības vai fiziska slodze, Dievs gādās, lai varam to paciest vai paveikt. Dievs neuzliek neko pāri spējām. Turklāt cilvēks, kas izcietis, pārdzīvojis, spēj daudz ko piedot, saprast otru. Kas izgājis cauri bēdām, problēmām, var labāk palīdzēt otram, labāk viņu sapratīs. Dzeršanas, atkarības problēmas, piemēram, labāk sapratīs cilvēks, kas ticis ar tām galā. Arī tā ir Dieva svētība – dzīves pieredze garīgā kalpošanā.

Vai ir kāda atziņa saistībā ar Lieldienu notikumu, ko jūs labprāt gribētu dalīt ar mūsu lasītājiem?

Esmu lasījis un savos sprediķos izmantojis šādu Lieldienu nedēļas notikumu izklāstu, kurā visā pilnībā ieraugām Jēzus Kristus sūtību. Pūpolsvētdienā Jēzus atklājas kā lēnprātīgs valdnieks, kas, pilns pazemības, ierodas jāšus uz ēzeļmātes kumeļa. Pirmdien Viņš atklājas kā Cilvēka Dēls, kam šajā pasaulē nav galvu kur nolikt. Otrdien Viņš atklājas varenā Dieva Vārda spēkā, teikdams: Mani vārdi nezudīs! Trešdien Jēzus tiek pārdots par trīsdesmit sudraba gabaliem. Ceturtdien Viņš atklāj sevi mums kā dzīvības maizi. Piektdien – kā Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Sestdien guļ zemē kā kviešu grauds, kas miris, lai nestu augļus. Bet svētdien ceļas augšā kā nāves un elles uzvarētājs, kā Dzīvība un mūžīgā Gaisma.

Intervēja Valda Zvaigzne