Klāt Vasarsvētki. Notikums, kad pēc Jēzus apsolījuma pār mūsu dvēselēm izlejas Svētais Gars – ir ieradies Aizstāvis, Patiesības Gars, kas iedrošina un pārliecina, apgaismo un atjauno. Mūsu saruna ar dievnama uzraudzi ZENTU MEŽARAUPI par Svēto Garu, kas palīdz būt patiesam Dieva bērnam.
Pastāstiet, kā jūs nokļuvāt Dieva ceļos, kā iepazināt Dieva Vārdu?

Izaugu ticīgā ģimenē. Mammīte man bija ļoti ticīga un paps arī. Atceros, uz laukiem vēl ar zirgu braucām uz baznīcu. Mans tēvs visiem sludināja Dieva Vārdu. Viņš ne no viena nebaidījās. Un skolas laikos mūs nevienu nespieda ne pionieros, ne komunistos stāties – zināja jau mūsu vecākus. Mājās tēvs vienmēr lasīja mums mājās Bībeli, tikām kristīti un iesvētīti. Man pašai Dieva Vārds ļoti saistīja, viena pati kaut kur nolīdu, lasīju Bībeli. Reiz, nu kādi divpadsmit gadi man tad bija, nosapņoju, ka pie debesīm viena roka kaut ko raksta. Redzu spožu gaismu un gribu izlasīt tur to rakstīto, tomēr nevarēju. Kad pienāca septiņpadsmit, iesvētījos. Dieva ceļš mani vilka, es gāju un meklēju baznīcu un no sirds ticēju Dievam un paļāvos uz Viņu, un tā visu mūžu.

Runājam par Dieva svētību, Jēzus žēlastību, bet kā jūs uztverat Trīsvienības trešo personu – Svēto Garu. Vai uztverat, izprotat Viņu bez mazākās šaubīšanās?

Nu Viņš taču ir mūsu sargātājs! Viņš ir tas, kas mūsu sirdīs skaidri ieliek Jēzus evaņģēliju. Viņš mūs vada, palīdz grūtos brīžos vai kad sākam šaubīties. Vienubrīd man arī tā bija. Un Viņš tad uzrunā, pasaka priekšā, ko būs darīt. Ir arī tā, tu esi izdarījis kaut ko sliktu un jūties kā tāds nopērts sunītis, ka pat lūgt vairs tā kā negribas – kas tas ir? Svētais Gars tevī ir apbēdināts. Mēs neviens neesam bez grēka, vecā Ādama daba mums ir visiem. Bet, lai mēs pastāvētu pie ticības, Svētais Gars par to rūpējas, pasargā no grēka vai uzrāda to.

Kurā brīdī, jūsuprāt, cilvēks saņem Svēto Garu, kas viņā darbojas?

Kad nokristī, tad Viņš ienāk mūsos. Bet mani kā maziņu kristīja, es jau no tā neko neatceros. Bet no tā brīža sākas Svētā Gara sargāšana. Cilvēks tiek ielikts Dieva rokās, un tad arī sargeņģelis ir klāt, kas viņu sargā. Svētība nāk tam cilvēkam no tā brīža. Svētais Gars ir klāt, jā, bet darbojas Viņš tikai tad tālāk mūsu dzīvē, ja mēs to ļaujam, ja mums ir ticība. Ja neesam ticīgi, tad Dieva Svētā Gara mūsos nav un mēs esam tukši. Neesam piepildīti ar Svēto Garu. Tāpēc mums jāiet Jēzus pēdās, jo citādi mēs nevaram pastāvēt, nevaram iemantot mūžīgo dzīvību. Jo Patiesības Gars ir tas, kas vada.

Ka Gars var būt persona, to nav viegli saprast...

Svētais Gars ir tāda pati persona kā Dievs Tēvs un Dievs Dēls Jēzus. Svētais Gars ir Trīsvienības trešā persona. Arī Svētais Gars ir Dievs tāpat kā Jēzus ir Dievs. Jā, cilvēcīgi tas nav saprotams. Bet tā tas ir. Dievam visas lietas iespējamas. Kā lasām Bībelē – Svētais Gars runā uz mums, aizstāv, mierina, aizlūdz ar klusām nopūtām grūtos brīžos, kad dzīvē mums ir skumjas, bēdas. Aizstāvis Viņš mums ir Dieva priekšā, kad esam ko nepareizu darījuši. Svētais Gars mums apliecina, ka mums ir piedots, ka esam atgriezušies.

Pastāstiet kādu gadījumu, kad esat izjutusi Gara klātbūtni, sargāšanu vai brīdinājumu.

Tādu brīžu bijis daudz. Te pavisam nesen bija tā. Tāds nemiers pārņem, un es paņemu to ziedojumu naudas kastīti, kas stāv ārpusē un aiznesu sekretārei Leldei. Viņa brīnās, nekad tā neesmu darījusi. Saskaitām, iztukšojam. Viss labi. Te pēc brīža ienāk divi tādi un paķer to kastīti, purina, bet es mierīgi saku: netrakojiet, tā ir tukša. Ne man bail bija, nekā. Domāju, tas bija Svētais Gars, kas brīdināja, kas pateica priekšā, kā labāk darīt. Un agrāk – tas vēl bija mācītāja Kalniņa laikā. Biju tā kā sākusi mazliet no ticības atkāpties. Bet Svētais Gars mani pasargāja un atgrieza pie ticības. Guļu, un ir tāda pārliecība, ka it kā es debesīs būtu. To nevar vārdos izteikt. Pilnīgi tā sajūta caur smadzenēm izskrēja, tā nav aprakstāma, tas bija tik skaidri – it kā es Dievu tūlīt skatītu, it kā Viņš tūlīt ar mani runās. Un tad tas jautājums: Zenta, vai tu Mani mīli? Es pateicu: jā! – un tūlīt uzlēcu sēdus augšā. Tas bija Svētais Gars, kas mani uzrunāja, Dievs bija lēmis mani pestīt un nosargāja. Reiz bija tā: aizeju mājās, man kļūst šausmīgi slikti, kājās neturos, apguļos un lūdzu Dievu, un pēkšņi pārņem nāves bailes un ir tāda sajūta, ka man jāmirst. Un it kā vairs neviena uz pasaules nebūtu, tikai mans gars, un izjutu Dieva Garu pilnīgi blakus. Un es lūdzu Jēzu: neņem mani vēl prom, Kungs, es Tev vēl kalpošu, tikai neņem mani prom. Un vairāk neko. No rīta pamostos, atveru acis – nekāda vairs sliktuma, jutos pilnīgi vesela.

Jūs domājat, Dievs uzklausīja jūsu lūgšanas?

Es domāju, ka Viņš lika kaut ko man atcerēties un saprast, ka visam pēc Dieva prāta būs notikt. Atcerējos, ka reiz pēc kāda zīmīga sapņa, tas bija jau daudz senāk, jaunos gados, es biju rēķinājusi, ka nodzīvošu līdz 62 gadiem. Es domāju, ka Dievs mani tajā sliktuma naktī vienkārši pārmācīja: ne tev būs rēķināt savus dzīves gadus. Kāpēc man tā vajadzēja toreiz darīt? Tikai tagad saprotu – kā es izdarījos! Es taču eju baznīcā, lasu Svētos Rakstus, kāpēc man tā vajadzēja darīt? Es taču biju apbēdinājusi Svēto Garu! Bet cik daudzreiz tieku uzklausīta tūlīt pēc palīdzības lūgšanām.

Gars darbojas visos cilvēkos, bet ne visi sniedz tik uzskatāmas liecības?

Cik daudz cilvēkam Gars atklāj, tik viņš var to ieraudzīt. Tās ir atklāsmes un spēja saskatīt sakarības starp notikumiem. Tas ir Gars, kas to izdara. Jo vairāk būs ticības, jo nāks arī atklāsmes. Un arī pati ticība mūsos ir Svētā Gara darbs un atklāsme. "Lūdziet, tad jums taps dots, klaudziniet un jums atvērs." Tas viss ir no lūgšanām un ticības. Tikai caur ticību mūsos darbojas Svētais Gars. Un viss atkarīgs, kā Jēzus saka: no manas žēlastības. Bez manas žēlastības jūs nenieka nespējat, kā rakstīts Bībelē. Un varbūt lūgšanu par maz? Cilvēkam ir brīva griba dota – to Dievs mūsos ielicis jau kopš radīšanas. Kāpēc Ādams un Ieva grēkoja – no brīvas gribas. Tāpat ir mūsu dzīvē, ja darām ko nepareizi, Dievs mūs nevar svētīt.

Lūgšanas – tā būtu Dieva pavēle mūsu pašu dēļ?

Dievs ļauj darīt pēc sava prāta, taču pareizāk un mums pašiem labāk, ja darām pēc Viņa prāta. Bet Viņš mūs nekādi neierobežo. Ja mēs vēlamies Dievu, Viņš mūs žēlos un pestīs, un vadīs, un dos mums vārdus lūgšanai. Es Dievu lūdzu rītos un vakaros, nometos ceļos un lūdzu par sevi, par draudzi, saviem piederīgajiem. Kādreiz liekas – tādi vārdi nāk, tas tikai Svētais Gars, kas var tādus dot. Un arī Svētais Gars pats ar bezvārdu nopūtām aizlūdz par mums. Lūgšanu trūkums arī draudzi var novest pie garīga atslābuma. Par visu mums jālūdz un viss jāatvēl Svētā Gara vadībai. Tikai Svētais Gars apgaismo mūs visus, draudzes locekļus un draudzes ganu. Un dod gudrību sludināt evaņģēliju gan draudzei, gan tiem, kas te ienāk no ielas, bet par Dieva Vārdu neko nezina. Svētais Gars apgaismo Vārda paudēju, Vārds iet tālāk, un Svētais Gars to apskaidro cilvēkiem, ja viņi to ticībā uzklausa.

Vai, atvēlot sevi Svētā Gara nodomam, esat iemantojusi arī apsolītos augļus?

Svētā Gara augļi draudzes dzīvē parādās kā aktīva lūgšanu dzīve, kā dažādas kalpošanas norises, un tad viss ir kopā – ir mīlestība uz Dievu, uz cilvēkiem, ir pārveidotas dzīves un raksturi. Svētā Gara augļi ir – mīlestība, prieks un miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība lēnprātība, atturība. Es cenšos dzīvot pēc Dieva prāta un darīt Viņa prātu. Mums visiem pēc tā jācenšas. Pati negribētu lielīties un paaugstināties – bet vienu otru Dievam tīkamu rakstura iezīmi esmu iemantojusi, esmu mainījusies, mums nepārtraukti jāpilnveidojas, lai neapstātos un nekristu atpakaļ. Ja nododam savu dzīvi Svētā Gara pārziņā, nemainīties nemaz nevaram.

Bez Svētā Gara līdzdalības saviem spēkiem mēs to nepanāktu?

Svētā Gara dāvanas un augļi ir ārēji redzami pie cilvēkiem un liecina, ka mēs paši, mūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis. Un ar to ir jākalpo citiem. Svētais Gars mums teiks, ko un kā darīt labāk. Par to varam būt droši. Un arī iespējamiem bēdu laikiem mums ir drošība Dieva Vārds: "Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājieties iepriekš; kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Svētais Gars." (Mk 13, 11) Mēs esam un varam būt vislaimīgākie cilvēki, jo mums ir, kā Pēteris raksta ".. pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts.."

Ko jūs vēlētu Vasarsvētku reizē mūsu draudzes vecākai un jaunajai paaudzei?

Es vienmēr lūdzu par mūsu draudzi un arī par mūsu valsti. Lai mūsu draudze ir Dieva vadīta un svētīta, un Svētā Gara apgaismota. Lai mūsu mācītājam, draudzes ganam izturība viņa grūtajā darbā. Es gribētu, lai būtu saticība draudzes locekļu starpā. Lai Dieva Gars mūs visus vada un virza. Par jauniešiem ļoti priecājos. Daudzi man saka: vecāki mums nav ticīgi, bet viņi ir atraduši Dievu. Nu paldies Dievam! Viņi ir tik dedzīgi, ar sirdi un dvēseli šeit darbojas. Galvenais, lai ieklausās visā, ko Svētais Gars liek viņu sirdīs, un iet pa Dieva ceļu Viņa vadībā.

Zenta Mežaraupe:

Dzimusi: 15.03.1942. gada 15. martā Neretas pag.

Draudzē kopš 1972. gada, pārnākusi no Valmieras draudzes.

Mācījusies: Valmieras vidusskolā.

Strādājusi: RRR, Augstsprieguma tīklā, tagad pensijā.

Kalpošanas darbs: dievnama un kolektes uzraudze.

Ar Zentu Mežaraupi sarunājās Valda Zvaigzne