Sirsnīgs sveiciens visiem "Jēzus Draudzes Dzīves″ lasītājiem!
Šajā izdevuma numurā mēs sastapsimies ar kādu interesantu tēmu, proti, cilvēks viņa veselumā, kā gars, dvēsele un miesa. Tā ir interesanta tēma, bet jāatzīst, nav pārāk viegla.
Miesa, tas ir kaut kas, ko spējam diezgan labi saprast un aprakstīt. Bet kā lai definē to, kas ir cilvēka gars, kas ir dvēsele? Ir jautājums: vai vispār ir nepieciešams izskaidrot to, ko īsti nemaz nevar izskaidrot? Man šķiet, drīzāk ir Dievam jāpateicas, ka Viņš mūs tā ir radījis – ar miesu, dvēseli un garu. Svarīgi apzināties to, ka mēs nekad nebūtu cilvēki, kas esam radīti pēc Dieva līdzības, ja mūsos kāda no šīm daļām nebūtu. Vai tu būtu tāds, kāds esi, ja tev būtu tikai ķermenis, bet nebūtu ne dvēseles, ne gara? Nebūtu nekā no tās dzīvības pilnības, kas ir tevī. Neko nevarētu redzēt no tavu domu, tavu emociju unikālās pasaules. Tu nebūtu cilvēks, kāds esi šodien. Vai tas būtu iespējams, ka tev būtu dvēsele un gars, bet nebūtu ķermeņa? Ja arī tas būtu iespējams, tad tomēr neviens tevi nevarētu redzēt. Tu nebūtu cilvēks savā unikalitātē un aizraujošajā skaistumā. Pateicies, ka esi tik brīnišķīgi radīts ar miesu, dvēseli un garu. Psalma autors dara pareizi, daudz nelauzot galvu par to, kā izskaidrot līdz galam neizskaidrojamo. Tā vietā viņš slavē Dievu, pateicoties par radīšanu: "Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.″ (Ps 139,14)
Īstenībā mēs visi sevī nesam kādu līdzību no Dieva Viņa Trīsvienībā. Un kas var izskaidrot līdz galam Dievu Viņa Trīsvienībā? Mēs apliecinām ticību vienam Dievam un tomēr vienlaikus trīs personās – kā Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam. Tāds ir Dievs Viņa majestātiskajā pilnībā. Mēs esam cilvēki ar miesu, dvēseli un garu. Tikai tā esam patiesi cilvēki, radīti, lai pagodinātu mūsu Radītāju. Mums kā cilvēkiem ir nepieciešama svētība, lai varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Vai svētība vajadzīga tikai miesai? Varbūt tikai garam? Bet varbūt tikai dvēselei? Dažreiz mēs tiešām uzliekam akcentu uz vienu vai otru, vai trešo. Bet īstenībā svētība mums nepieciešama kā cilvēkiem visā mūsu veselumā. To jauki izsaka apustulis Pāvils svētības vēlējumā vēstulē Tesaloniķiešiem: "Pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai.″ (1Tes 5,23)
Lai šī svētība paliek arī pār mums, un neaizmirsīsim arvien pateikties, ka tik brīnišķi esam radīti, radīti, lai būtu patiesi laimīgi.
Protams, meklējot atbildes Bībelē, mēs arī cenšamies skaidrot miesas, dvēseles un gara savstarpējās kustības un attiecības. Piemēram, kas notiek ar dvēseli un garu, kad cilvēks nomirst? Varbūt arī – vai mums būs jauna miesa mūžībā? Un līdzīgi. Šie jautājumi prasa plašāku skaidrojumu.
Sirsnībā – draudzes mācītājs Erberts Bikše |
