"Bet tu, Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos." (Mih 5,1)

Mīļie draugi, stāvot uz gadu mijas sliekšņa, atskatāmies, vērtējam, pateicamies.

Nākotnē skatoties, jautājam: ko varam sagaidīt?

Mēs dzīvojam gaidīšanas laikā. Gaidīt ir gan grūti, gan viegli, jo gaidīšanā atklājas kā mūsu neticība, tā ticība. Veco Derību lasot, redzam, ka pat patriarham Ābrahāmam bija grūti sagaidīt apsolīto dēlu, un viņš izdarīja kādu muļķību dzīvē, par kuras sekām vēl šodien cieš izraudzītā tauta (tas ir stāsts par Īzāku un Ismaēlu) un kas skar arī visu pasauli kopumā.

I. Ķēniņu grāmatas 17,1 spilgti atklāj kādu pravietim raksturīgu iezīmi, proti, pravietis Elija pavēsta tiesu ķēniņam Ahabam tā Dieva vārdā, "kura priekšā es stāvu". (..) Israēla pravieši ticēja un dzīvoja Dievā tik dziļi, ka kādā brīdī kļuva par Dieva muti, runājot Dieva vārdā un uzņemoties Viņa pilnvaras. (..) Pravieši nevis sevi pazaudē vai sašķeļ savu personību, bet gan kāpina savu apziņu, stiprina sevi, apzināti saistoties ar Dievu. Tas viņiem rada ļoti sarežģītas situācijas. Viņiem savā dzīvē vārdos un darbos jāiemieso Dieva vēstītais. Un tas bieži vai gandrīz vienmēr nozīmē nostāties gandrīz pret visiem. Kādēļ lielākā daļa praviešu iet bojā varmācīgā nāvē? Viņi tā pilda Dieva uzdevumu: izdarot korekcijas visam, kas šajā pasaulē risinās visās dzīves jomās. Šo pretrunu, ar ko sastopas un ko izdzīvo pravieši, visspilgtāk redzam trīs nozīmīgās dzīves jomās: praviešu konfliktā ar laicīgo varu, konfliktā ar garīgo varu un konfliktā ar tautu.

Mūsu draudzes mazajiem dziedātājiem viena svētdiena novembra vidū izvērtās par jauku un priecīgu piedzīvojumu. Mēs braucām ciemos pie Lestenes draudzes un svētdienasskolas. Visi, kas bija veseli un varēja tikt, ar prieku devās satikt mazus un lielus ticības brāļus laukos.

Pēc braukšanas pa lauku ceļiem nonākam ceļojuma galamērķī. Svētdienasskola šodien notiks skolas zālē, kur visiem pietiks vietas un siltuma. Skolotāja Kristīne sagatavojusi dažādus uzdevumus un viktorīnas. Šis gads Lestenes bērniem ir pirmais, kad viņi var nākt mācīties par Dievu un Bībeli. Tomēr svētdienasskola ir lielāka par draudzi, un redzams, ka viņi ir arī labi mācījušies. Jauktās komandas it viegli tiek galā ar lielāko daļu jautājumiem, bet daži šifrēšanas uzdevumi prasa vairāk laika un pūļu. Tomēr beigās visas komandas tiek galā arī ar tiem un žūrija aiziet skaitīt punktus.

Par SVECI, kas spīd tumšā vietā

Klāt Advents, un atkal gaidām Ziemassvētkus – Kristus dzimšanu, par kuru pravietoja jau tālā senatnē ilgi pirms Viņa nākšanas pasaulē. Kādi bija nākamo laiku un notikumu zinātāji, vai arī šodien Dievs runā uz cilvēkiem, vai uzklausām un dzirdam Viņa balsi, un kāpēc tas vajadzīgs – par to šajā sastapšanās reizē domāsim kopīgi ar Jēzus draudzes priekšnieku KĀRLI ŠKENDERSKI.

Esmu uz ceļa. Soli pa solim dodos uz priekšu, pielāgojoties ceļam, pa ko eju, – katrā līkumā arī man jāpagriežas. Ja nepielāgotos, nekur netiktu. Tomēr, lai cik šaurs vai plats būtu ceļš, tam ik pa brīdim ir kādi atzarojumi un krustojumi, kas savijas ar citiem ceļiem un takām. No augšas droši vien izskatās pēc liela tīmekļa, nodomāju. Bet manām acīm redzama tikai sīksīka daļiņa no tā visa – no plašuma, kurā esmu ielikta, lai meklētu izeju (vai pareizāk ieeju?).

Starp dažādām nozarēm un aktivitātēm mūsu draudzē daudzām māmiņām īpaši mīļas ir ikmēneša māmiņu grupu tikšanās, kur varam būt patiesā sadraudzībā. Šoreiz pastāstīšu par otrās grupas novembra nodarbību, kurā runājām par piedošanu. Mūsu viesis Skaidrīte Mežecka māmiņu grupā jutās gluži kā savējā.

Piedošanas tēma ir tik plaša, ka varētu par to runāt vismaz nedēļu no vietas. Tomēr mums pietika ar stundu pusotru, lai rastu atbildes uz galvenajiem jautājumiem.