I. Ķēniņu grāmatas 17,1 spilgti atklāj kādu pravietim raksturīgu iezīmi, proti, pravietis Elija pavēsta tiesu ķēniņam Ahabam tā Dieva vārdā, "kura priekšā es stāvu". (..) Israēla pravieši ticēja un dzīvoja Dievā tik dziļi, ka kādā brīdī kļuva par Dieva muti, runājot Dieva vārdā un uzņemoties Viņa pilnvaras. (..) Pravieši nevis sevi pazaudē vai sašķeļ savu personību, bet gan kāpina savu apziņu, stiprina sevi, apzināti saistoties ar Dievu. Tas viņiem rada ļoti sarežģītas situācijas. Viņiem savā dzīvē vārdos un darbos jāiemieso Dieva vēstītais. Un tas bieži vai gandrīz vienmēr nozīmē nostāties gandrīz pret visiem. Kādēļ lielākā daļa praviešu iet bojā varmācīgā nāvē? Viņi tā pilda Dieva uzdevumu: izdarot korekcijas visam, kas šajā pasaulē risinās visās dzīves jomās. Šo pretrunu, ar ko sastopas un ko izdzīvo pravieši, visspilgtāk redzam trīs nozīmīgās dzīves jomās: praviešu konfliktā ar laicīgo varu, konfliktā ar garīgo varu un konfliktā ar tautu.
Ko tas galu galā dod? Bībelē varam pamanīt, ka tieši pravieši un pravietība ir galvenais faktors brīvas "es" apziņas, brīvas izšķirties spējīgas personības attīstībā, kaut gan pravieši gandrīz nekad savas dzīves laikā netiek paklausīti un viņu sacīto novērtē tikai vēlāk.
Dieva sūtītie allaž nonāk vislielākajā konfrontācijā ar cilvēku varas institūcijām, kuras gan ir nepieciešamas, bet kurām neviens cilvēks nedrīkst atļaut pilnībā valdīt pār sevi. Pravieši ir tie, kas palīdz saprast, ka politika nekad neatrisinās visus jautājumus, bet to var mūžīgais – Dievs, kas ir visas pasaules un vēstures īstais pamats. Pravieši ir arī pretinieki sastīvinātām garīgās dzīves formām. Garīgo dzīvi allaž apdraud formālisms un pašpietiekamība, ja netiek meklēts dzīvs kontakts ar Dievu. Vienmēr ir vieglāk kultivēt konkrētas formas, nevis izdzīvot to saturu ar sirdi! (..)
Pravietis ir tas, kas izcīna brīvības telpu cilvēka personiskajai satiksmei ar Dievu arī ikvienas institucionalizētas dievbijības ietvaros. Pravieši vienmēr ir kā vētra, kas norauj visas atmirušās, bet vēl šķietami zaļās lapas no garīgās dzīves koka. Tāpēc viņi sastopas arī ar garīgās varas pārstāvju naidīgumu.
Pravieši grib palīdzēt katram izcīnīt brīvību arī pašam no saviem ieradumiem un uzskatu šaurības. Tāpēc viņu vārdi ir izaicinājums katram atsevišķajam cilvēkam. Tāpēc pravietis allaž paliek viens un nesaprasts. Laikabiedri viņus uzskata par neprātīgiem, trakiem, mieru traucējošiem un līdz ar to bīstamiem cilvēkiem. Viņi paliek zem jautājuma zīmes visas mūsu dzīves jomas: personisko, sabiedrisko, garīgo, visus mūsu pieņemtos ieradumus.
Praviešu uzdevums nav nomierināt, bet satricināt: uzrādīt visu mūsu dzīves jomu neatbilstību Dieva gribai un līdz ar to atrast visu mūsu baiļu, nemiera un nelaimju dziļākos cēloņus.
Būt pravietim – tā ir grūta esība zem krusta, tā nozīmē dzīvot un būt konfliktā pašam ar sevi. Vistrāpīgāko pravieša raksturojumu sniedzis vācu teologs Eižens Drēvermanis: "Pravietis ir tas, kā piere aizsniedz debesis, kamēr viņa kājas vēl staigā pa zemi. Taču zeme tam ir kā dedzinoša uguns, un ir ilgi vēl jāgaida, līdz viņš nonāks dzimtenē!"
J. Rubenis. "Iesākumā Dievs 2" |
