Mūsu draudzes mazajiem dziedātājiem viena svētdiena novembra vidū izvērtās par jauku un priecīgu piedzīvojumu. Mēs braucām ciemos pie Lestenes draudzes un svētdienasskolas. Visi, kas bija veseli un varēja tikt, ar prieku devās satikt mazus un lielus ticības brāļus laukos.

Pēc braukšanas pa lauku ceļiem nonākam ceļojuma galamērķī. Svētdienasskola šodien notiks skolas zālē, kur visiem pietiks vietas un siltuma. Skolotāja Kristīne sagatavojusi dažādus uzdevumus un viktorīnas. Šis gads Lestenes bērniem ir pirmais, kad viņi var nākt mācīties par Dievu un Bībeli. Tomēr svētdienasskola ir lielāka par draudzi, un redzams, ka viņi ir arī labi mācījušies. Jauktās komandas it viegli tiek galā ar lielāko daļu jautājumiem, bet daži šifrēšanas uzdevumi prasa vairāk laika un pūļu. Tomēr beigās visas komandas tiek galā arī ar tiem un žūrija aiziet skaitīt punktus.
Tagad ir īstais brīdis padziedāt! Tā kā visiem ir dziesmu lapiņas, lielāko daļu dziesmu var dziedāt līdzi – gan nodarbības sākumā, gan tagad lestenieši iemācās daudz jaunu skaistu dziesmu. Mūsu svētdienasskolas bērnu korītis ir atvedis arī priekšnesumus, tomēr man šķiet, ka šajā draudzīgajā atmosfērā visiem labāk patīk dziedāt kopā nekā klausīties. Nav pat visas dziesmas izdziedātas, kad atgriežas žūrija, lai apbalvotu komandas. Balvas tiek pilnīgi visiem, kas piedalījušies. Lieli un mazi svētdienasskolēni sajūk mīļi raibā pulkā, kad izsalkušajiem vēderiem piedāvā dažādas uzkodas un īstu upeņu zaptsūdeni. Laiks ir paskrējis nemanot, un drīz jau jābrauc uz baznīcu, kur vēl pirms dievkalpojuma paspēsim ar dziesmām iepriecināt arī draudzi.

Lestenes baznīca pārsteidz. Iekšā šķiet pat aukstāks nekā ārā, tomēr baznīcā netveramā veidā jaušama dzīvības klātbūtne. Ziemā dievkalpojumi notiek sakristejā, kur ir siltāks. Baznīcā valda īpaša gaisotne. Raupjās, laika zoba skartās sienas, kara laika putekļi, šķiet, vēl atceras senos notikumus Lestenē. Turpat aiz sienas brāļu kapi. Dievnams gaida atjaunošanu. Ceru, ka restaurācijā nams nezaudēs savu burvību un arhitekti pratīs izcelt īpašo.

Arnis jautā: kāpēc te tik maz solu? Vēsturiski šeit draudze bijusi nozīmīga, tāpēc arī baznīca liela, taču tagad mazais pulciņš dievlūdzēju nez vai kādreiz spēj piepildīt izliktos padsmit solus. Rosīgā svētdienasskola un šodien pieredzētais liek ticēt, ka drīz šajos solos tik tiešām var nepietikt vietas.

Anda Miķelsone