Par SVECI, kas spīd tumšā vietā

Klāt Advents, un atkal gaidām Ziemassvētkus – Kristus dzimšanu, par kuru pravietoja jau tālā senatnē ilgi pirms Viņa nākšanas pasaulē. Kādi bija nākamo laiku un notikumu zinātāji, vai arī šodien Dievs runā uz cilvēkiem, vai uzklausām un dzirdam Viņa balsi, un kāpēc tas vajadzīgs – par to šajā sastapšanās reizē domāsim kopīgi ar Jēzus draudzes priekšnieku KĀRLI ŠKENDERSKI.

Kārlis Škenderskis

Dzimis: 1961. gada 8. novembrī Madonas rajona Barkavā.
Draudze: Jēzus draudzes loceklis kopš 1996. gada.
Mācības, studijas: vidējā speciālā – ieguvis feldšera specialitāti Rīgas 4. medicīnas skolā, nepabeigta augstākā – studējis Rīgas medicīnas institūtā.
Darbavieta: medicīnas aparatūras tirdzniecības firma "AB Medical Group".
Kalpošanas darbs: pirms trim gadiem draudzes priekšnieka vietnieks, tagad draudzes priekšnieks.
Ģimene: sieva Maija, dēls Miķelis (19).

Ja uzskatāt, ka pravietojums par Pestītāja piedzimšanu bija patiess, kāpēc, jūsuprāt, tas bija svarīgs cilvēkiem, kuri nekad to nesagaidīja, un ko tas deva nākamībai, arī mūsdienu sabiedrībai?

Bībelē katrs vārds, katrs burts ir patiesība. To es pieņemu savā sirdī bez šaubīšanās. Senatnes cilvēkiem bija tam vienkārši jātic – viņi gan dzirdēja pravietojumus, bet reāli to piepildījumu ne vienmēr piedzīvoja. Mēs, salīdzinot ar agrākiem laikiem, uz to varam paraudzīties kā uz vēsturisku notikumu. Laika skaitīšana no Kristus dzimšanas – kur vēl lielāka liecība! Un tāpēc arī mēs varam būt droši, ka pravietotā Kristus atnākšanas diena tuvojas. Cilvēciski tas varbūt ir traģiski, bet, kā mācītājs saka, par to ir jāpriecājas, jo mums taču debesis ir priekšā. Ir tikai jātic, jābūt stipriem savā ticībā un tas jāpieņem ar prieku, nevis jādomā kā par neizbēgamu nelaimi, pēc kuras nekā nav.

Varbūt esam līdzvērtīgā situācijā – zinām, ka Kristus nāks otrreiz, bet paši to brīdi nepiedzīvosim?

Mums ir daudz vienkāršāk – ieslēdzam televizoru, skatāmies un klausāmies, kas notiek pasaulē – kur nu vēl vairāk faktu – tā ka man nav ne mazāko šaubu, ka tas reiz notiks. Agrāk bija tikai gaidīšana, bet nu esam Viņu sagaidījuši, zinām šos notikumus, šos stāstus, mums ir tālaika liecības. Kristus ir dzimis, un mēs esam pestīti. Par to varam būt droši, kaut arī Kristus laikā neesam dzīvojuši un personiski Viņu neesam satikuši. Lai gan daudzi tam netic, jā, un arī Kristus laikā daudzi Viņa laikabiedri, kas to visu pieredzēja, nenoticēja šai patiesībai, bet man tomēr šķiet, ka mēs esam privileģētā stāvoklī un mums ir iespēja būt vēl lielākā ticībā.

Kā ticība Kristum ir iespaidojusi jūsu personīgo dzīvi? Vai atziņas par Bībeles pravietojumu patiesumu paužat arī citiem?

Ticība Kristum mani glāba no pazušanas. Kristus izglāba manu dvēseli. Atgrieza mani. Pat nezinu, kā es varētu bez Kristus cilvēciski dzīvot savā ģimenē, eksistēt šajā sabiedrībā, kur ir tik daudz kārdinājumu. Zinu, kāds es esmu, kāds biju, bet, paldies Dievam, Kristus mani sargā. No dažādām kārībām, no atkarībām esmu atbrīvots. Savā spēkā es tam noteikti nebūtu ticis pāri. Kristus bija man žēlīgs, neviens cits to nav darījis un nebūtu spējis. Es esmu patiesi laimīgs savā ģimenē un arī draudzē. Bez Kristus es tāds nevarētu justies. Tāpēc skaidri zinu, ka viss, ko Viņš teicis un ko par Viņu saka, ir patiesība. Arī tas, ka "zeme un debess zudīs, bet Mani vārdi nezudīs".

Vai paužu to citiem? Jāatzīst, ka šajā ziņā jūtos apgrēkojies. Par to, ka neapliecinu cilvēkiem šo Dieva patiesību tik daudz, cik vajadzētu. Mēs labi zinām, ka ir jāsaka un kas jāsaka, taču ne vienmēr esam patiesi un konkrēti. Daudzreiz un daudz ko mīļā miera labad noklusējam.

Pravieši gan neklusēja, un tāpēc šodien varam uzzināt visu, ko Dievs mums ir gribējis darīt zināmu. Kādu jūs iedomājaties pravieti, kā jūs viņu raksturotu?

Pravietis man noteikti saistās ar Tuvajiem Austrumiem. Viņš dzīvo Israēla zemē, tas noteikti ir vīrs gados, nevis jauneklis. Nu tā pēc trīsdesmit un vecāks. Un viņam noteikti ir bārda. Tas ir nopietns vīrs, rokās viņam ir spieķis, jo viņam jāmēro tāli ceļi. Kājās viņam sandales, bet pēdas tik un tā nostaigātas. Dzīve viņam ir vienkārša, pat visai skarba. Varbūt viņam acis reizēm bijušas aizvērtas, citreiz ausis, bet daudz laika viņš pavada lūgšanās, un Dievs tās ir atdarījis. Pravieši, pat nebaidoties par savu dzīvību, spējuši izteikt visu, kas jāpasaka, lai tur vai kas. Bībelē pravietis raksturots kā tāds, "kas uzklausījis Dieva vārdus, kas zina Visuaugstākā atziņas, kam skaidra Visuvarenā atklāsme, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas". (4Moz 16, 16) Caur viņiem Dievs ir glābis savu tautu.

Praviešu vēstījumi parasti sākas ar vārdiem "tā saka Tas Kungs" vai arī "pār mani nāca Tā Kunga vārdi". Tā taču ir gan liela atbildība, gan liela drosme un pārliecība, ka runātais tiešām ir nācis no Dieva.

Tā tas ir. Un viņi neko citu nav spējīgi pateikt, dabūt pār savām lūpām, kā vienīgi to, ko Dievs caur viņiem runājis. Jo viņi tic tam un ir pārliecināti par to. Acīmredzami viņiem ir spēcīga pārliecība, ka tie nav viņu pašu vārdi, bet ka Dievs tos teicis. Varbūt tā jāmācās darīt arī mums, varbūt ne gluži uz ielas stūra stāvēt un savas atziņas bārstīt, bet vairāk tomēr izteikt to, kas ir mūsu pārliecība, Dieva patiesība, ar kuru dzīvojam. Tas noteikti ir labāk nekā klusējot māt ar galvu un neiebilst tam, kam domās paši nepiekrītam. Pravietis tā noteikti nedarīja, viņš pateica tādu patiesību, par ko viņa galva varēja ripot un agrākos laikos droši vien arī ripoja.

Arī mācītāji sludina Dieva Vārdu. Vai būtu pareizi teikt, ka viņi ir pravieši?

Gluži pie praviešiem es viņus nepieskaitītu. Domāju, ka praviešiem Dievs licis nākotni un nākamās lietas ne tikai izskaidrot, bet gara acīm tās arī ieraudzīt un par redzēto un dzirdēto stāstīt pārējiem, apgaismot viņus. Bet nevar jau teikt, ka mācītājs būtu tikai informētājs, arī viņš taču var saņemt no Dieva atklāsmes, ko un kā runāt un sludināt. Jo diez vai bez Dieva Svētā Gara spēka mūsu mācītājs Erberts varētu teikt savas svētrunas! Jā, kāpēc gan lai pravieši būtu bijuši tikai tālā pagātnē un varbūt kāds būs atkal nākotnē? Tā noteikti nav. Dievs arī tagad var runāt uz cilvēkiem, ielikt viņu mutē vārdus, kas mūs uzrunā. Arī šodien ir iespējami pravietiski Dieva kalpi un pravietiski pasludinājumi.

Bet Bībele vēsta arī par viltus praviešiem.

Lai būtu droši, ka teiktais ir no Dieva, mums viss, ko dzirdam, ir jāsalīdzina ar Rakstiem – vai tas atbilst Dieva Garam. Lai nav tā, kā rakstīts Jeremijas 14,14: "Pravieši sludina melus Manā Vārdā, Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis, nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, izdomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus!" Dievs praviešiem ir izvirzījis ļoti stingras prasības: ".. ja kāds pravietis kaut ko iedrošināsies runāt Manā vārdā, teikt, ko Es neesmu pavēlējis tam runāt, vai ja tas runās kādu citu dievu vārdā, tad tādam pravietim ir jāmirst" (5Moz 18, 18) un izsaka brīdinājumu: "Tāpēc, ka jūs runājāt māņus un skatījāt melu parādības, Es celšos pret jums, saka Dievs Tas Kungs". (Ecēh 13, 8) Taču viltus praviešu, kā redzam, netrūka pagātnē un, domāju, nav mazums arī šodien.

Kā zināt – vai pravietis ir īsts vai neīsts? Patīk man viņa teiktais vai nepatīk taču nebūs īstais rādītājs?

Tas, ka mums kaut kas nepatīk, vēl nenozīmē, ka tas nav no Dieva. Sludinātais vārds var būt arī ass, pārāk tiešs, patiesība reizēm var būt pat gluži kaila, bez izsmalcinājumiem. Galvenais lai tā būtu skaidra, cilvēciski saprotama, tāda, ka tu tai nemaz nevari nepiekrist. Kā atšķirt, vai pravietis bijis patiess vai nepatiess, varam uzzināt Bībelē: "Ja tu tad savā sirdī domātu: kā lai mēs pazīstam vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? – tad zini: ja pravietis runās Tā Kunga Vārdā, bet pravietojums nepiepildās un nekļūst īstenība, tad tas ir vārds, ko Tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa." (5Moz 18, 21–22) Bet Jeremija raksta tā: "Pravieti, kas sludina mieru un apsola kādu laimīgu notikumu, atzīst par patiesu pravieti, ko Tas Kungs sūtījis, tikai tad, kad viņa pravietojums piepildās!" (Jer 28, 9)

Tātad prieka vēsts visiem ļaudīm par Pestītāja dzimšanu ir bijusi patiesa, jo visi pravietojumi ir piepildījušies.

Par to nav nekādu šaubu, ka šis pravietojums ir patiess un nācis no Dieva. "Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls," lasām pravieša Jesajas grāmatā, kas sarakstīta daudzus simtus gadu pirms Viņa dzimšanas, un par to vēsta visa Jaunā Derība. Turklāt jau Mateja evaņģēlija 1. nodaļā uzzinām, ka vārds Imanuēls nozīmē 'Dievs ar mums'.

Vai jūsu garīgajā pieredzē ir gadījies kas tāds, par ko droši zināt, ka tas nācis no mūsu Kunga?

Jā, tas saistās ar manu brāli. Viņam bija lielas atkarības problēmas, kurās mēs visādi centāmies viņam palīdzēt. Taču velti. Un tad Dievs nāk palīgā – liek ielikt šo cilvēku Viņa rokās un visu šo lietu uzticēt Dievam. Mēs savā spēkā nespējām viņu glābt, bet Dievs spēj visu, viņš dara neaptveramus brīnumus. Dievs visu kārtoja pēc sava prāta un savā spēkā, Viņš bija žēlīgs un izglāba brāli no šīs bedres. Paldies Dievam, arī pār mani nāca apskaidrība, un tā bija man laba mācība – vairāk uzticies Dievam, jo Viņam visas lietas ir iespējamas.

Mēs uzticamies Jēzus bērnam Bētlemes silītē. Bet kāpēc daudzi netic Kristus Glābēja spēkam, bet notic visādām izdarībām, zīmēm un māņiem?

Tā tas acīmredzot bijis visos laikos. Ja noticam Kristum, mums ir jāpieņem arī visi Dieva likumi un norādījumi. Bet daudziem to negribas darīt, viņi baidās būt sasaistīti un atkarīgi. Noticēt tam, ko raksta avīzēs un stāsta televīzijā, ir daudz vienkāršāk. Pasaules mācības liek cilvēkam sajusties gudram un spējīgam, un neierobežotam. Bet tā nav – cilvēks no tā visa kļūst lepns, un viņa garīgā dzīve apstājas. To glābt un atjaunot spēj vienīgi Dieva Gars. Pats Jēzus ir norādījis:” "Ak jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu

rakstīti." (Lk 24, 25–27)

***

Novēlējums Adventā

Lai mūsu draudzes izdevuma lasītājiem un ikvienam cilvēkam Kristus piedzimšana Bētlemē ir liecība, ka "ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. .. jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā." (2Pēt 1, 19,21)

Foto no K. Škenderska personīgā arhīva