Esmu uz ceļa. Soli pa solim dodos uz priekšu, pielāgojoties ceļam, pa ko eju, – katrā līkumā arī man jāpagriežas. Ja nepielāgotos, nekur netiktu. Tomēr, lai cik šaurs vai plats būtu ceļš, tam ik pa brīdim ir kādi atzarojumi un krustojumi, kas savijas ar citiem ceļiem un takām. No augšas droši vien izskatās pēc liela tīmekļa, nodomāju. Bet manām acīm redzama tikai sīksīka daļiņa no tā visa – no plašuma, kurā esmu ielikta, lai meklētu izeju (vai pareizāk ieeju?).
Parasti krustojumos ir uzstādītas ceļa zīmes. Dievs nav skopojies ar norādēm un paskaidrojumiem. Citām nav paskaidrojumu, bet ir tikai simboliska norāde – to nozīmi tad arī laika gaitā iemācos. Kad vienreiz esmu nokļūdījusies, būtu neprātīgi otrreiz pieļaut tādu pašu kļūdu, nepazīstot ceļa zīmi. Jo tā taču nav likta manā ceļā bez jēgas.

Ir gadījies tā, ka, nonākot krustojumā un aplūkojot zīmes (tās var būt arī vairākas), pārprotu norādīto vai arī uztveru to pa savam. Piemēram, zīmi, kas rāda un saka, ka jādodas pa labi un pēc tam taisni, nezin kāpēc uztveru kā tādu, kas iesaka pagriezties pa labi un droši vien nākamajā iespējā atkal pa labi. Izlaižot kādu detaļu, zūd būtība norādei. Tomēr, lai arī esmu mazliet nomaldījusies no ieteicamā kursa, vienalga sokas labi un, pavisam nemanot, Dievs jau licis jaunas zīmes ceļā, kas uzved atpakaļ pie iecerētā.

Ļoti iepriecina atklājums, ja reiz ir uzstādīta ceļa norāde, tad tieši to tā nozīmē un tai var nekļūdīgi uzticēties. Ja kādam virzienam priekšā ir zīme "Strupceļš", tad tā arī ir – paejot pa šo ceļu, patiesi galā var nonākt tikai strupceļā. Realitāte ir mats matā tāda, kā tā atspoguļota zīmē.

Tie ir Dieva pravietojumi, kas piepildās nevis kaut kā aptuveni, bet gan pilnīgi precīzi tā, kā sacīts. Bībelē tam vispilnīgāk var rast apliecinājumu Vecās Derības grāmatās – Jesajas, Caharijas un citās grāmatās – par atbildi skatot evaņģēlijus.

Tomēr, ja arī esam palaiduši garām kādu zīmi vai neesam pamanījuši kāda pravietojuma piepildīšanos, mums dots apsolījums, ka nekas mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības. (Rom 8,38–39) Tas arī ir pats svarīgākais – dzīvas attiecības ar Kristu.

Madara Jauģiete