Starp dažādām nozarēm un aktivitātēm mūsu draudzē daudzām māmiņām īpaši mīļas ir ikmēneša māmiņu grupu tikšanās, kur varam būt patiesā sadraudzībā. Šoreiz pastāstīšu par otrās grupas novembra nodarbību, kurā runājām par piedošanu. Mūsu viesis Skaidrīte Mežecka māmiņu grupā jutās gluži kā savējā.

Piedošanas tēma ir tik plaša, ka varētu par to runāt vismaz nedēļu no vietas. Tomēr mums pietika ar stundu pusotru, lai rastu atbildes uz galvenajiem jautājumiem.
Runājām par situācijām, kad otrs cilvēks neapzinās, ka ir mūs sāpinājis, kad otrs nenovērtē piedošanas vērtību (neatkarīgi no tā, kurš pret kuru ir grēkojis). Mēs sapratām, ka pat vienpusēja piedošana vai nožēla (nesot to Dieva priekšā) palīdz iegūt sirdsmieru un pestīšanu. Tomēr attiecību dziedināšanai vajadzīga izlīdzināšanās un sapratne starp abiem cilvēkiem, kas viens otram kaut ko ir parādā.

Izrādījās, ka grūtākais ir piedot sev, jo no grēku nožēlas dažreiz grūti nonākt līdz augstsirdīgai piedošanai mīlestībā. Varbūt iekšējā sajūta “pati vien esmu vainīga” nav pazemīga, bet gan nosodoša un tieši tāpēc nespēj pieņemt samierināšanos? Jāmēģina vispirms no sirds pazemīgi sev lūgt piedošanu un netiesāt. Apzinoties, ka svētais Dievs piedod pat mūsu briesmīgākos noziegumus, un atceroties, kādu cenu Viņš par šo iespēju ir samaksājis, patiesībā mums nepaliek nekāda attaisnojuma nepiedošanai.

Anda Miķelsone