Laiks iet uz priekšu neapstājoties. Mēs tam līdzi. Pasaule mainās ik brīdi. Mums jāmainās līdzi? Vai jāļauj, lai pasaule mūs izveido sev līdzīgus, jāpadodas straumei? Visapkārt tik daudz dažādu iespēju – tehnikas attīstības vilinājums, informācijas pārbagātība...
Kādā jauniešu vakarā runājām par lietām, kuras ikdienā uzņemam savā uzturā. Apskatījām no redzespunkta, cik daudz agresivitātes ir lietās, ko izmantojam, – gan grāmatās, žurnālos, ko lasām; gan filmās, ko skatāmies; mūzikā, ko klausāmies; gan internetā, ko izmantojam savstarpējai komunikācijai ar citiem. It visu varēja novērtēt agresijas skalā no viens līdz pieci.
Tā ir realitāte, ka ikdienā no pasaules gribot vai negribot uzņemam daudz negatīvā. Visas šīs lietas krājas, krājas, krājas... līdz vienā brīdī vienkārši eksplodē – vai nu uz citiem cilvēkiem, vai arī notiek iekšējs sprādziens – pašā cilvēkā. Abi šie varianti mūs notrulina. Ir tikai viena iespēja – atvērties Dieva priekšā. Būt sarunā ar Viņu. Tas nenozīmē – izgāzt savas negācijas uz otru, tas nozīmē – teikt un saņemt pretī.
Taču tas nenozīmē, ka varam mierīgi dzīvot no vienas eksplozijas līdz otrai un uzskatīt par pašsaprotamu, ka agresija mūsos krājas. Mums jāiet cīņā, par savu ieroci izmantojot Dieva vārdu. Kā teikts Pāvila vēstulē Ebrejiem 4. nodaļā 12. pantā: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” Jāsāk ar sevi cīņā pret varām un spēkiem, kas nāk no neredzamās pasaules.
Pasaule mainās ik brīdi. Kādi esam mēs?
Madara Jauģiete |
