Rīta pusē ieradāmies Ungurmuižā. Mūsu gide, Straupes draudzes padomes locekle Anna Oborenko, kura Straupi uzskata par savām mājām, bija izvēlējusies maršrutu: Ungurmuiža, strausu audzētava un pazemes ezeri.
Ungurmuižas ēka saglabājusies, kāda tā bija būvēta 1730. gadā. Iekšējās sienas bijušas izpostītas. Pēc restaurācijas uz sienām redzami eņģelīši un citi zīmējumi. Muižā līdz 1938. Gadam dzīvojusi Kaupenhauzena dzimta. Muižas parkā saglabājušies apjomīgi ozoli, kā arī tējas namiņš, klēts, skola. 18. gs. būvēt skolu muižas bērniem bija retums. Skola darbojas arī mūsdienās.

Strausu audzētavā mūs sagaidīja Kārkliņu ģimene, saimniece raksturoja savu audzējamo īpatnības. Mūs izbrīnīja šī lielā putna smagums – 100 kg un mazā galviņa, kurā ir tikai 20 gramu smadzeņu. Strausu mūža ilgums ir 80 gadu.

Nākamais ceļa mērķis – “Vējiņu” pazemes ezeri un avots.

Ar kavēšanos ieradāmies kafejnīcā “Šķesteri”, kur mūs sagaidīja draudzes padomes locekle Ilze Ķēniņa ar cienastu. Viņa mūs iepazīstināja ar Straupes vēsturi. Senāk Straupei bijis pilsētas statuss. Pēc mielasta braucām uz Straupes pili, kur ir arī baznīca. Altāra galā ir trīs vitrāžas, bet glezna novietota vienā pusē baznīcai. Baznīca atjaunota 1938. gadā.

No ārpuses aplūkojām arī pili, jo tajā atrodas ārstniecības iestāde.

Pateicoties Kungam par visu redzēto, iespaidu pārņemti, atgriezāmies Rīgā.

Ināra Meldere