jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Dieva priekšā visi dzīvi - intervija ar Ivetu Godiņu


Novembra beigās pieminam savus mūžībā aizgājušos tuviniekus. Apmeklējam viņu kapus, noliekam egļu zarus, aizdedzam svecītes. Arī mūsu zemes gaitas reiz beigsies. Taču kristietim mirt nenozīmē tikt apraktam zemē, bet nozīmē dzīvot mūžīgi. Jo Kristus apsolījums mums dod visdrošāko mūžības cerību – par to sarunā ar pedagoģi IVETU GODIŅU.
Ar Ivetu sarunājās Valda Zvaigzne

Iveta Godiņa

  • Dzimusi: 1961. gada 3. oktobrī Rīgā.
  • Draudzē: kopš 1965. gada, iesvētīta 1978. gada 16. jūlijā.
  • Mācības un studijas: Rīgas 72. vidusskolā, Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, Lutera akadēmijas pedagoģijas nodaļā.
  • Darbs: skolotāja Doma kora skolā.
  • Kalpošana: svētdienas skolas skolotāja Jēzus draudzē kopš 1985. gada, Radio svētdienskolas skolotāja Latvijas Kristīgajā radio kopš 1993. gada, darbs ar jauniešiem Rīgas baptistu semināra draudzē.
  • Ģimene: vīrs mācītājs Edgars Godiņš, meitas Helēna (23) un Elīza (18), dēls Daniēls (21).

Dažos vārdos par mirušo piemiņas dienu jeb, kā saka, svecīšu vakaru. Vai jūsu ģimenē to atzīmē un kāpēc?

Tās ir divas dažādas lietas. Svecīšu vakars ir iepriekšējā dienā, bet nākamajā apmeklējam Mirušo piemiņas dienas jeb Mūžības svētdienas dievkalpojumu. Svecīšu vakara dievkalpojumā baznīcā vienmēr ir tā saucamais dvēseļu vainags, kurā ikviens var iededzināt sveci par kādu sev tuvu aizgājušu cilvēku. Tas nozīmē, ka mēs pateicamies Dievam par šo cilvēku, kas bijis mūsu dzīvē, par visu, ko šis cilvēks mums devis, ko no viņa esam guvuši.

Vai šī kristīgā tradīcija nav izaugusi no sendienu ieražām? Vai arī pagāniskajās rūpēs par mirušo dvēselēm veļu laikā neizpaužas kāda nojausma par dvēseles nemirstību?

Mēs visi nākam no pagāniem, arī latvieši. Bet kristīgā baznīca visiem šiem pagāniskajiem svētkiem, notikumiem ir iedevusi īsto, patieso saturu. Tāpat kā mēs tagad, arī pagātnē mūsu senči domāja par saviem mīļajiem un pieminēja viņus. Bet mēs tagad zinām, kur viņi atrodas un kādas ir mūsu attiecības ar viņiem. Tagad tas viss ir ieguvis jēgu un atbildi un piepildījumu – proti, tas ir Dievs, un mēs zinām, ka ticībā aizmigušie ir pie Dieva. Mēs varam Dievam par viņiem pateikties un lūgt, lai arī mūsu dzīvi Dievs svētī, ka varam savu ticības ceļu nostaigāt.

Tad kāpēc vēl šajos laikos kapos, pat apbedījumu vietās ar krustu, redzam noliktas olas, pīrāgus, pat šņabi?

Neesmu tik kompetenta tajā, bet zinu, ka pareizticīgajā baznīcā ir tāds priekšstats, ka mirušais vēl 40 dienas pēc nāves pavada šeit uz zemes un tikai pēc tam aiziet mūžībā.

Lūkas evaņģēlija 16. nodaļā lasām par bagātnieku, kurš ellē cieš mokas un lūdz Ābrahāmu ar Lācaru klēpī brīdināt viņa piecus brāļus, lai tie šai moku vietā nenonāktu... Lielā tiesa vēl nav bijusi – kur pašlaik varētu būt mūsu mīļie aizgājēji?

To jau nu visi gribētu zināt... Bībelē šī ir rakstu vieta, kur tiek nedaudz pavērts priekškars mazliet uz to, kas būs pēc tam. Arī par elli varam zināt tikai to, kas rakstīts Bībelē. Kā mācītājs Rubenis saka – elle un debesis ir dažādi attālumi no Dieva. Tā ir briesmīga vieta tāpēc, ka Dieva tur nav. Par neticīgajiem nezinām, kā tur viss tālāk notiek, kāds ir tas starpstāvoklis pirms lielās tiesas dienas. Tur mums skaidras atbildes nav. Bet tas cilvēks, kas miris ticībā, jau ir pie sava Kunga, bet viņa miesa tiek apglabāta – ierakta zemē. Ko Jēzus teica krustā sistajam noziedzniekam sev blakus? "Šodien tu būsi ar mani paradīzē." (Lk 23, 42) Šodien – tas ir brīnišķīgs vārds visiem ticīgajiem.

Vai mēs ikviens varam būt droši un pārliecināti, ka mūžībā būsim kopā ar Kristu?

Mēs, ticīgie, varam būt pilnīgi droši, ka būsim kopā ar Kristu. Arī apustulis Pāvils daudz runā par nāvi, par to, kas būs pēc tam, un viņš saka: es gribētu jau labāk būt pie Kristus! Viņš gribētu būt mājās pie sava Kunga! Tas nozīmē, ka viņš skaidri zina, kur viņš būs. Un arī mēs skaidri zinām – ja esam Tam Kungam uzticējušies savā dzīvē, arī nāvē varam būt droši. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Viņš būs tas, kas mūs cels tai nāves upei pāri, bez Viņa mēs to nevarētu. Bet, tā kā Viņš pirmais jau nāvi ir izgājis, Viņš ņems mūs pie rokas un izvedīs...

Daudzi saka, ka tic Dievam, tomēr neatzīt dvēseles nemirstību un miesas augšāmcelšanos. Vai tā var būt?

Nē, nevar. Un Bībele skaidri pasaka, kāpēc ne: "Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga jūsu ticība. (..) Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās." (1Kor. 15, 13–20) Šie panti ir noteikti jācitē. Citādi sanāk – es ticu kaut kam līdz Kristus augšāmcelšanai, bet tālākam ne. Ja ticam tikai vienai daļai, tad patiesībā neticam. Taču evaņģēlijs ietver gan Kristus nāvi, gan augšāmcelšanos, gan Viņa aiziešanu debesīs, gan otrreizējo atnākšanu.

Dažkārt baznīcā izskan lūgumi pieminēt aizgājušos. Vai mūsu aizlūgšanas spēj viņiem vēl palīdzēt?

Aizlūgšana un pieminēšana ir atšķirīgas lietas. Mēs, luterāņi, aizlūdzam tikai par dzīvajiem, par mirušajiem mēs vairs neaizlūdzam. Viņi atrodas tādā sfērā, kur mēs vairs neorientējamies. Pat īsti nezinām, ko lūgt. Otrs iemesls – Bībelē ir teikts: ".. cilvēkam nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa." ( Ebr. 9, 27) Tas nozīmē, ka viss, kas var mainīt mūžības likteni, notiek uz zemes. Kad cilvēks ir nomiris, nekas vairs viņa likteni mainīt nevar. Kristus tiek sludināts šeit uz zemes, grēki tiek nožēloti šeit uz zemes, Dieva mīlestības pieņemšana notiek šeit. Aizgājēju mūžības likteni mēs iespaidot vairs nevaram.

Bet pirms miršanas cilvēkiem vēl ir iespēja atgriezties un saņemt pestīšanu?

Pestīšana ir notikusi, kad Kristus nomira pie krusta par mūsu grēkiem, un pestīšanu pieņemt vai atstumt – šo izvēli izdarām šeit uz zemes. Tas ir svarīgi, jo bez tā mēs nevaram stāvēt Dieva priekšā, un mums nav cerību dabūt labvēlīgu spriedumu. Ja nenostājamies aiz Kristus muguras, tad esam pazuduši. Bet tas jāizdara, vēl dzīvam esot. Dievs no savas puses ir visu izdarījis. Un tas noteikti ir jāstāsta visiem cilvēkiem – ka Kristus nomira par mūsu grēkiem un "ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem". Mēs varam tikt izglābti kaut vai pēdējā elpas vilcienā.

Cilvēka prātam uz iztēlei neaptverama šķiet mirušo augšāmcelšanās...

Augšāmcelšanās būs cilvēkam patiesi neaptverams brīnums: "Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos, un tie tika tiesāti ikviens pēc viņa darbiem." (Atkl. 20, 13) Lai kur cilvēks atrastos, viņa miesa tiks atdota un tas Kungs to apskaidros, darīs līdzīgu savējai: "Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!" (1 Kor 15, 51–54)

Vai augšāmcelti var tikt arī kremētie aizgājēji?

Šis jautājums – vai tikt apglabātam vai tikt kremētam – noteikti būtu jāpārdomā katram kristietim. Jāprasa Dieva padoms par šo lietu un jāmeklē atbildes Bībelē. Manuprāt, kremēšana pēc būtības) nav savienojama ar ticību miesas augšāmcelšanai. Jo augšāmcelta un apskaidrota tiks ne vien dvēsele, bet arī mūsu miesa. Arī Kristus tika guldīts kapā, nevis sadedzināts. Tāpēc attieksmei pret mirušā miesu jābūt citādai – ar cieņu, ar pietāti, zinot, ka tā tiks augšāmcelta un tērpta nemirstībā. Miesai ir sava vērtība un nozīme, ko Dievs tai piešķīris. Nevis tā vienkārši – tas nekas nav, putekļi vien, ko izkaisa.

Mums jau ir piemērs augšāmcelšanās brīnumam – Jēzus.

Jēzus pēc augšāmcelšanās atnāca pie mācekļiem apskaidrotā miesā. Viņš ienāca pie tiem, bet tie viņu nepazina. Tas nozīmē, ka mēs ar savām iznīcīgajām acīm daudz ko nepazīstam, nespējam saskatīt. Tikai pēc uzrunāšanas mācekļi pazina Jēzu. Un viņi bija nobijušies. Jēzus saka: aptaustiet, man ir miesa un kauli. Vai tad garam ir miesa un kauli? Un, kad mācekļi joprojām baidījās , viņš teica: dodiet man kaut ko ēst. Tas liecina, ka tā bija dzīva būtne, nevis kaut kāds astrāls ķermenis. Te drusku varam redzēt, kā notiks ar mums: "Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu." (1Tes 4:14)

Vai mūžības izpratne un domas par nemirstību ietekmē mūsu zemes dzīvi?

 Vārds "mūžība" man šķiet kā atslēdziņa visai mūsu dzīvei, jo tad mēs pareizi saprotam, kā iekārtoties šajā pasaulē. Dieva vārds saka, ka te mēs dzīvojam kā teltī, bet telts jau nav paliekama vieta. Kad ekskursijas laiks beidzas, mēs dodamies mājup. Lai gan dažs te cenšas ierīkoties kā uz palikšanu, mājas mums ir mūžībā. Un, ja tu zini, ka tev ir mājas – stabilas , mūžīgas, vētrās nesatricināmas, tad ar jo lielāku prieku vari izbaudīt tev uz zemes dāvāto laiku. Vēl "mūžības" vārds ir atslēdziņa uz cilvēku attiecībām. Ja tu zini, ka nekas nenotiek nejauši, bet ka it viss tavā dzīvē ir Dieva plāns, tad tu saproti, ka arī attiecības tev ir dotas ar mērķi, lai tu un arī tas otrs tev līdzās nobriestu mūžībai.

« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv