Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
..un tava gaidīšana tevi nevils (Sal.p.23, 18)


Tuvojas Ziemassvētki. Un "katru gad' no jauna" mēs tos gaidām, gatavojamies tiem un priecājamies, ka Kristus ļaužu sirdīs dzimst, lai darītu mūs drošus un laimīgus – draudzi, ģimeni un katru atsevišķi. Kristus piedzimšanu svētkus un jaunas dzīvības nākšanu pasaulē gaida arī LELDE un IVARS KUPČI.

Ar Leldi un Ivaru Kupčiem tikās Valda Zvaigzne
Dzimšanas dati:
1978. g. 4.IX Rīgā
1976. g. 24.X Ogrē

Draudzē:
kristīta un iesvētīta Dobeles ev. lut. draudzē; Jēzus draudzē kopš 1997. gada
no 1995. gada

Mācības:

Dobeles pilsētas ģimnāzija, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte – latviešu valodas skolotāja mazākumtautību skolās
Rīgas 85. vidusskola, Rīgas Valsts tehnikuma programmēšanas nodaļa, LU Sociālo zinātņu fakultāte – komunikāciju zinātņu maģistrs

Darbavieta:

Jēzus draudzes sekretāre –lietvede
LELB īpašumu apsaimniekošanas uzņēmuma "Pastorāts" valdes priekšsēdētājs

Kalpošana:

Jēzus draudzes valdes locekle
Jēzus draudzes padomes loceklis

Ģimene:

dēls Gabriēls, dzimis 2002. gada 26. jūnijā

Adventes laiks man nedaudz asociējas ar bērna gaidīšanu, viņa drīzu piedzimšanu. Ko jums nozīmē šis gaidīšanas laiks, gatavošanās Kristus dzimšanas svētkiem.

Ivars: Tajā brīdī, kad pateicāt mūsu sarunas tēmu – par gaidīšanu un atnākšanu, pirmā doma bija – kā jūs zināt, ka gaidām ģimenes pieaugumu, jo nevienam vēl neko nebijām teikuši. Bet pirmā bērna nākšana pasaulē patiešām daudz ko mainīja. Kad puika piedzima, sapratām, ka sauksim viņu par Gabriēlu. Lasīju, ka šis vārds simbolizē paklausību Dievam. Bet, par Adventes laiku runājot, ar to mēs sev atgādinām, ka Ziemassvētku notikums ir atkal tuvu. Šurpbraucot runājām, ka šodienas straujajā ikdienas darbu ritmā un steigā laiks līdz Ziemassvētkiem un pašas svētku dienas paiet tik zibenīgi, ka nemaz tāda īpaša gaidīšana nesanāk. Bet Adventes laiks ir, lai mēs sevi apstādinātu, norimtu, nomierinātos.

Vai, Ziemassvētkus gaidot, ievērojat jau zināmas tradīcijas, varbūt savā ģimenē esat ieviesuši ko jaunu? Un kā šī gatavošanās izpaužas baznīcā?

Lelde: Adventes laikā mūsu ģimenē vienmēr tiek gatavots Adventes vainags ar četrām svecēm, kas palīdz piedzīvot šo īpašo noskaņu – gatavošanos Ziemassvētkiem. Mums ir tradīcija, ka Adventes vainagu taisām paši un vienmēr cenšamies izdomāt ko citu. Vienu gadu to uztaisījām no maziem ķirbīšiem, citu – no salmiem.

Ivars: Šogad, kad Gabriēls jau paaudzies, esam ieplānojuši Ziemassvētku gaidīšanā likt lietā arī Adventes kalendāru, katru jaunu dienu sagaidot ar kādu pārsteigumu.

Lelde: Baznīcā strādājot, gaidīšanas laiks iznāk krietni garāks. Jau septembrī sākam domāt par nākamā gada kalendāru, organizējam Ziemassvētku apsveikumus, ko izsūtīt draudzes locekļiem, apspriežam, kāds būs lielais vainags. Viss tiek izrunāts, sazināmies ar atbildīgajiem par to, lai viss raiti iet uz priekšu.

Katrā Adventes laika svētdienā iededzam par vienai svecei vairāk. Ko tas jūsuprāt, izsaka?

Lelde: To tā vienkāršoti varētu izskaidrot ar gaismas pieaugšanu līdz kulminācijai Ziemassvētkos. Adventes laiku iesākam ar vienu sveci – katrs savā vainagā,  un arī baznīcā tas aizkustinošs brīdis, kad kāds no  bērniem pirmajā Adventē ienes sveci un tā tiek iedegta lielajā vainagā. Un notiek katru nedēļu vairāk, kamēr tiek iedegtas visas  četras sveces …

… un tad jau gaidītā Dzīvības Gaisma ir klāt. Bet kā palīdzēt cilvēkiem saprast, ka Kristus atnākšana kardināli mainīja šo pasauli un vēl joprojām spēj mainīt jebkura cilvēka dzīvi?

Ivars: Pa īstam jau to var saprast tikai tad, ja tava dzīve tiešām pārmainās Kristus klātbūtnes iespaidā. Un to var izdarīt vienīgi Dievs, ne mēs paši saviem spēkiem. Ja palaimējas, mēs varam patrāpīties kaut kur Dievam pa kājām un pielikt savu mazo rociņu pie Viņa lielā darba, kā parasti vecāki ļauj bērniem kaut ko padarīt un justies svarīgākiem...

Ziemassvētku brīnums un prieks ir sagaidīts – Kristus nāk pasaulē kā mazs bērns, nevis valdnieks, kas visu noregulē. Kāpēc tā tam vajadzēja būt?

Ivars: Varbūt tāpēc, ka Dievs sevi nevienam ar varu neuzspiež. Attiecībām ar Dievu jābūt abpusējām, tā ir mūsu izvēles brīvība.

Lelde: Tikai bērns var būt šķīsts, nevainīgs, tīrs, patiess...

Ivars: Brīnums jau tāpēc ir brīnums, ka mēs to iepriekš neesam redzējuši vai piedzīvojuši, nezinām, kas tālāk notiks. Tas ir kaut kas tik negaidīts, ka rada pārdzīvojumu un pārmaiņas arī tevī pašā. Ziemsvētku svinēšanā ir arī daudz tradicionāla, ko mēs jau zinām; tās ir svinēšanas tradīcijas, kas atkārtojas, bet brīnums ir tas, ko Dievs izdara cilvēku sirdīs. Dievs cilvēku uzrunā, un viņa sirds mainās. Un tas nav ieplānots, nav nekas tāds, ko es pats būtu iepriekš izdomājis.

Lelde: Man, piemēram, gaidu vai negaidu  – Ziemassvētku vakars baznīcā ir liels emocionāls pārdzīvojums...

Kā notika jūsu sastapšanās – tas bija Dieva brīnums vai apzināta izvēle?

Lelde: Mūs, jau ejot iesvētes mācībā, mācīja, ka ir jālūdz par savu otru pusīti. Man patika viens puisis, vārdā Ivars, un lūdzu, lai Dievs man viņu dod, jo domāju, ka būšu ar viņu laimīga. Kad atbraucu mācīties uz Rīgu, Dievs man tiešām iedeva Ivaru, tikai citu un noteikti labāku – tas noteikti ir Dieva brīnums.

Ivars: Iepazināmies mēs, viens no otra neatkarīgi nokļūstot Mateja draudzes kora braucienā uz Angliju, nebūdami ne draudzes locekļi, ne kora dalībnieki. Anglijā uz vietas no jauniešu vidus radās tāda neliela slavēšanas grupiņa – es biju viens no puišiem ar ģitārām, bet Lelde viena no meitenēm, kas dziedāja. Tā iepriekš neplānotā jauniešu grupa uzstājās tūlīt pēc koristiem visos brauciena koncertos... Tā bija mūsu pirmā iepazīšanās, un tālāk viss jau notika gandrīz vai neatkarīgi no mums.

Lelde: Cilvēks var kaut ko izplānot, izdomāt, bet notiek tā, kā Dievs iecerējis. Draudzējāmies, vēlāk doma kļūt par ģimeni nāca kā loģisks lēmums, likām to Dieva rokās, paaicinājām vecākus un pateicām, ka vasarā plānojam laulāties.

Ko jums nozīmē ģimene? Kā jūtaties tagad, būdami ģimenes cilvēki?

Ivars: Ģimene – tā ir milzu vērtība, ko Dievs man dod, un esmu laimīgs par to. Ir svarīgi arī tas, ka mēs esam piedzīvojuši savas ģimenes bērnībā - ka zini, ko nozīmē abi vecāki, ka vari būt kopā ar viņiem. Kaut arī varbūt ne visu mēs gribētu pārņemt no saviem vecākiem, tomēr pamatā mēs varam būt Dievam pateicīgi, ka mums ir no kā mācīties.

Lelde: Teikšu tāpat, kā nesen dzirdēju sprediķī: par ko es varu Dievam pateikties? Piemēram, sēdējām šodien, ēdām brokastis kopā visa ģimene, un es biju laimīga...

Ivars: Mēs ēdām pankūkas, un tā ir viena no retajām mūsu ģimenes tradīcijām – katru sestdienu cept pankūkas. Bet, starp citu, kādu sestdienas rītu man iznāca ēst pankūkas vienam, un tas bija pavisam citādi. Es sapratu, ka ne jau pankūkās ir tā padarīšana...

Kristus atnākšana, Pestītāja dzimšana par mums, grēcīgajiem cilvēkiem, – vai tas nozīmē, ka mums ir mazāk grūtību? Vai lūdzat un gaidāt Dieva palīdzību arī savās ikdienas problēmās?

Ivars: Manuprāt, problēmas ir ļoti līdzīgas gan ar baznīcu nesaistītu cilvēku ģimenēs, gan kristiešu ģimenēs – vienīgi kristieši tās labāk noslēpjot... Bet liela atšķirība ir tā, ka kristieši katru problēmu var likt Dieva rokās, ļaujot Dievam tās atrisināt daudz  efektīvāk, atrisināt tās neatgriezeniski. Mums ir palīgs, kas zina īstos risinājumus. Un varam lūgt, lai Viņš kārto to, ko paši ar saviem spēkiem un zināšanām nespējam.

Lelde: Auklējot mājās Gabriēlu, daudz domāju par savu vietu dzīvē, lūdzu Dievu – kur man būt, ko darīt? Visās jomās bija pilnīga neziņa. Un tad kā Dieva dāvana nāca piedāvājums strādāt un reizē kalpot baznīcā. Nevaru pat iedomāties labāku un man piemērotāku darbu. Tā ir pavisam reāli atbildēta lūgšana.

Ivars: Tā bija arī ar manu darbu. Viss bija – labs atalgojums, interesants darbs, bet likās, ka ar to ir par maz, sirds ilgojās pēc kaut kā cita. Lūdzu par to, un tad nāca piedāvājums, kas daudz ko mainīja. Tagad mans darbs, visu dienu kalpojot baznīcai, sniedz lielāku gandarījums nekā vienkārši bizness.

Lelde: Vai cik nav lūgts arī par Gabriēlu – gan viņu gaidot, gan tagad lūdzam par viņu, no rītiem laižot prom uz dārziņu.

Ivars: Tas jau vispār ir brīnums, kad ģimenē ienāk bērns. Tas ir ne tikai taustāms brīnums – jauns cilvēks, jauna dzīvība –, bet garīgs notikums mūsos pašos.

Un tu, Gabriēl, – ko tu gaidi visvairāk?

Gabriēls: Mazo bebīti!

« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv