“Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks – pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu.” (Dz 2:12–13) 

Māmiņu grupas pavasara ekskursija jau kļuvusi par tradīciju. Šoreiz izvēlējāmies doties uz Kurzemi – uz Valgalciemu. Ceļojumā devāmies sešas – Līga, Vijolīte, Ilze, Edīte, Andžela un Anda. Izbaudījām kopā būšanas prieku, risinājām sirsnīgas sarunas, izdziedājām nometnei paredzētās dziesmas.

Brauciens sākās pusdeviņos no rīta, un mūsu pirmā pietura bija Jaunmoku pils, kur Ilze, saskaņojot ar pils administrāciju, bija sagatavojusi orientēšanās uzdevumu. Mums bija jāmeklē liepa ar četriem stumbriem, jāsaskaita putnu būrīši liepu alejā un jaunlaulāto slēdzenes un jāveic citi uzdevumi. Tā mēs veselu stundu pavadījām meklēdamas un skaitīdamas – bez lietus, ar saulīti un diezgan siltu vējiņu.

Pēc tam devāmies uz Engures baznīcu. Tur mūs sagaidīja Martas kundze, kas izstāstīja šī dievnama stāstu. Engures baznīca ir viena no retajām koka baznīcām, kas kara laikā nav nopostīta un kuras vietā nav uzcelta mūra baznīca, taču tā ir piecas reizes pārbūvēta un atjaunota. Pirmā baznīciņa bija nelielas istabiņas lielumā vienkāršā zvejnieku mājā. Ar laiku augošajai draudzei tā kļuva par šauru un bija jāceļ lielāka. Tagadējā baznīca izskatās mazliet kā no brīvdabas muzeja; arī iekšējā apdare ir no koka, ar gaiši zilu un baltu interjeru. Pie altāra ir divi balti eņģeļi, kuru dēļ to tautā sauc par balto eņģeļu baznīcu. 

Pieskandinājām baznīciņu ar dziesmām un devāmies tālāk uz savu galamērķi Valgalciemā pie mūsu ilggadējās nometnes saimnieces Ingunas. Viņa mūs sagaidīja ar ļoti garšīgām pusdienām. Tad tikām aicinātas apskatīt viesu namu. Ēka tiešām ir ļoti interesanta – lauku mājas labākais paraugs ar pašas Ingunas veidotu dizainu. Ingunas tētis mums iedeva divriteņus, un varējām aizmīties līdz jūrai. Jūrmala tur ir mazliet akmeņaina, līdzīga kā Kaltenē. Pēc šīm fiziskajām aktivitātēm tikām lutinātas ar gardu maltīti – pašu ceptu maizīti un pašu gatavotu biezpienu, kā arī ar kafiju un garšīgām kūciņām. 

Neviens nezina mirkļu vērtību, līdz tie kļūst par atmiņām. Mēs paņēmām līdzi skaistas atmiņas par svētībām, draudzību un priekpilnu dienu. Lai pateicība mūsu Debesu Tēvam!

Edīte Lūse