Bija sestdienas vakars, kad kopā ar Reini Bikši ciemojāmies Saulkrastos pie Rolanda Kalniņa. Šīs ciemošanās reizes galvenais sarunu temats bija Krievijas okupācijas spēku iebrukums Ukrainā, kas bija noticis pirms divām dienām. Daloties savās sajūtās un domājot par kristiešu uzdevumu šeit, pasaulē, sapratām, ka nevaram uz šo netaisnību un cilvēku ciešanām noskatīties, neko nedarot. Kāds ieminējās, ka baptistu draudzes mācītājs un biedrības “Baltijas globālā iniciatīva” vadītājs Pēteris Eisāns ir sācis organizēt praktisku palīdzību ukraiņu tautai. Rolands ar Pēteri sazinājās un vienojās par mūsu līdzdalību palīdzības sniegšanā.

Pāris dienu laikā tika noorganizēti seši mikroautobusi. Viens mikroautobuss ar diviem koordinatoriem palika Polijas robežpilsētā Helmā, otrā brauca Pāvila ev. lut. draudzes mācītājs Ģirts Prāmnieks ar draudzes pārstāvjiem, bet trīs mikroautobusi bija no mūsu, Jēzus, draudzes. Pateicoties cilvēku, draudzes diakonijas un citu labdarības organizāciju lielajam atbalstam, visi mikroautobusi tika piepildīti ar nepieciešamajām palīdzības precēm – bērnu un pieaugušo pārtiku, higiēnas un medicīna precēm. Pēc kopīgas lūgšanas pie altāra 3. marta naktī mēs devāmies ceļā.

Aizbraukuši uz Helmu, palīdzības preces pārkrāvām baptistu draudzes noliktavā. Pēc tam visas šīs lietas tiek vestas pēc iespējas dziļāk Ukrainā, izmantojot citus transporta līdzekļus. Preces tiek nodotas zināmu un uzticamu cilvēku rokās. Helmas baptistu draudze, kur pavadījām šīs dienas, savu baznīcu un draudzes centru ir pielāgojusi par bēgļu palīdzības centru. Tur ukraiņu bēgļi var atgūt spēkus, pārnakšņot, saņemt drēbes, siltu ēdienu, kā arī saprast, ko darīt un kurp doties tālāk.

Bēgļu plūsma uz robežas pastiprinājās tieši vakaros un naktīs. Tas saistīts ar noteiktajām komandantstundām un iespēju droši tikt ārā no pilsētām. Katru vakaru un nakti mēs vedām bēgļus no robežas uz Helmas baptistu draudzi.

Helmas draudzē mums guļvietas tika ierādītas lielā zālē kopā ar ukraiņu bēgļiem. Aizmigt un gulēt nebija viegli, jo bērni ir traumēti un naktīs no pārdzīvotā vaidēja, raudāja un bija nemierīgi. Kādam bērnam bija bail doties pagrabā uz bēgļu centra virtuvi, jo šķita, ka sāksies bombardēšana.

Kādā no dienām, kad tur bijām, centrā ieradās daudz bāreņu no Ukrainas bērnunamiem. Uzzinājām, ka ar vilcieniem no karadarbības zonas uz Polijas robežu kādā no naktīm bija atbēguši kopumā 800 bērniņi. Vilciens naktī bija braucis bez apgaismojuma, lai krievu karaspēks neredzētu tā pārvietošanos. Lai turpinātu ceļu, bērniem bija jāpārsēžas citā vilcienā. Kad viņu vilciens piebrauca, otrs nostājās blakus, un bērniem vajadzēja žigli pārlēkt uz to. Šajā laikā Ukrainas karaspēks sāka ofensīvu pret tuvumā esošo Krievijas karaspēku, lai novērstu uzmanību no šī vilciena un tas netiktu sašauts. Neilgi pēc tam iebrucēji uzspridzināja tiltu, pa kuru bija braucis arī minētais vilciens ar bērniem.

Daži stāsti no ukraiņu piedzīvotā. 

• Tikt ārā no Kijevas ir ļoti grūti un bīstami. Krievu tanki speciāli brauc virsū bēgļu autobusiem un mašīnām. Pa ceļam ir daudz mirušo. 
• Lielai daļai cilvēku ir tikai nakts drēbes. Sprādzienu uzmodināti, viņi neko nav paspējuši paņemt līdzi. Kāpuši vilcienos. Kupejā, kas paredzēta četriem, vajadzēja saspiesties 17 cilvēkiem. 
• Viena māte, kas bija bēgļu centrā, pa ceļam pazaudēja savu 12 gadus veco bērnu. Tā arī nav atrasts. 
• Nav bērnu, kuriem nebūtu traumas. Daudzi rausta valodu, citi nervozi kasās, sēž vai guļ embrija pozā. 
• Žaparovicā krievu karaspēks mocījis civiliedzīvotājus (informācija no ukraiņu sievietes, kuru vedām atpakaļceļā). 

Šis karš prasa daudz. Rētas ir dziļas, un tās būs jādziedē vēl ilgi. Paldies visiem, kas atbalstīja, aizlūdza un juta līdzi. Šādi braucieni ar busiņiem turpinās, jo tas būs ilgstošs process. 

Novēlu šajā laikā atrast cerību, kas nav atkarīga no apkārtējiem apstākļiem. “[..] Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Tad Viņš teica: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi.” Un Viņš man sacīja: “Ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam bez maksas no dzīvības ūdens avota. [..]” (Atkl 21:4–6)

Slava Ukrainai!

Pēteris Bikše