Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Artūru un Matildi Dimitrijeviem
Intervija ar Artūru un Matildi Dimitrijeviem

Vai viegli būt jaunam? Vai viegli būt jaunam kristietim? Vai viegli būt jaunam laulātam kristietim? Par to lasiet šajā sarunā ar Artūru un Matildi Dimitrijeviem, kuri pirms dažiem mēnešiem deva viens otram laulības solījumu.

Iespējams, liela daļa lasītāju jūs nepazīst. Ja dažos teikumos būtu jāpasaka, kas ir Artūrs un Matilde, ko jūs atbildētu?

Artūrs: Mēs esam vīrs un sieva.

Matilde: Tas par mums kopā. Es pašlaik mācos vācu filoloģiju Latvijas Universitātē, esmu studente. Jēzus draudzē esmu kopš bērnības. Sāku ar kalpošanu diakonijā, vēlāk arī jauniešu darbā un Svētdienas skolā.


A: Esmu no Cesvaines un vairākus gadus kopā ar mācītāju Reini Bikši esmu kalpojis Cesvaines draudzē. Pašlaik joprojām tur kalpoju kā evaņģēlists. Ikdienā strādāju par matemātikas skolotāju.

Tavs ceļš uz Rīgu veda caur Reini?

A: Ne gluži. Kad pabeidzu vidusskolu, sāku studēt vienlaikus Latvijas Universitātē un Lutera Akadēmijā. Tā arī nokļuvu Rīgā. Ar Reiņa palīdzību nokļuvu Jēzus draudzē. Tā, izrādās, bija vistuvākā baznīca manai dzīvesvietai. Zinot, ka no turienes nāk Reinis, domāju, ka nekas slikts šajā draudzē nevar būt. Pirmoreiz, kad svētdienā atnācu uz baznīcu, mani pamanīja Reiņa mamma Rute. Viņa bija vienīgā, ko šajā draudzē pazinu. Viņa uzreiz pateica, ka nākamajā piektdienā sāksies jauniešu vakari.

Un tur ieraudzīji Matildi?

A: Kādus divus gadus viņu nepamanīju. 

Kā tu atceries to laiku, kad Artūrs pirmo reizi atnāca uz jauniešu vakaru?

M: Ievēroju, ka ir atnācis kāds, kurš iepriekš nav bijis. Tolaik piektdienās bija ļoti daudz jauniešu un ar Artūru mums īpašs kontakts neizveidojās. Vēlāk, braucot kopā uz jauniešu pasākumiem, mēs viens otru sākām ievērot.

Kas piesaistīja uzmanību?

M: Mēs sākām runāt par kalpošanu draudzē – par to, kur esam iesaistīti.

A: Tiku uzaicināts uz Jēzus draudzes nometni un nodomāju: ir izdevība – pajautāšu vairāk par nometni Matildei. Runājot par kalpošanu, sapratām, ka mums ir daudz kopīga. Piemēram, mūsu mammas aktīvi kalpo draudzē, arī ticības dzīves ceļš un skatījums uz to ir līdzīgs. 

Iepazīties baznīcā ir skaisti, bet līdzīgi kā stāvēt pie karstas plīts. Ja kaut kas nesanāk – pamatīgi apdedzinies.

M: Mums bija svarīgi sākumā iedraudzēties vienam ar otru un kārtīgi iepazīties, tāpēc sākumā bijām draugi un tikai pēc tam izveidojās kas vairāk.

A: Jā, iepazīšanās ceļš bija ilgs. Varējām saprast, ko meklējam katrs atsevišķi un kādi esam kopā.

Kādi bija jūsu attiecību pārbaudes mehānismi?

M: Daudz runājām un uzdevām tūkstošiem jautājumu. Protams, ka tā otru nevar iepazīt līdz galam, bet mēs nesteidzāmies un laiks nāca par labu. Sajutām, ka saderam kopā.

A: Mani visvairāk interesēja, kāda Matilde bija agrāk. Ar kādu sirdi viņa kalpo. Mēs pat spēlējām spēles – uzdevām jautājumus, kas bija jāatbild, skatoties acīs. 

Kāda loma attiecību veidošanā bija draugiem un ģimenei? 

M: Ir svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuriem dalīties un kuriem var jautāt. Man tā ir labākā draudzene Elizabete un mamma. 

A: Tādu draugu kā Matildei Elizabete man nav, bet lielos jautājumus vienmēr esmu gājis izrunāt ar mācītāju Reini. Arī attiecību sakarā un pirms nolēmu bildināt Matildi, biju aizbraucis pie Reiņa.

Kā viņš tevi iedrošināja?

A: Viņš sacīja to pašu, ko viņam reiz bija sacījis mācītājs Kārlis Irbe: “Vai ir kaut kas tāds, kas tevi no šī soļa atturētu?” Sapratu, ka nav. 

Laulība ir ļoti liels un atbildīgs solis. Kur tu ņēmi spēku?

A: Iepriekš ar Matildi jau bijām runājuši, ka mūsu draudzības mērķis ir kādudien kļūt par vīru un sievu.

M: Vienmēr biju domājusi, ka tad, kad ar kādu iepazīšos, būs svarīgi saprast, vai varu ar šo cilvēku iztēloties nākotni, nevis tikai mirkli.

Vai nejutāt spiedienu, ka precēšanās ir obligāta?

M: Nē, spiediena nebija nevienā brīdī. Dievs vadīja tā, ka tas notika dabiski.

A: Kad braucu pie Reiņa, man bija jautājums: vai tas nav par ātru? Sapratu, ka vēlos to darīt, bet sevi bremzēju. Gatavojoties kāzām, sapratām, ka laiks ir īstais un Dievs visu ir superīgi vadījis. Piemēram, mēs nezinājām, ka mūsu kāzu diena būs 7. augustā, bet gadu iepriekš tieši 7. augustā nejauši biju izveidojis Matildei video. Bija vairākas šādas lietas, kas norādīja, ka Dievs mūsu attiecībās ir klāt un mūs vada.

Tu nāc no kristīgas ģimenes?

A: Neesmu audzis kristīgā ģimenē, bet septiņu gadu vecumā vecāki nolēma, ka mani vajag nokristīt. Gājām iesvētes mācībās, bet es neko nesapratu. Pēc kristībām mamma palika draudzē kalpot, bet man tur nepatika: vienmēr nāca miegs un baznīcā bija auksti. Centos no baznīcas tikt vaļā. Pienāca reize, kad atbraucām uz Rīgu, lai piedalītos Lieldienu nakts vigīlijā. Toreiz īpašā veidā piedzīvoju, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Pēc tās reizes vairs nespēju sagaidīt, kad atkal varēšu iet uz baznīcu. Laukos bieži vien trūkst kalpotāju, un drīz vien mācītājs mani iesaistīja mazos kalpošanas darbos, kas gadu gaitā ir pieauguši.

Kā tu piedzīvoji, ka Kristus ir tavs glābējs?

A: Mēs bijām Jaunajā Ģertrūdes baznīcā, bija ļoti tumšs. Stāvējām pilnīgā klusumā. Mamma bija kreisajā pusē, un pēkšņi sāka skanēt baznīcas zvani. Pagriezos mammai pajautāt, kāpēc naktī baznīcā zvana. Viņa atbildēja: “Tāpēc, ka Kristus ir augšāmcēlies.” Tajā brīdī man neizskaidrojami uznāca milzīgs prieks. Es līdz galam nezināju, kas ir Kristus, bet tas, ka viņš ir augšāmcēlies, mani ļoti iepriecināja.

Kāds bija tavs ceļš pie ticības?

M: Man vienmēr ir paticis būt draudzē, bet, tikai iesaistoties kalpošanā, piedzīvoju, ka manā nespēkā parādās Dieva spēks. Īpašs pagrieziena punkts bija 2018. gadā, kad kalpoju Bībeles draugu līgas nometnē. Tur Dievs mainīja manu sirdi. Sajutu Dievu tik tuvu kā nekad iepriekš.

A: Tieši no tā laika es sāku Matildi ievērot.

Kādi ir jūsu ģimenes ticības rituāli?

A: Manā ģimenē galda lūgšanu līdz šim īpaši nepraktizējām. Ar Matildi nolēmām, ka mūsu ģimenē to darīsim. Pat ja esmu viens, man tagad vienmēr gribas to pateikt. Pirms naktsmiera arī vienmēr visu liekam Dieva rokās.

M: Mēs runājam un aizlūdzam viens par otru.

A: Forši, ka varam aizlūgt arī par saviem draugiem. 

Cik viegli bija piepildīt Bībeles vēlējumu bērniem pamest vecākus?

M: Dievs to ļoti vadīja. No saderināšanās līdz kāzām mums bija daudz laika, un tas palīdzēja. 

A: Kopš dzīvoju Rīgā, esmu patstāvīgs. Tādā ziņā man bija daudz vieglāk nekā Matildei. Protams, mēs runājām ar vecākiem, ka viņu uzdevums ir palaist mūs vaļā. Kā mana mamma saka – viņa ir ieguvusi vēl vienu meitu. 

Raugoties uz priekšu – kādus augļus jūs vēlaties savā dzīvē piedzīvot?

M: Ir ļoti svarīgi, ka mēs saprotam, ka mūsu laulība nav tikai mūsu labumam, bet ka Dievs var mūs lietot, lai paveiktu ko skaistu. Tādēļ mēs cenšamies, lai savās attiecībās varētu pagodināt Viņu.

A: Gatavojoties laulībām, lasījām un gājām uz kursiem. Sapratām, ka mūsu laulības mērķis būs ne tikai dzīvot zemes dzīvi, bet arī kopīgi gatavoties tam, kas notiks pēc tam. Tāds, mūsuprāt, ir laulības galvenais mērķis. Kad man būs iespēja kalpot pastāvīgāk, ceram kalpot kopā. 

No kurienes jums tāda dedzība?

A: Jauniešos pamanīju meiteni, kura visu laiku skraida, kaut ko dara. Un to visu dara ļoti lielā mierā un dedzīgu sirdi – tas mani piesaistīja Matildē. 

M: Šādu attieksmi pamanīju arī Artūrā. Bija ļoti īpaši redzēt, ar kādu mīlestību pret Dievu viņš kalpo savā draudzē.

A: Ticības pamats mums jau bija. Tagad to salikām kopā. 

Vai Dievs jūs kopā jau ir lietojis?

A: Divi mūsu draugi jau ir apprecējušies, un vēl viens pāris plāno to darīt nākamajā vasarā. Mums ar Matildi ir izdevies parādīt, ka apprecēties jauniem - tas ir iespējams. 

Pasaulē uzskati ir pretēji. Kā ar to sadzīvojat?

M: Pasaule vēlas, lai viss būtu pēc iespējas ērtāk un atbilstu cilvēka interesēm. Tā savā ziņā ir izlaidība. Man ir liels prieks, ka draugi un tuvākie cilvēki ir ticīgi. Neizjūtu tik lielu pasaulīgo spiedienu. 

A: Pašlaik daudzas vērtības ir aizmirstas. Labi, ka mēs varam parādīt, ka laulība pastāv arī starp jauniem cilvēkiem. Vārds “mīlestība” mūsdienās ir ļoti nolietots, bet ikvienam kristietim ir uzdevums praktiski dzīvē parādīt, kādi esam mēs un kāds ir Dievs. Gribu ticēt, ka cīņa nav zaudēta, jo mūsdienās cilvēki meklē kaut ko vairāk par acīm redzamo. Ļoti gribētu, lai mēs, kristieši, nenobītos un liecinātu, ka Kristus ir tas, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Man pašam patīk izaicinājumi un redzēt, kā Dievs tajā visā darbojas. Varbūt no ārpuses baznīca izskatās necila, nepiesaistoša, bet mantojums ir ļoti iespaidīgs. Gribu ticēt, ka reiz tas atkal tiks izcelts gaismā. Kad cilvēks nonāk draudzē, viņš sajūt, ka Dievs ir dzīvs. Baznīca joprojām mums sludina to pašu vēsti, ko atstāja Kristus. Vispār Latvijā situācija ir ļoti laba; citur pasaulē vairāk tiek sludināts nevis mantojums, bet jaunais, kas baznīcas saturu kropļo. Pasaulē kopumā ir ļoti liela neskaidrība.

Arī kristīgajā vidē pašlaik jo īpaši jūtama neskaidrība. Vakcīnas un politika ticīgos ir nostādījusi pretējās frontēs. 

A: Kad sākās Covid, es pēc iespējas atsekoju cilvēkiem Facebook, lai mazinātu informācijas apjomu, kas plūst man cauri. Pamanīju, ka cilvēki vienmēr vēlas būt taisnības pareizajā pusē, bet kā lai saprot, kura ir pareizā puse, vai ne? Vakcīnas sakarā daudz tiek pieminēts vārds “brīvība”. Mūsdienās šis vārds ir tik ļoti nolietots! Jājautā, vai cilvēki paši maz zina, kādu brīvību vēlas saņemt. Te baznīcai ir ļoti liela loma, un žēl, ka baznīcā notiek šķelšanās. Uzskatu, ka joprojām gan baznīcas, gan jebkura kristieša uzdevums neatkarīgi no personiskā viedokļa ir ar savu dzīvi parādīt, ka īstā brīvība ir pie Kristus. Tā ir brīvība, kas mums ikvienam ir vajadzīga. Varbūt kādam ir jāvakcinējas, varbūt kādam to nevajag darīt, taču mums visiem ir jātiek vaļā no vecā cilvēka un grēkiem. 

Ko novēlat šīs sarunas lasītājiem?

A: Mūsu kāzās bīskaps Hanss runāja par Rakstu vietu “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva”. To arī novēlam!


 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv