Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Palikt sadraudzībā ar To Kungu
Palikt sadraudzībā ar To Kungu

Sākumā sniegšu kopsavilkumu par vārda “pielūgsme” bibliskajām nozīmēm (izmantoti arī Tomasa Grifita (Thomas W. H. Griffith)) apkopojumi). 



  1. Lūgšana kā vajadzības apzināšanās (deesis un deomai – gr. val., sastopami 23 reizes). Šie vārdi norāda uz primitīvāko lūgšanas izpratni.
  2. Lūgšana kā vēlmju izteikums (aiteo, aitema – gr. val., 74 reizes).
  3. Lūgšana kā pazemības izpausme (iketeria – gr. val., 1 reizi (Ebr 5:7) – attiecināts uz Kunga lūgšanu Ģetzemanē; ‘lūgumi kā upuris’ – KJV; NIV).
  4. Lūgšana kā sadraudzības privilēģija (enteuxis – gr. val., 2 reizes (1Tim 2:1, 4:5) – ar nozīmi ‘aizlūgšana’, ‘lūgšana’).
  5. Lūgšana kā jautājums (erotuo – gr. val., 1 reizi (Jņ 16:23) – lietots saistībā ar lūgšanu).
  6. Lūgšana kā vienprātības zīme (sumphoneo – gr. val., 6 reizes (piem., Mt 18:19) – ar nozīmi ‘lūgt vienā prātā’).
  7. Lūgšana kā ziedošanās attieksme (proseuche, proseuchomai – gr. val., 125 reizes, pros – ‘pievērsties kādam’, euche – ‘svinīga sevis ziedošana’; ar nozīmi ‘pievērsties Dievam, ziedojot sevi Viņam’). Tieši ar šo vārdu tiek izteikta pielūgsme, un tas norāda, ar kādu attieksmi kristietim jālūdz Dievs – viņam jāpievēršas Dievam ar visu sirdi un dvēseli.

Tātad lūdzot mēs, kristieši, vēršamies pie Jēzus, tāpat kā Viņa mācekļi, kas, redzēdami, ka Jānis savus mācekļus māca lūgt, teica Jēzum: “Kungs, māci mums Dievu lūgt ..” (Lk 11:1) Un Jēzus arī māca viņus lūgt, dodams mums zināmo lūgšanu “Tēvreize” (Mt 6:9–13).

Mums kā luterāņiem ir jāzina, ko par lūgšanu teicis Luters: “Pirmais un svarīgākais ir tas, ka mums ir jālūdz tādēļ, ka to darīt ir pavēlējis Dievs, vienalga, vai mēs būtu grēcinieki vai dievbijīgi, cienīgi vai necienīgi. Un mums jāzina, ka Dievs neatstās neievērotu, bet dusmosies un sodīs, ja mēs nelūgsim, – tāpat kā Viņš soda ikvienu citu nepaklausību. Viņš nepieļaus, ka mūsu lūgšanas būtu nevajadzīgas un tukšas. Jo, ja Viņš negribētu tevi uzklausīt, tad nebūtu tev licis lūgt un nebūtu devis tik stingru pavēli.”

Arī Jēzus mācekļi būs pamanījuši, ka viņu Meistars ļoti bieži un atbildīgos brīžos nāca lūgšanā pie Sava Tēva. Piemēram, Jēzum lūdzot Savās kristībās, debesis atvērās, Gars nolaidās uz Viņa kā balodis un Tēvs atzina Viņu par Savu mīļoto Dēlu (Lk 3:21–22). Pirms došanās sludināt Jūdejas sinagogās Jēzus cēlās agri no rīta, iespējams, lai lūgtu (Lk 4:42–44). Pēc tam, kad Jēzus bija piedevis grēkus triekas ķertajam un viņu dziedinājis, Viņš aicināja Leviju un mācīja viņam par gavēšanu (Lk 5:17–39). Jēzus devās uz vientuļām vietām, lai lūgtu (Lk 5:16). Pirms apustuļu izvēlēšanās Jēzus pavadīja lūgšanā visu nakti (Lk 6:12–16). Kad Jēzus lauza maizi pieciem tūkstošiem Bētsaīdā, divpadsmit apustuļiem Svētā Vakarēdiena laikā un diviem mācekļiem Emavā, Viņš pateicās Savam Debesu Tēvam (Lk 9:16, 22:19, 24:30). kad Viņš vientuļā vietā lūdza Dievu un arī mācekļi bija ar Viņu, Jēzus tiem vaicāja, ko tie par Viņu saka; Viņš saņēma Pētera ticības apliecību un tad sāka mācīt par Savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos (Lk 9:18–27). Naktī pirms Savas krusta nāves Jēzus lūdza, lai caur Viņa nāvi Debesu Tēvs piepilda Savu prātu (Lk 22:41–46). Un visnozīmīgākais – kad Jēzus karājās pie krusta koka, Viņš lūdza, lai Dievs Tēvs piedod tiem, kas Viņu situši krustā (Lk 23:34). Mirstot Jēzus nodeva Savu garu Dievam Tēvam (Lk 23:46). Šīs Jēzus lūgšanas parāda, ka Viņš mūs, Savus mācekļus, ietver Savās lūgšanās – no kristībām līdz pat krusta nāvei un augšāmcelšanai. Tas nozīmē, ka lūgšana nav parasta cilvēka dzīves sastāvdaļa – tādēļ vien, ka pats Dieva Dēls, tātad Dievs, par mums iestājas lūgšanā.

Bet kā attīstīt Jēzus lūgšanu praksi kā Viņa māceklim? Un kādēļ mums vēl lūgt, ja pats Jēzus par mums aizlūdz? Tādēļ, ka tad, kad piedzimstam no Dieva Gara, mūsos iedzimst Dieva Dēla dzīvība. Un atdzimušais cilvēks var likt šai dzīvībai badoties vai arī to audzināt. Kā uzsvēris teologs un kapelāns O. Čembers, “lūgšana ir ceļš, caur kuru Dieva dzīvība mūsos tiek audzināta. [..] Mēs skatāmies uz lūgšanu vienkārši kā līdzekli, lai iegūtu mums nepieciešamās lietas, bet bibliski lūgšanas mērķis ir, lai mēs iepazītu Dievu.” Kamēr cilvēks nav nonācis līdz savas pašapziņas robežām, viņš pat nejutīs vajadzību lūgt Dievu, kā “garā nabagie” lūdz. Dievs ir iedibinājis lūgšanu tā, ka lūdzot cilvēks saņem atbrīvošanas spēku un pārmainītu skatījumu uz visu dzīvi un tās norisēm, jo tiek pārmainīta cilvēka iekšējā būtība. Te vietā būtu atgādināt par lūgšanu kā dvēseles apslēpto cīņas līdzekli – starp tām dažādajām cīņām, kas veido raksturu.

 Kā zināms, pasauli visvairāk ir ietekmējuši ticībā skaidri, tikumiski, stipri un svēti cilvēki, kas spēj aizraut sev līdzi un ievest citus tai gaišumā, kurā atrodas viņi paši, tātad – sadraudzībā ar Dievu, jo Kristus ir pasaules gaisma. Jānis Kristītājs, sludinādams par Viņu, ir teicis: “Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību.” (Jņ 1:16) Šī žēlastība mums tika izcīnīta lielā cīņā Ģetzemanes dārzā, kur Jēzus skaidri saskatīja Dieva gribu un saņēma spēku to izpildīt. Filips Bruks to ir raksturojis tā: “Dieva žēlastība un svētību goda krēsls nav nekāda sīkpreču bodīte tirgus vai ceļa malā, kur katrs garāmgājējs varētu tikai izstiept roku un par dažiem santīmiem paķert sev līdzi katru lietu, kas tam būtu iepatikusies. Nē – Dievs mājo vissvētākajā vietā. Lai nonāktu pie Viņa, mums jāiet gar šķīstīšanās altāri; tikai ar nopietnām, skaidrotām lūdzēju dvēselēm mēs drīkstam tuvoties svētajam klusumam, kur mājo Dievs.” Kā tas apliecināts Vēstulē ebrejiem: “Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu augsto priesteri, caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, tas ir, ne šai radībai piederīgu, ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu.” (Ebr 9:11–12; sk. arī Apd 20:28, 1Pēt 1:18–19) Pieņemu, ka protestanti nemēģina nākt pie Visuvarenā un par “dažiem santīmiem” nokārtot kādus nenokārtotus grēkus Viņa priekšā, kā norādījis Luters, “tikai lai izdarītu labu darbu, lai samaksātu Dievam, it kā gribēdami nevis no Viņa saņemt, bet Viņam ko dot”, bet gan nāk ar sapratni, ka lūgšana un pat pamudinājums uz lūgšanu ir Dieva Gara darbs, tātad tas notiek mūsos, mūsu garā, ja vien ļaujam Viņam strādāt. 

Jēzus nesniedza nekādu praksi un teoriju, nedz instrukcijas, kā lūgt, bet gan uzsvēra ticības svarīgumu Viņa palīdzībai, klātesmei, jo Jēzus ir vienīgais lūgšanu eksperts. Jēzus sniedz lūgšanas dāvanu un aicina pievienoties Viņam lūgšanā. Tā mēs tiekam iesaistīti “Viņa ķēnišķīgajā darbā un Viņš ļauj būt līdzdalīgiem visās privilēģijās, kuras ir saistītas ar Viņa īpašajām attiecībām ar Viņa Debesu Tēvu. Tā Jēzus iekļauj mūs Savās attiecībās ar Savu Tēvu un atļauj mums rīkoties tā, it kā mēs būtu Viņš, jo esam ietērpti Viņā (sk. Rm 13:14, Gal 3:26–27).” Pats brīnumainākais, ka Jēzum no tā visa, kas izteikts Viņa lūgšanā, nekas nav vajadzīgs – Viņš identificē Sevi ar mums, ar mūsu vajadzībām, trūkumiem, kārdināšanām un grēkiem. Viņš pievienojas mums, lai mēs varētu no Viņa visu saņemt. Viņš mūs ne tikai ieaicina pie Dieva Tēva, bet apmainās ar mums vietām, lai mēs varētu būt tur, kur atrodas Viņš, – Tēva priekšā (Jņ 12:26, 17:24). 

Runājot par aizlūgšanu, katram godīgam kristietim būs nācies sastapties ar bezpalīdzības sajūtu kāda neglābjami slima vai ticību zaudējuša cilvēka priekšā. Jēzus arī par šādiem gadījumiem sniedz piemēru (Lk 11:5–13), kurā Dievs Tēvs ironiski tiek salīdzināts ar īdzīgu kaimiņu no blakusmājas. Dievs zina mūsu nožēlojamo stāvokli, kad mums nav nekā, ko šādiem cilvēkiem sniegt, bet mums ir jālūdz tas, ko Viņš vēlas dot: “Ja nu jūs, samaitāti būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz.” Nevis mēs, bet Dievs Tēvs. Tas nozīmē – nodot to Viņa ziņā, pienest Dievam kā lūgšanu upuri. Tāpēc var teikt, ka lūgšana ir Svētā Gara auglis, bet, ja to nelietojam, ja nelasām un nestudējam Svētos Rakstus un tie nav mūsu vienīgā autoritāte, var runāt par grēku pret Svēto Garu: “Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā Gara, baudījuši Dieva labo vārdu un sajutuši nākamības laikmeta spēkus, un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva Dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam.” (Ebr 6:4–6) Jo Dievs mums visas garīgās dāvanas ir devis, lai mums to netrūktu un tās tiktu izmantotas. Arī, lai apliecinātu vienīgās patiesības vārdu cilvēkiem, ar kuriem Dievs  ļauj satikties. Tas rada prieku, garīgu prieku, kas nāk no Dieva Gara, kas Rakstus ir inspirējis. Svētais Gars ir žēlastības un lūgšanas gars, kā pravietojis Caharija: “Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu, un tie raudzīsies uz viņu, ko tie sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros, kā skumst par savu pirmdzimto.” (Cah 12:10) Tādējādi mēs tiekam konfrontēti ar savu bezspēcību un ievesti garīgās nabadzības stāvoklī, lai varētu saukt: “Kungs, apžēlojies!” Un tad ir vitāli svarīgi atcerēties, ka “.. arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem.” (Rm 8:26–27) 

Dr. Džons Klainigs (John Kleinig) pēc ilgiem darba gadiem gan pastorālajā jomā, gan Bībeles studijās ir atzinis, ka “bez Svētā Gara palīdzības mēs nezinām, kā lūgt un ko lūgt (Rm 8:26). Un ka mēs iemācāmies lūgt kā aklais Bartimejs, nevis semināros vai konferencēs, bet gan dzīves skolā, spēcīgu sitienu universitātē. Tāpēc pieaugošā apmulsuma un bezpalīdzības sajūta, kas ir atrodama kristiešu vidū, iespējams, ir potenciāls, garīgās atdzimšanas un izaugsmes zīme.”

Tātad lūdzot mēs lūdzam Tēvu, lūdzam kopā ar Dēlu un lūdzam Svētā Gara spēkā. Luters uzsvēra Dieva doto lūgšanas pusi: “Mūsu lūgšanas kā mūsu pašu darbs nebūtu nekas un neko nesasniegtu; bet tas, kas lūgšanu par kaut ko padara, ir fakts, ka tā izriet no Viņa pavēles un apsolījuma. Šā iemesla dēļ to var uzskatīt par sakramentu un dievišķu darbu, nevis par mūsu pašu darbu.” 

Kad mēs lūdzam Jēzus Vārdā (personvārdā), tad mēs nākam pie Dieva žēlastības troņa bez bailēm, ka tiksim nosodīti vai netiksim pieņemti. Protams, Jēzus Vārdā var lūgt tikai to, kas ir saskaņā ar Viņa izteikto prātu Svētajos Rakstos jeb nav pretējs Viņa būtībai, jo Viņa vārdi ir “gars un dzīvība” (Jņ 6:63), kas mūs piepilda ar Svēto Garu. Jēzus par lūgšanu produktivitāti saka: “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks. Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.” (Jņ 15:7–8) Jēzus vārdi pārveido mūsu vēlmes, līdz tās saskan ar Dieva Tēva gribu un Jēzus aizlūgšanu (1Jņ 5:14). Tieši tā mēs veicinām Dieva valstības izplatīšanos virs zemes! 


Evaņģēliste Milda Klampe


 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv