jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Ceļš ar Dievu (Marta Bikše)
Ceļš ar Dievu (Marta Bikše)

Mans ceļš kopā ar Dievu iesākās negaidīti – strauji un ļoti skaisti! Liekas, pašai neapzinoties, Dievs manu sirdi jau bija sagatavojis tam brīdim, kad Jēzus mani sastapa un ietērpa mani Viņa žēlastībā un piedošanā. 

Kaut arī man ir sievišķīgi spītīgs raksturs, ātri vien sapratu un sirdī sajutu, ka manī ir tik daudz, ko likt Dieva priekšā un tur atstāt. Uzticoties Dieva vadībai, mums lielā mērā ir jāaizliedz sevi un jāļaujas šīm pārmaiņām, kas mūsos tiek veiktas. Arvien mana lūgšana skan: “Dievs, maini manu sirdi!” Mums jānotic, ka mūsu ķermenis ir Svētā Gara templis, un jāļauj Viņam mūsos darboties. 



Dievs ir vadījis tik brīnišķīgi! Esmu saņēmusi nepelnīti daudz – jau sākot ar ticības dāvanu. Manuprāt, ticības dāvana jau ir lielākā dāvana aiz Jēzus, ko no Dieva esam saņēmuši. Jau sava ticības ceļa sākumā šo dāvanu brīnišķi piedzīvojusi, es neesmu šaubījusies, vai uzticēties Dieva vadībai savā dzīvē, vai paklausīt Viņa aicinājumam. Varu patiesu sirdi teikt, ka nav nekā drošāka kā ceļš kopā ar Jēzu. Mana ticības ceļa sākumā man blakus bija brīnišķīgi cilvēki, caur kuriem Dievs pie manis darbojās, un esmu sastapusi Jēzu – vienīgo patieso ceļu. “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jņ 14:6)

Pirms gandrīz sešiem gadiem, 2015. gada 4. septembrī, teicu “jā” vārdu savam vīram Reinim, kurš tagad jau ir Jēzus draudzes mācītājs. Viņš tikko bija pabeidzis studijas Lutera akadēmijā, un Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca mūs sūtīja kalpot uz Lubānu un Cesvaini. Vēl šodien atceros, kā savā tā laika darbavietā, datorā atvērusi Google Maps, skatījos vietu Lubānā, kas mums sarūpēta dzīvošanai – Lubānas Mācītājmuižu. Google Mapsneved tālāk par ielas galu, kur atrodas autoserviss. Mācītājmuižas ēku un skaisto vietu pie upes nemaz neredz. Pirmais iespaids nebija iepriecinošs, bet sirdī – paļāvība uz Dievu un miers, ka tas ir Viņa aicinājums, tāpēc mēs paklausījām un ticībā devāmies turp. 

Pirmajos mēnešos ik nedēļas nogali braucām uz Lubānu un Cesvaini – dzīvojām Lubānas Sociālā dienesta krīzes istabiņā. Atceros, ka vecākais dēls Adrians par to ļoti priecājās – kur vēl labāk kā visiem vienā istabiņā! Bet pirmie mūsu kā ģimenes Ziemassvētki tika sagaidīti jaunajā dzīvesvietā – Lubānas Mācītājmuižā. Laiks krīzes istabiņā bija par svētību, jo tas uz jauno dzīvesvietu lika raudzīties ar ilgām un prieku un novērtēt, ka mums ir guļamistaba, virtuve un viss, kas nepieciešams. Gan draudzes, gan pilsētas kopumā mūs uzņēma ar lielu mīlestību un rūpēm. Es pilnīgi droši zinu: Dievs bija sūtījis savus eņģeļus, kas mums sataisa vietu. “Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis.” (2Moz 23:20)

Atskatoties uz laiku, kas kalpots Lubānā un Cesvainē, varu teikt – tā bija liela svētība un ieguvums. Tur mēs izaugām un pieaugām kā ģimene un, lai arī bieži bija skumji, ka blakus nav tuvinieku, domāju – arī tas bija Dieva plāns, lai mēs uzņemtos pilnu atbildību viens par otru arī grūtos brīžos, kad ir dažādas kalpošanas un vienmēr līdzās dažādu vecumu bērni. “Jēzus teica: “Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.” (Mk 10:29–30) Kalpojot Lubānā un Cesvainē, to patiesi piedzīvojām – ieguvām gan tēvus un mātes, gan brāļus un māsas ticībā, kuri mūsu ģimeni atbalstīja, iedrošināja un stiprināja.

Šī gada sākumā izskanēja aicinājums doties kalpot uz Rīgas Jēzus draudzi. Arī to pilnībā likām Dieva rokās, un bija pārliecība, ka Viņš vadīs arī tālāk. Protams, Jēzus draudze mums abiem ir īpaša – tur es sāku savu ticības ceļu, tur mēs ar Reini satikāmies un laulājāmies un, protams, Reinis šajā draudzē ir uzaudzis un veidojies par tādu vīru, kāds viņš ir tagad. Tomēr tas bija izaicinājumu un pārdomu pilns lēmums: vai tiešām šis ir Dieva prāts un Viņa izvēlēts ceļš mums. Šī gada laikā, kārtojot lietas ar kalpošanas vietas maiņu, esam jutuši īpašu Dieva vadību. Lēmums netika pieņemts uzreiz. Bija aicinājumi, kam atsaucāmies, tad sekoja atteikums, kuru arī pateicīgu sirdi pieņēmām un stipri paļāvāmies uz Dievu, ka Viņš vadīs un dos, un tā arī notika.

Šādos brīžos bieži esmu domājusi, kā saprast, vai konkrētā lēmumā dzirdu Dieva balsi. Liekas – sev esmu sapratusi: ja lūdzot par šo lēmumu sirdī ienāk miers un prieks, tad Dievs ir tepat blakus. “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” (Ps 37:4) Esmu pārliecināta: ja mēs ejam ticībā un šķīstu sirdi, Dievs šo ceļu svētīs, pat ja Viņam pie mums būtu bijuši citi plāni.

No sirds iedrošinu katru atvērt savu sirdi Svētajam Garam, lūgt pēc Viņa darba sevī, dzirdēt Dieva balsi un tai atsaukties, pat ja sākumā šķiet – nē, tas nav domāts man.

 

Marta Bikše

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv