jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Liecība (Helēna Dekante)
Liecība (Helēna Dekante)

Aicinājums uzrakstīt liecību par ikdienas sekošanu/nesekošanu Dievam atsauca atmiņā dažādas situācijas, sākot jau ar maziem brīnumiem, kurus cilvēki bieži pieraksta intuīcijai vai gadījumam. Piemēram, kad lūgšanā Dievam uzticēto ceļu un rimtas pārdomas pie stūres pēkšņi pārtrauc sirdī skanoša pavēle “bremzē!”, bet nekādu redzamu pazīmju šādai bremzēšanai nav. Šādas reizes esmu piedzīvojusi vairākkārt. Visbiežāk arī paklausīju un nobremzēju, un aiz līkuma ieraudzīju uz ceļa stāvošu aļņu ģimeni vai tumsā lielu traktoru bez gaismām. Pateicība Dievam tad ir tik pilnīga un patiesa!



Biežāk gan ir brīži, kad “bremzē!” skan cilvēciskās saskarsmes brīdī. Tad, kad esmu pārņemta ar savu taisnību, varēšanu, gribēšanu. Vai tad, kad sāpēs sažņaudzas sirds no nicinājuma, nodevības, negodīguma. “Bremzē!” – pacel sirdi uz Dievu vismaz uz mirkli, pirms skaļi izteikt (izkliegt?) savu taisnību, kreņķi, dusmas vai  izmisumu. 

Nevaru lepoties ar to, ka vienmēr būtu ievērojusi aicinājumu bremzēt (uz ceļa, sarunā vai strīdā). Atmiņā vēl ir sabraukta stirna un kādi konflikti. Īpaši grūti ir nobremzēt, ja esmu droša un pašpārliecināta vai savu iegribu pārņemta. Mācos. Saprotu, ka tas patiesi ir ļoti svarīgi – ieklausīties Dieva aicinājumā  pazemīgi un lēnprātīgi upurēt savu lielo “es”. Lūgt, lai Viņš atver mums acis un ausis. Tad var izrādīties, ka līdz šim kādu cilvēku vai problēmu esam saredzējuši vai sadzirdējuši aplami. Man tā ir gadījies. Tāds prieks pārņem, ja pirms tam esmu paspējusi nobremzēt! Jo piespiest sevi aizlūgt, nevis kreņķēties, dusmoties vai kliegt uz pāri nodarījušo cilvēku var tikai Dieva vadībā un spēkā. Sadzirdēt sirdī “svētīgi ir miera nesēji” (Mt5:9). Bieži esmu lūgusi un aicinājusi Dievu risināt saspīlējumus, palīdzēt norimt. Reizēm skaļi, reizēm klusībā. Vienmēr tas ir līdzējis! Dievs dāvāja Savu padomu, Savu pārdabisko mieru sirdī, spēju ieklausīties, saprast un vēlāk izrunāt. 

Bet ko iesākt ar mūsu “nenobremzēšanas” sekām? Izsūdzēt grēku un atvainoties! No sirds. Vēlos padalīties ar manis piedzīvoto kaunu un ieilgušas problēmas atrisinājumu. Patiesi pateicos Dievam par Viņa dāvāto Žēlastību!

Tas notika ļoti sen, līdzībā runājot – vēl manos Ēģiptes laikos. Es rīkojos nekrietni un negodīgi pret kādu savu kolēģi. Protams, sirdsapziņa mani uzrunāja, bet to veiksmīgi apklusināja daudzi mani šķietami attaisnojoši argumenti. Mazliet vēlāk centos visu nolīdzināt ar cilvēcisku sirsnību, pat kādu dāvanu. Un ārēji viss bija kārtībā. 

Tomēr sirds dziļumā man nebija miera. Un, ienākusi draudzē, šo grēku izsūdzēju kopējā un arī privātā grēksūdzē. Saņēmu piedošanu. Jutos atvieglota. Sastaptais Kristus un saņemtā piedošana palīdzēja turpmāk atturēties no “Ēģiptes laika grēkiem”. Tomēr reizēm, ja nejauši satiku šo bijušo kolēģi uz ielas, veikalā vai teātrī, sirdi atkal kaut kas sāka spiest. Bet nu jau bija pagājuši daudzi gadi – sākumā desmit – nevar taču tagad atgādināt senos notikumus un novēloti atvainoties! Turklāt uz mirkli satiktam cilvēkam, ar kuru sirsnīgi pārmijam vien pāris vārdus.

Mani pārsteidza tikai tas, ka arī pēc divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadiem (!) mēs turpinājām nejauši satikties (pretēji tam, ka ir tik daudz sen nekur nesatiktu paziņu). Un, katru reizi sastopot šo cilvēku, manā sirdī atgriezās nemiers. Pavīdēja pat doma, ka man vajadzētu visu izstāstīt un lūgt piedošanu, tomēr tas šķita neiespējami un lieki, jo vai tas ko mainīs uz labu? 

Protams, ar laiku sapratu, ka satiekamies nevis nejauši, bet gan Dievs Savā Žēlastībā turpina mūs savest kopā. Viņš Savā Mīlestībā vēl un vēlreiz dāvā man iespēju pateikt: “Esmu grēkojusi ne vien pret Dievu, bet arī pret Tevi” (šie vārdi manī vienmēr atbalsojās, dzirdot līdzību par “pazudušo dēlu”, īpaši Lk 15:18).  

Pagājušajā ziemā mēs visi dzīvojām un strādājām mājās un gandrīz nekur nebija jābrauc. Mēs visi mācījāmies uzturēt draudzību, “satiekoties telefonā” (virtuāli), jo ārējie apstākļi traucēja risināt dziļas klātienes sarunas  ar “citas mājsaimniecības” ļaudīm. Tomēr tieši šis laiks man lika aizdomāties, ka varbūt vairs nesanāks nejauši satikt šo sendienu kolēģi. Veselība un iespēja tikties mums abām taču varētu neatgriezeniski zust, un kā tad ar manu sirdi būs mūžībā? Dievs taču var pārstāt man šajā situācijā palīdzēt, ja es Viņa ilgstošajai un pacietīgajai manis uzrunāšanai spītīgi neatsaucos.

Kādā pelēkā un saltā pēcpusdienā pēkšņi sajutu pamudinājumu piezvanīt, neizteikto pateikt un beidzot lūgt piedošanu. Sapratu, ka vairs nedrīkstu vilcināties, un lūdzu šai sarunai Dieva Klātbūtni un vadību. Satraukums bija milzīgs, bet Viņš ir tik ļoti uzticams!!! Varu vien liecināt, ka saņēmu lielu atvieglojumu, izpratni un piedošanu. Manā sirdī ienāca miers un prieks, bet izrādījās, ka mana grēksūdze un šī saruna bija svarīgas arī viņai.

Reiz mans tolaik trīsgadīgais mazdēls man jautāja: “Ama, kāpēc mēs esam cilvēki?” Šo jautājumu es cenšos neaizmirst, īpaši saspīlējumu brīžos. Lai varētu palikt lūgšanā un ticībā, sekošanā Kristum, kurš māca mums patieso cilvēciskumu un īsto attieksmi jebkurās attiecībās un situācijās. 

 

Helēna Dekante

 

 

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv