jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Dvēseles testēšana
1. Dieva nošķirtie – vēsturiskā atpakaļskatā

Lai runātu par desmitās tiesas jautājuma izpratni šodienas Baznīcā, vispirms jāieskatās Vecās Derības kulta jeb kalpošanas un upuru sistēmā. Avotliteratūra, protams, ir Svētie Raksti un teologi, kuri īpaši pētījuši šo jautājumu. 

Teologs Eihrods ir formulējis kulta mērķi un jēgu: „Kā debesu īstenības attēls – templis (vai telts) un kalpošana tajā ir dievišķo ideju atklājējs un debesu spēku nesējs un vidutājs. Bet visu šo darbību jēga, vienotība un robežas ir Dieva valdīšanas nodibināšana pār svēto tautu.”[1] Kulta jeb kalpošanas pamatu veido Dieva noteikumi, tādējādi neviena tā darbība nevarēja tikt svinēta par godu Israēlam, bet vienīgi Tam Kungam.


Tā kā Tas Kungs ir svēts, tad viss, kas saistīts ar kalpošanu un kam ir saskare ar Svēto, tiek saukts par svētu. Ebreju valodas vārds „qādaš” nozīmē ‘būt nošķirtam, svētam’, t. i., nošķirtam no laicīgās jomas un veltītam Tam Kungam Dievam. Tātad tas bija Dieva nodots kāda īpašumā, jo visa svētā avots ir Dievs. Pamatojoties uz savu svēto būtību, Dievs Israēlā atklājas kā Svētais, pats nosaucot kādas norises vai jomas par svētām. Piemēram: priestera Ārona diadēmā jeb galvas rotā bija iegravēts „svēts Tam Kungam” (2Moz 28:36); altāris tika iesvētīts (2Moz 29:37, 30:10); labības dāvana tika iesvētīta kā svētumu svētums (3Moz 2:3; 6:10); Tas Kungs parādīja sevi kā svētu, kā uguns aprijot Ārona dēlus, kas uz Kunga altāra bija pienesuši svešu uguni (3Moz 10:1–4); grēka upura gaļa ir augsti svēta, citiem neaizskarama, un, priesterim to apēdot, tika iznīcināts ļaunums (3Moz 10:17); Dieva tauta ir Viņa īpašums, tā ir svēta (3Moz 11:45, 19:2, 20:26, 22:32); priesteri jāiesvēta Dievam (3Moz 21:6); nazīrieša solījumu devušais ir svēts (4Moz 6:5); gaviļu jeb jubilejas gads ir svēts (3Moz 25:12); īpaši veltītais Tam Kungam ir augsti svēts (3Moz 27:28); desmitā daļa ir svēta Tam Kungam (3Moz 27:30, 4Moz 18:21, 5Moz 12:17, 14:22–29). Israēlā svarīgs ir uzskats, ka Tas Kungs savu svētumu ir atklājis ne tikai cilvēkiem, bet Viņš svētī arī lietas, vietas un laikus. Tas nozīmē, ka Dievs tos nodala sev. 

Tā kā kalpošanu veica priesteri, īpaša uzmanība pievēršama viņiem. Priestera (ebr. val. – kōhēn) pienākumi: 1) glabāt Toru un mācīt (mācītāja funkcija); 2) veikt kultiskās darbības jeb tās, kas saistītas ar upurēšanu. Kā skaidro teologs Eihrods, „priesteris sākotnēji nav reliģiskās tradīcijas ierēdnis, bet gan tāpat kā redzētājs jeb pravietis uzstājās kā harismāts un kā ar spēku apdāvināts, visāda veida reliģiskās darbības vadonis un padomdevējs. Kā tāds viņš top par nepieciešamu vidutāju pieejai pie dievišķās sfēras, kas izskaidro lielākām aprindām Dieva gribu”.[2] Tā kā Torā bija ietverta gan sakrālā, gan ētiskā puse, arī no priestera tika gaidīta skaidra pamācība šajos jautājumos. 

Pirms tika iedibināts īpašs priesteru upuru pienešanas kults, Israēlam esot tuksnesī, patriarhālajā ģimenē priestera pienākumus veica ģimenes galva, bet pēc viņa nāves – vecākais dēls. Daļēji šīs tiesības tika saglabātas tādējādi, ka lajs, atvedis savu dzīvnieku uz Derības telti, varēja pats to nokaut, bet ar asinīm saistītās darbības pēc tam veica priesteris. Viņam bija privilēģija noteikt dāvanu kvalitāti, jo viņa uzdevums bija upuri svētīt (1Sam 9:13) un izlemt, vai tas tiek ieskaitīts vai ne. 

Tā kā priesteru, t. i., levītu, kārtai nebija savas zemes daļas, viņu mantojums bija priesterība (4Moz 7:5). No 50 gadu vecuma levīts varēja kalpot samazinātu laiku (4Moz 8:25–26). Levītiem pienācās visas desmitās tiesas (4Moz 18:21, Neh 10:38), bet desmitā daļa no desmitās tiesas pienācās kā upurdāvana priesterim Āronam (4Moz 18:28). Levītiem pienācās īpaša daļa no kara laupījuma (4Moz 31:25–54), pilsētas un zemes gabali no Israēla cilšu mantojuma (4Moz 35:1–8, Joz 21:3, 1L 6:49), un Tas Kungs visam Israēlam piekodināja levītus nekad neaizmirst (5Moz 12:19). 

Priesteru, levītu, dzimtas bija izredzētas (4Moz 3:12), jo viņus bija izraudzījies un iecēlis amatā Tas Kungs. Lai viņi būtu sakrālajai kalpošanai derīgi, viņiem bija jābūt rituāli šķīstiem (3Moz 31:1) un bez ārējiem trūkumiem (3Moz 21:18–22). Priesteru amats bija pārmantojams (1Sam 2:12). Ar laiku priesteru amats sekularizējās. Pēceksila laikā pilnīgi izzuda ķēniņa vara un priesteru kārtai pavērās ceļš uz vienvaldību. Persiešu valdīšanas laikā un makabeju laikā augstie priesteri bija augstākie valsts vadītāji. 

Runājot par upuru sistēmu šā raksta ietvaros, Vecajā Derībā var izdalīt dāvināšanas upuri (2Moz 23:16,19), pateicības un upurveltes upuri (3Moz 7:11–21, 3:1, 4:1–35) un vainas izpirkšanas upuri (3Moz 5:1–26, 2Moz 32:30). 

Dāvināšanas upurus var klasificēt kā upurdāvanu (1Moz 4:3), kā dāvanu (1Moz 32:14) un kā meslus jeb nodevu savai tautai (1Ķēn 5:1, 1L 18:2,6, Ps 72:10). Kā akcentējis teologs Šteinzalcs: „Dāvināšana nozīmēja brīvprātīgu atsacīšanos no savas mantības – mīlestībā uz Radītāju.. Svarīga bija nevis upura objektīvā vērtība, bet gan pūles sakarā ar upuri: nabaga niecīgais upuris varēja svērt vairāk nekā bagātīgs turīgā upuris.”[3]

Īpaši grūtos laikos Israēls deva Dievam solījumus, piemēram: „Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: „Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu. Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.”” (1Moz 28:20–22) 

Cauri visai upurēšanas attieksmei vijas dāvināšana kā pateicība, arī dāvājot ražas pirmievākumu, jo visa raža ir svēta un pieder Tam Kungam, bet cilvēks kā pateicību pienes Dievam svētāko – pirmos augļus un pirmdzimtos: „Arī Pļaujas svētkus sviniet par jūsu darba pirmiem augļiem no tā, ko tīrumā esat sējuši, un gada beigās Ražas ievākšanas svētkus, kad esat savākuši savus augļus no tīruma.” (2Moz 23:16) Dāvināšanas upuri Israēlā saistījās ar dāvinātāja uzticību, pateicību un pagodinājumu Dievam; tas ir personisks upuris. 

Saistībā ar pateicības un upurveltes upuri jāpiemin, ka upuris bija dāvana ne tikai no cilvēka, bet arī no Dieva puses. Teologs Eihrods akcentē: „Sakrālās komūnijas doma upuri padarīja par īstu sakramentu.”[4]

Runājot par vainas jeb grēka izpirkšanas upuri šā raksta tematikas kontekstā, jāatzīmē, ka Dievu ar upuri nevarēja ietekmēt – izpirkšana bija Dieva majestātes dāvana (2Moz 33:14–23). Vēlākā laikā, 725. g. pirms Kristus, pravietis Miha skaidro, ko īsteni Dievs cilvēkam prasa: „Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih 6:8) Tie vairs nav upurdzīvnieki un pirmdzimto veltījumi par dvēseles grēkiem. 

Eksila laikā, kad svēto kulta priekšmetu un vietas nebija, dievkalpojumos uzmanība vairāk tika vērsta uz garīgo un neredzamo, kā arī uz Vārdu. Pats dievkalpojums bija kā aizsardzība pret Babilonijas reliģijas ietekmi, pret Marduka kultu. Vienīgi ķēniņa Kīra edikts deva iespēju pēceksila laikā atjaunot Jeruzālemes templi un atvest atpakaļ Nebukadnēcara nolaupītos kulta priekšmetus. Jerubābela, Dāvida cilts pārstāvja, laikā (515. g. pirms Kristus) tika svinēta tempļa iesvētīšana. Tā kā Derības šķirsts bija pazudis, tā vietu, iespējams, ieņēma septiņžuburu zelta lukturis (pēc Cah 4:1–14). Kā raksta teologs Eihrods, kalpošana templī ienesa eksila laika praksi, bauslība vienpusīgi tika saprasta kā Dieva pieprasītā rīcība, ar ko tiek nopelnīta Dieva žēlastība. Upuris tādējādi zaudēja savu soterioloģisko un žēlastības dāvanas nozīmi, jo izpirkšanu varēja panākt arī ar paklausības darbiem.[5]

Līdz ar tempļa sagraušanu 70. gadā pēc Kristus Israēla kulta un upura vēsture beidzās, jo pati draudze tika izklīdināta. Tomēr tempļa izpostīšana nevarēja iznīcināt visas tautas vajadzību pēc dievkalpošanas; tā tika pārcelta uz sinagogu. 

 

2. Jēzus izraudzītie – mūžības priekšskatā 

Tā kā esam luterāņi, ieskatu šajā jautājumā sniegšu Vienprātības grāmatā (Liber Concordiae) apkopoto Luterāņu ticības apliecību izpratnē. XXIV (XII) artikulā „Par Misi”, skaidrojot, kas ir upuris un kādi ir tā veidi, tiek uzrādīti „divi – un tikai divi – upuru veidi. Pirmais ir salīdzināšanas upuris. Tas ir gandarīšanas darbs par vainu un sodu, kas samierina mūs ar Dievu jeb remdē Dieva dusmas pret mums vai kas nopelna grēku piedošanu citu labā. Otrais ir eiharistiskais jeb pateicības upuris, kas nepelna grēku piedošanu vai samierināšanu. Šo upuri nes tie, kas jau ir samierināti ar Dievu, lai pateiktos par saņemto grēku piedošanu vai arī par citu saņemto svētību.”[6]

Runājot par iepriekš aplūkotajiem levītu upuriem, Apoloģijā tiek skaidrots: „Visi levītiskie upuri ir iedalāmi vienā no šiem abiem veidiem. Tiešām, Mozus bauslībā daži upuri tika nosaukti par izlīguma upuriem, bet tas bija tādēļ, ka tie bija nākamo lietu liecības un priekšvēstneši. Šie upuri nepelnīja grēku piedošanu Dieva priekšā, bet pelnīja grēku piedošanu pēc bauslības taisnības, lai tie, kuru labā tika upurēts, netiktu atstumti no Israēla tautas. Tāpēc tie tiek nosaukti: izlīguma upuri par grēku un dedzināšanas upuri par pārkāpumu. Turpretim uz minēto eiharistisko upuri attiecas tādi upuri kā ziedojums, dzeramais upuris, pateicības upuris, pirmo augļu upuris, desmitā tiesa.”[7] Jau psalma autors (1000.–450. g. pirms Kristus), sacīdams: „Tev es upurēšu pateicības upurus un piesaukšu Tā Kunga Vārdu,” (Ps 116:17) – vēršoties pie Dieva, pienes pateicības upuri. 

Tomēr mēs, Jaunās Derības ļaudis, zinām, ka saskaņā ar Vēstuli ebrejiem pastāv tikai viens salīdzināšanas upuris – Kristus nāve –, jo „vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus” (Ebr 10:4), tādēļ pēc Jēzus Kristus gribas „mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr 10:10). Apustulis Pāvils skaidro: „..sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudināja uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rm 8:3b–4) Tā kā Jēzus nopelna dēļ esam izrauti no nāves varas, tad pilnīgi pašsaprotami vēlēsimies pēc savas jaunās dabas, kas no Jēzus, veikt darbus, kam ir mūžīgās dzīvības vērtība. Un tikai tad, kad būsim sevi nodevuši kā upuri Dievam, mūsu darbi, pēc Viņa izpratnes, būs labi: „Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rm 12:1–2) Tādēļ jau apustulis Pāvils savam māceklim pamudinādams raksta: „Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” (1Tim 2:1–4)

Ja esam saņēmuši Jēzus aicinājumu Viņam sekot, tas arī kaut ko maksās. Vispirms – atteikšanos no grēka. Tas nozīmē – iekšējas pārmaiņas mūsu prātā un attieksmē pret grēku, kas izpaužas kā uzvedības maiņa. Kāds spilgts piemērs no grāfa Georga Ludviga fon Cincerdofa liecības var uzrunāt arī mūs. Krustā sistā glezna, zem kuras bija uzraksts „Šo visu Es esmu darījis tevis dēļ. Ko tu esi darījis Manis dēļ?”, viņu satrieca, veda pie grēka atziņas un pavērsa šī augstmaņa dzīves gaitu pretējā virzienā, tā ka viņš ziedoja milzīgus līdzekļus izglītības attīstīšanai gan Vācijā, gan pastarpināti arī Latvijā (Vidzemē). Pats Jēzus pakāpeniski norādīs, no kā katram jāatsakās, lai ietu pa Viņa taisnības ceļu. Teologs Džons Stots skaidro: „Mēs nevaram turpināt gūt labumu no grēka augļiem, ja gribam, lai grēki mums tiek piedoti.”[8]

Otrkārt, sekošana Jēzum nozīmē atteikšanos no sevis, atdodot Jēzum visas tiesības pār mūsu dzīvi. Tas ietver sevis aizliegšanu, krusta uzņemšanos ik dienas (pēc Gal 5:24 – savas kritušās dabas sišana krustā), savas dzīvības zaudēšanu, pakļaujot savu individualitāti Kristum. Tātad katru savas dzīves jomu mēs nododam Kristus kontrolē, arī tik personisku dzīves daļu kā mūsu laiks un līdzekļi. Jēzus to spilgti ilustrē ar līdzību par bagāto jaunekli (Mt 19:16–30). Bagātnieks, nemaz nemēģinādams sekot Jēzus aicinājumam, tātad zaudēdams iespēju, kas būtu varējusi viņam dot garīgās bagātības (tāpat kā mācekļiem), un apgalvodams, ka ir turējis visus baušļus kopš jaunības, „patiesībā .. neturēja baušļus, jo viņš nedz mīlēja Dievu pāri visām lietām, lai spētu atteikties no mantas, nedz arī gribēja kalpot nabagiem ar tiem līdzekļiem, kas viņam bija uzticēti”.[9] Un viņš aizgāja noskumis. Bet mācekļi Jēzus aicinājumam atsaucās ar prieku. Kā no jebkura elkdievības paveida, Jēzus aicina iekšēji no tā atraisīties, tātad mainīt prioritātes. 

Būtībā to, vai cilvēks ir bagāts vai nabags, nosaka sirds noskaņa (2Kor 8:1–5). Bagātie arī Jēzus laikā deva daudz, bet nabaga atraitne atdeva visu savu padomu (Lk 21:2). Manuprāt, arī mūsdienās kā katra iekšējais tests var kalpot pravieša Maleahijas ( 400. g. pirms Kristus) vārdi par to, pie kuras kategorijas tu piederi – pie taisnajiem vai bezdievīgajiem (Mal 3:8–18), jo mēs jau Dievam neko citu nevaram pienest kā vien to, ko Viņš pats mums jau ir devis, sākot ar dzīvību (t. sk. veselību) un beidzot ar materiālajām lietām. Daudzi šo Rakstu vietu izmanto, lai tirgotos ar Dievu vēlmē vairot savu bagātību, bet tā nebūs pareizā motivācija, jo mēs esam aicināti pienest kā pateicības upuri Dievam Viņa valstības darba vajadzībām no tā, ko Viņš devis. 

Prātā nāk trimdas otrās paaudzes latvieša stāstītais par kādu Zviedrijas bezdarbnieku. Uz ielas atradis naudu, viņš Dievam teica: „Desmito daļu es došu Tev.” Pēc tam viņš Dievam teica: „Ja Tu ļausi man atkal atrast naudu, divas desmitdaļas es došu Tev.” Un tā, runājot ar Dievu, viņš atkal un atkal atrada naudu un nesa to uz baznīcu mācītājam, katru reizi atdodot Dieva darbam par desmit procentiem vairāk, līdz tās bija jau deviņas desmitdaļas. Mācītājs, redzēdams, ka Dievs ir veicis pārbaudi un šī vīra dvēsele pie pīšļiem nelīp (Ps 119:25), uzaicināja viņu iesaistīties misijas darbā, un šis vīrs kļuva par ievērojamas misijas organizācijas vadītāju un pārvaldīja milzu ienākumus. Viņš turpināja no savas algas, kas tika maksāta no organizācijas ziedojumiem, atdot deviņas desmitdaļas Dievam, un no atlikušās desmitdaļas viņš varēja iztikt tā, ka nekā nepietrūka. Viņa rīcību ar līdzekļiem var salīdzināt ar avota ūdeni, kas nekad neizsīkst, bet atplūst un aizplūst, tiekot novirzīts vajadzīgajiem mērķiem, nevis uzkrājumiem, kas būtu kā stāvošs, aizaudzis, smacīgs dīķis. Tik liela bija Dieva svētība, kas nāca kā atlīdzība par uzticību un mīlestību pret Viņu. 

Turpretī pie bagātajiem jūdiem Jēzus sludināšanai bija mazas sekmes, jo viņiem bija templis un sinagogas un ar to jau viņi jutās bagāti. Jēzum, kuram kā Cilvēka Dēlam nebija, kur galvu nolikt, izvēlējās sekot tie, kuri jutās tik nabagi, ka vēlējās iemantot mūžīgās dzīvības bagātību. Tie, kas, kā uzsvēris apustulis Pāvils, ir „kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas” (2Kor 6:10). Jēzus vēlas, lai mēs Viņu vērtētu augstāk par visu šajā pasaulē. Būtībā mums nepieder nekas, mēs paši esam Dieva īpašums (Mal 3:17), un arī manta pieder Dievam: „Dievs to mums ir uzticējis pārvaldīšanā. Un laikā, kad visā pasaulē padziļinās plaisa starp pārpilnību un nabadzību un kristīgās žēlsirdības pasākumus ļoti kavē līdzekļu trūkums, mums jābūt disciplinētiem un augstsirdīgi devīgiem.”[10]

Beigās var secināt, ka upuri Vecajā Derībā un pateicības upuri jeb desmito tiesu Jaunajā Derībā nosaka derības attiecības ar Dievu, kas arī ir galvenā motivācija. Tās izslēdz iespēju iespaidot Dievu ar upuriem, un, ja Israēls to mēģināja darīt, pravieši bija un ir tie, kas atgādina par grēku nožēlošanu un derības atjaunošanu.  

 

Evaņģēliste Milda Klampe

 



[1] Sandis Ratnieks, „Upuris Vecajā Derībā”. Bakalaura darbs. LU, TF, 1994, 5.–6. lpp.

[2] Turpat, 18. lpp.

[3] Turpat, 29. lpp.

[4] Turpat, 30. lpp.

[5] Turpat, 64. lpp.

[6] Vienprātības grāmata, Liber Concordiae, Luterāņu ticības apliecības, Augsburgas institūts, 2001, 250. lpp.

[7] Turpat, 251. lpp.

[8] Džons R. V. Stots, „Kristietības pamati”, LBDS „Labā vēsts”, Rīga, 1993, 86. lpp. 

[9] Pērs Anderss Grunnans, „Mīlestība, patiesība un žēlastība”, Kristīgais katehisms, Luterisma mantojuma fonds, 2010, 22. lpp.

[10] Turpat, 89. lpp. 

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv