jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Henriju Kalniņu
Intervija ar Henriju Kalniņu

Kaut arī draudžu koru skaits Latvijā sarūk, Jēzus draudzes kora diriģents Henrija Kalniņš ir optimists – viņš uzskata, ka dziedāt var ikviens, un savu aicinājumu saskata kristīgo koru attīstīšanā. Ar ko draudzes koris atšķiras no citiem koriem, lasiet šajā sarunā.

Tu esi uzaudzis Jēzus draudzē. Pirms balss lūzuma tu biji viens no skanīgākajiem solistiem, kas regulāri mūs priecēja ar dziedājumu dažādos draudzes pasākumos. No kurienes tavā dzīvē tik liela nozīme mūzikai?


Henrijs: Jā, Jēzus draudzē esmu bijis vienmēr – kopš dzimšanas. Par mūziku paldies jāsaka vecākiem, jo viņi mani aizveda uz Rīgas Doma kora skolu. Bērnībā es esot daudz dziedājis, tāpēc vecāki izvēlējās vest mani uz skolu, kurā ir mūzikas novirziens. Skolas laikā mani uzaicināja nodziedāt vienu dziesmu pirms draudzes Ziemsvētku ludziņas. Nodomāju: forši, kāpēc ne? Tajā brīdī aizsākās vēlme darboties un kalpot draudzē. Paralēli iesaistījos arī LEAF evaņģelizācijas grupā, mācot bērniem dziesmas.

Daudziem mūzika saistās ar hobiju, ko var darīt, jo tas padodas. Tu tagad mācies par diriģentu. Ar ko jārēķinās, ja vēlies kļūt par mūzikas profesionāli?

H.:Manuprāt, dziedāt un iemācīties spēlēt kādu instrumentu var ikviens. Muzicēšana nav domāta tikai izredzētai sabiedrības daļai. Savukārt profesionālā joma vairāk pēta, kā un kāpēc mūzika ir rakstīta: ko komponists ir vēlējies mums pateikt. Diriģēšanā mēs mācāmies, kā koris, kas stāv pretī, spēs nolasīt manus žestus. Bieži strādājam ar mācību kori, mēģinām panākt tādu skanējumu, kādu ir vēlējies komponists. Mūzikas stili ir daudzveidīgi, tāpat arī dziedāšanas un muzicēšanas manieres.  Es uzskatu, ka nav viena pareizā veida, kā dziedāt vai muzicēt; tie ir dažādi – katrs ar savu apbrīnojamo skanējumu. 

Ar ko diriģēšana tevi aizrāva?

H.: Grūti atbildēt. Kad sāku mācīties Rīgas Doma kora skolā, neplānoju mācīties diriģēt. Viss sākās ar to, ka sapratu: man ir balss – kāpēc ar to nevarētu kalpot draudzē? Labprāt arī dziedāju. Devītajā klasē klāt nāca diriģēšanas stunda – vienkāršs ieskats diriģēšanā. Tad arī kaut kas noklikšķēja un es sapratu, ka diriģēšana mani ļoti aizrauj. Skaidri zināju, ka tas ir mans tālākais ceļš dzīvē – profesija, ko Dievs vēlas, lai es daru. Mācoties es apgūstu ne tikai diriģēšanu, bet arī klavierspēli, koru kustības vēsturi, balss tehnikas paņēmienus, solo dziedāšanu. Tā iegūstu ļoti plašas zināšanas, kas palīdz darbā ar kori.

Mūsdienās iegūt izglītību bez vecāku atbalsta ir sarežģīti. Dažkārt vecākiem ir konkrētas cerības, ka bērni būs juristi, ārsti, inženieri utt. Kā vecāki uztvēra to, ka vēlies būt mūzikā?

H.: Vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši. Viņiem nebija nekādu pretenziju – viņi tieši mudināja to darīt. Mazliet smieklīgi, bet sākumā es īsti nesapratu, kas ir diriģēšana. Domāju: mazliet pamācies un pēc tam vienkārši plivini rokas.

Tāds uzskats nav retums.

H.: Jā. Taču patiesībā ir jāzina ļoti daudz, lai žestus varētu parādīt precīzāk un koristi spētu nolasīt, ko diriģents no viņiem vēlas. 

Latvija var lepoties ar pasaulē atzītiem diriģentiem, kas liecina – viss ir iespējams. Kāds ir tavs mērķis šajā nozarē?

H.: Sākotnēji savu mērķi skaidri neapzinājos, taču man ļoti gribējās kādreiz pastrādāt ar draudzes kori. Tagad tas ir piepildījies un esmu ļoti priecīgs. Protams, ir ļoti patīkami strādāt arī ar pasaulīgiem koriem, taču daudz īpašāk ir sasaistīt profesiju ar kalpošanu. Tagad man šī iespēja ir dota. Vēlos strādāt, lai Latvijā vairotu kristīgos kolektīvus, jo pašlaik, īpaši luterāņu draudzēs, koru skaits strauji samazinās. Rīgā mūsu draudzes koris ir viens no lielākajiem. Vēl koris ir Ģertrūdē, Pāvila draudzē, Jāņa baznīcā, Lutera draudzē, Domā un vēl dažās draudzēs. Kori ir arī ārpus Rīgas. Spilgts piemērs ir Ādažu draudzes koris „Zari”. Tomēr koru stāvoklis gadu gaitā ir strauji pasliktinājies un pasliktinās vēl joprojām. Daudzviet, kur kādreiz bija koris, nu ir tikai dziedātāju ansamblis. Arī tas, protams, ir ļoti patīkami un priecē, ka cilvēki nāk un grib kalpot, tomēr tā kora, kas šajā draudzē bija pirms desmit gadiem, vairs nav.

Ar ko tas saistīts? Vai kora mūzika zaudējusi aktualitāti?

H.:Iespējams. Tas, kas pirms simts gadiem šķita moderns un labs, tagad ir mainījies un cilvēkiem nešķiet interesants. Manā redzējumā kora repertuāram jābūt daudzveidīgam – no Baha līdz vienkāršām evaņģelizācijas dziesmām, tādām kā „Laiva”. Korim ir jābūt aktīvam un jāpiedalās ne tikai dievkalpojumā, bet arī citos draudzes pasākumos. To es redzu kā problēmu, ka mūsdienās tiek izvēlēts tāds repertuārs, kāds patīk diriģentam vai kādam citam, un koris iet tikai pa to līniju – vienalga, vai koristi atbirst vai turas. Diriģentam ir jāseko līdzi, lai repertuārs patiktu gan draudzei, gan arī pašam korim. 

Draudzes koris nav profesionāls, algots kolektīvs, kam jāspēj nodrošināt augstu kvalitāti. Vai te nav sadursme starp tavām gaidām un kora varējumu?

H.:Visi mūsu draudzes bijušie diriģenti, ko pazīstu, ir teikuši: tur pasaulē koris ir tikai koris. Daži no dziedātājiem ir mācījušies to darīt profesionāli, un viņi vienkārši dzied. Draudzē tas ir kas cits. Tā ir ne tikai dziedāšana, bet arī kalpošana, kopā būšana. Tas ir unikāli. Ir jauki redzēt: kad cilvēks nāk dziedāt ar sirdi un dvēseli, tad viss sanāk. Protams, ir arī tehniskas grūtības, bet te nav runa par kvalitātes latiņu. Ir jāstrādā, lai ikviens varētu nodziedāt precīzi, taču draudzes korī ir aicināts ikviens. Arī profesionāli vērtējot, mūsu draudzes koris ir labs. Un draudzes koristi, būdami kristieši, saprot dziesmas jēgu un vēstījumu, nevis vienkārši nodzied. Tas ir būtiski, jo liela daļa kora mūzikas ir balstīta uz kristīgām vērtībām.

Kāpēc korī allaž trūkst vīru balsu?

H.:Mēs ar to cīnāmies. Pirmsākumos koros dziedāja tikai vīri un sievas palika mājās ar bērniem. Laikam ejot, apstākļi ir mainījušies, un mūsdienās cilvēki kļuvuši aizņemtāki. Mūsu ikdiena bieži paiet lielā steigā. Tas ir prioritāšu jautājums: kam atvēlam laiku? Protams, ne visiem ir jādzied, ir arī citi kalpošanas veidi; galvenais, ka vispār kaut kur darbojies. Vēl viens iemesls bez aizņemtības – daudzi uzskata, ka dziedāt nemāk.

Vai tas sakrīt ar taviem novērojumiem?

H.: Nē. Dziedāt nespēj tikai daži procenti. Daudziem lielākā barjera ir tā, ka cilvēkiem nepatīk, kā skan viņu balss. Tomēr, nākot uz mēģinājumiem, balss ar laiku izaug – tas ir viens no diriģenta pienākumiem. 

Kad bija lielā simtgade, Māris Sirmais izveidoja iniciatīvu „Latvijas komponisti Latvijas simtgadei”. Akadēmiski un neakadēmiski mūziķi rakstīja jauno A repertuāru koriem. Kāds repertuārs tev pašam ir sirdij tuvākais?

H.:Labs jautājums. Skolā māca klasiku, un tas nav slikti. Mani vienmēr saistījis džezs un gospelis, kas ir aktīvāka mūzika, taču arī Bahs un Hendelis man patīk. Ne visiem koriem der viss, tāpēc repertuārs jāmiksē. Manuprāt, mūsdienās daudzi komponisti raksta tikai, lai parādītu, cik sarežģīti viņi prot to darīt. Bieži vien šos skaņdarbus var izpildīt tikai viens koris, un prieka no tās mūzikas nav. Protams, ir arī tādi mūsdienu komponisti, kas raksta apburošu mūziku. Mums, latviešiem, šādu komponistu ir diezgan daudz, piemēram, R. Dubra un Ē. Ešenvalds. Man ir laimējies mācīties pie skolotāja A. Kontauta, kas arī ir viens no latviešu komponistiem. Arī viņa mūzika ir īpaši muzikāla un stāstoša. Manuprāt, vienkārša, nesamākslota mūzika ir visskaistākā. Taču kormūzika pēc būtības ir kļuvusi mazāk populāra. Mūsdienās vairs nav aktuāli būt kopā, jo ir telefons. Cilvēki nesaprot kopā dziedāšanas vērtību. Otrs – skolā koris vairs nav obligāts un jaunieši šo mūziku neiepazīst. Loģiski, ka vēlāk viņi negrib dziedāt, jo uzskata, ka tas nav domāts viņiem. Ir svarīgi, lai jau no mazotnes bērns ietu skolas korī, pieredzētu Dziesmu svētkus un noķertu to sajūtu. 

Kāds ir labs kora mēģinājums?

H.: Par šo jautājumu esmu daudz domājis. Parasti pēc mēģinājumiem man šķiet: es varēju izdarīt labāk. Taču labs mēģinājums draudzes korī ir tāds, ka iesākam un pabeidzam ar lūgšanu, izdziedam visu un koristi aiziet mājās priecīgi un kaut ko ieguvuši. Ceru, ka koristiem ir tāda sajūta. Man šķiet, ka mums vairāk ir jāiet ārā, ne tikai jānostājas draudzes priekšā un jānodzied. Piemēram, izbraukumos pēc uzstāšanās varam kopīgi ar draudzi sagrābt baznīcas priekšā lapas vai darīt kaut ko citu, kas mūs saliedē. Korim jābūt aktīvam dažādās nozīmēs. Vienmēr esmu gribējis noorganizēt sadraudzības pasākumu ar citiem luterāņu koriem – visiem luterāņu koriem. Manuprāt, tā būtu pati vērtīgākā saliedēšanās, kas vien iespējama. Jo aktīvāk sevi parādīsim, jo vairāk draudze saskatīs kora vērtību un gribēs šai kalpošanai pievienoties. 

Vai tava dedzība ir saistīta ar tradīciju un piemēru, ko esi mantojis no vectēva un tēva?

H.:Domāju, ka jā. Taču prieku par kalpošanu primāri iedod Dievs. Interesanti, ka vectēvs Šveicē arī bija izmācījies diriģēšanu un varēja stāvēt kora priekšā, taču es to neesmu piedzīvojis. 

Tava dzīve griežas ap mūziku, bet kā dzīvi ietekmē Covid?

H.:Divējādi. Es mācos Liepājā, tāpēc mājās esmu tikai nedēļas nogalēs. Liels bonuss bija tas, ka varēju būt mājās kopā ar ģimeni, savukārt skolā bija grūtāk. Pasniedzēji sāka uzskatīt, ka viņu priekšmets ir galvenais un uzdeva arvien vairāk mājasdarbu. Mācību ziņā bija grūti, jo daudz laika pavadīju pie datora un no tā cieta veselība. Tomēr tas bija interesants laiks, jo īpaši ar draudzes kori. Man šķita: ja apstāsimies, šī kalpošana izsīks. Kaut ko vajadzēja darīt. Jauns atklājums bija video veidošana, ko katrs mājās iedziedāja pēc iesūtīta kanona. Tad mājās visas balsis liku kopā; nekad iepriekš to nebiju darījis. Domāju, ka mums izdevās labi. 

Vai Covid tevī ir radījis bailes?

H.:Nē. Vairāk laika bija jāpavada ārpus sabiedrības, bet man tas netraucēja. Drīzāk pirmajā brīdī bija grūti atkal iejusties būt kopā ar cilvēkiem.

Daudzi sacīja, ka Covid parādīja cilvēku īsto seju. Vai arī tu to novēroji?

H.: Jā, savā ziņā – kādi no draudzēm izsijājās; par to liecina statistika par draudžu locekļu skaita samazinājumu. Mūsu korī gan tādu gadījumu nebija. Taču es pamanīju cilvēkus, kas Covid laikā ļoti iedegās un kalpoja, piemēram, Silvestrs. Ja ne viņš ar filmēšanas un montēšanas iemaņām, tad mums būtu jāmeklē kāds cits. Īstenībā jau katrs pielika roku, lai kalpošana turpinātos, un tas ir super. 

Sarunā sacīji, ka gan koristu, gan kristiešu skaits draudzēs samazinās. Vai kristīgajām vērtībām ir beidzies derīguma termiņš?

H.: Nē, nav beidzies. Drīzāk ir mainījies mūsdienu pasaules uzskats. No kā tas nāk? Nezinu. Ir brīži, kad cilvēki no Baznīcas iet prom, un ir brīži, kad Baznīca piedzīvo uzplaukumu. Varbūt tas ir prioritāšu jautājums un daudzi izvēlas darbu, skolu vai attiecības, nevis kalpošanu. 

Vai ikdienā Liepājā tev apkārt ir daudz kristiešu?

H.: Liepājā ir ļoti spēcīgi kristīgie uzskati. Rīgā, piemēram, ja pasaki, ka esi kristietis, cilvēki visbiežāk nesaprot, kas tas ir. Liepājā to respektē un dažkārt pasaka – jā, es arī. Liepājā ir daudz dažādu draudžu, tā kustība ir spēcīga.

Ko novēli šīs sarunas lasītājiem?

H.: Aicinu nākt uz kori, ko gan citu. Iespējams, daudzi lasītāji nekalpo un gaida brīdi, kad aktīvāk kaut kur iesaistīties. Droši sāciet un darbojieties! Nebaidieties, ka sākumā nesanāks, – mēs visi mācāmies procesā. 

 

Intervēja Edgars Gertners

 

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv