jaunumus savā e-pastā:               


Kas tas ir?
 
Dievkalpojumi:
svētdienās plkst. 10:00
ceturtdienās plkst. 18:00
Elijas iela 18
Rīga, LV-1050
Tālrunis 67224123
info(at)jezusdraudze.lv Vairāk informācijas >
Intervija ar Jolantu Cukuri un Ilzi Kolmu
Intervija ar Jolantu Cukuri un Ilzi Kolmu

Šis gads ir ritējis Jēzus draudzes diakonijas darba 25 gadu jubilejas zīmē, tādēļ uz sarunu par to, kā šajos gados Dievs šo kalpošanu ir vadījis, esmu aicinājusi Diakonijas vadītāju JOLANTU CUKURI un ārstu konsultāciju vadītāju ILZI KOLMU. (Intervē Milda Klampe)

Kas jūs pamudināja veikt diakonisko kalpošanu?

Jolanta Cukure:Pirms 25 gadiem mani kalpot aicināja mācītājs un draudzes priekšnieks, jautājot, vai es varētu kādu brīdi palīdzēt trīs draudzes māsām, kuras savas vecumdienas vadīs vēl līdz galam neizremontētajā draudzes namā. Man viņām būtu jāsniedz atbalsts ikdienas darbos. Es atbildēju, ka nezinu, bet varu mēģināt. Sākums bija šāds, pavisam vienkāršs, bet gadu gaitā šis darbs ir izaudzis par diezgan lielu mūsu draudzes kalpošanas novirzienu.



Ilze Kolma: Man bija līdzīgi – ap to pašu laiku toreizējais draudzes priekšnieks mani uzaicināja vadīt kalpojošo mediķu grupu, kas deviņdesmito gadu vidū bija diezgan liela – kādi 12 draudzes mediķi. Pirmās telpas tolaik atbrīvojās draudzes nama piebūvē, un tur tika iekārtots medpunkts. Šis aicinājums nāca kā tieša atbilde uz manu lūgšanu par Dieva nodomu manā dzīvē. Pēc gadiem atskatoties, ir brīnišķīgi ieraudzīt, ka mēs dzīvojam šajā aicinājumā.

Jolanta: Toreiz tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē, jo pirmo reizi tik skaidri piedzīvoju to, kā ir spert soli ticībā, pilnīgi paļaujoties uz Dievu un nezinot, kā viss notiks tālāk

Soļi ticībā nekad nav jānožēlo. Bet vai ir atšķirība starp domātoun esošo?

Jolanta: Tolaik dažas draudzes māsas, kas bija uzticīgi kalpojušas draudzē daudzus gadus, arī padomju laikos, bija lūgušas, vai būtu iespējams dzīvot atgūtajā draudzes mājā. Domāju, ka atsaukties šim lūgumam bija izaicinājums ne tikai man, bet arī toreizējai draudzes padomei, kam bija jālemj, kāds būs mūsu draudzes nams un kāda kalpošana tur notiks. Diakonijas darbs draudzes nama telpās pa šiem gadiem ar Dieva vadību un žēlastību ir izveidojies plašs – gan praktiskā palīdzība senioru dzīvoklī un drēbju istabā, gan veselības aprūpe medpunktā, gan garīgā aprūpe Bībeles stundās un svētbrīžos un vēl daudz kas cits. Mēs pat iedomāties nevarējām, kā Dievs visu ir paredzējis. Varam tikai ar prieku, pateicību un apbrīnu dzīvot Viņa sagatavotajā plānā.

Diakonijas teoloģiskajā koncepcijā ir trīs virzieni. Pirmais pamatojas piētiskajā kustībā (Vācijā un Ziemeļeiropā); mūsdienās tas pazīstams kā „individuāla kristīga personība”. Otrais ir saistīts ar t. s. moderno teoloģiju jeb sekularizācijas teoloģiju un mūsdienās zināms kā atbrīvošanas teoloģija; šī virziena pamatjēdziens ir „sabiedrība”.Trešais virziensiesniedzas vēsturē līdz 2. un 3. gadsimta Baznīcas tēviem, kuri uzsvēra dažādos Baznīcas kalpošanas veidus; tāpamatjēdziens ir „baznīca” vai „draudze”.Pie kuras no šīm uzskatu sistēmām Jēzus draudzes Diakonija ir vairāk piederīga?

Jolanta: Manuprāt, šie virzieni pārklājas. Pirmkārt, tā ir uz draudzi vērsta kalpošana, draudzes diakonija. Vienlaikus mēs lūkojamies vispirms uz cilvēku un viņa vajadzībām, taču darām to no draudzes pozīcijām. Mēs neesam tāda organizācija, kādas ir citās valstīs, kur diakonija ir patstāvīga institūcija, kas var pastāvēt bez draudzes un ir gandrīz nošķirta no Baznīcas. Mēs pildām draudzes uzticētu uzdevumu.

Diakonijas darbs aptver praktisko palīdzību, sadraudzību, garīgo un veselības aprūpi. Kā tas izdodas?

Ilze:  Mēs lūdzam Dievu un raugāmies, kā Dievs pašķir un parāda vajadzības. Tā veidojas darbības virzieni. Sākumā bija šīs sirmās draudzes māsas, kuras padomju gados par savu draudzi bija stāvējušas un kritušas. Nu viņas bija vientuļas un vecuma nespēkā – viņām bija vajadzīga aprūpe, praktiska palīdzība. Taču pamazām kalpošana izvērsās dažādās jomās. Dievs tā ir pašķīris – tie ir Viņa darbi, kuros Viņš rāda, kurā virzienā mums jāiet.

Jolanta: Lai šis darbs būtu pārskatāms, tas ir strukturēts, bet tas nenozīmē, ka mēs cilvēka vajadzības definētu tajā vai citā laukā. Reizēm šie visi četri lauki var būt aktuāli, tie var pārklāties.

Kā jums izdodas iesaistītdraudzes locekļus?

Ilze: Diakonijā kalpo ap 30 brīvprātīgo. Mēs esam no sirds pateicīgas Dievam par tiem cilvēkiem, kuriem Viņš sirdī licis aicinājumu kalpot Diakonijā, un par to, ka mēs kopā varam strādāt un darboties katrs tajā jomā, kurā esam aicināti. Pirms pāris gadiem sākām raizēties, ka mūsu kalpotāji kļūst vecāki un bieži viņiem pašiem ir nepieciešama palīdzība. Kur ņemt jaunus? Nesām šīs raizes lūgšanā Dieva priekšā. Ir pagājis laiks, un kalpošanā ir iesaistījušies dažādu vecumu kalpotāji. Ļoti priecājamies par jauniešiem, kas gan palīdz aprūpēt seniorus, gan piedalās pasākumu organizēšanā, muzicējot un izsakot labas idejas.

Jolanta: Ir kalpotāji, no kuru darba ir atkarīga diennakts aprūpe, tādēļ viņiem katram ir jābūt savā vietā un laikā. Reizēm ir grūti nodrošināt visu nepieciešamo kalpotāju „tīklu”, bet mūsu pieredze ir tā: šo darbu uztur lūgšanas. 

Tas nozīmē – Dievs parāda...

Jolanta: Dievs parāda, kuru cilvēku uzrunāt. Tās ir pacietīgas lūgšanas. Dažreiz ir bijuši ticības pārbaudījumi, kad ir lūgts vienu, divus, trīs mēnešus. Tu zini, cik ļoti vajag šo cilvēku, un Dievs pēdējā brīdī to nokārto un palīdz ieraudzīt, kuram cilvēkam jautāt. Mēs viņu uzrunājam, bet Dievs jau iepriekš ir aicinājis. Viņš dāvā kalpotājus. Mums katrs no viņiem ir dārga Dieva dāvana, par ko pateikties un arī rūpēties, lai viņi savus uzdevumus varētu veikt ar prieku. 

Vai sadarbojaties arī ar valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām?

Jolanta: Jā, viena senioru aprūpes dzīvokļa darbiniece ir darba attiecībās ar nevalstisko organizāciju „Latvijas samariešu apvienība”. Viņa saņem atalgojumu un veic mūsu cilvēku mājaprūpi.

Ilze:Sadarbojamies arī ar organizācijām, kurām mēs palīdzam, piemēram, dalāmies ar slimnieku kopšanas līdzekļiem, inventāru. Tās ir biedrības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un citas organizācijas un atbalsta grupas. Arī slimnīcas lūdz izpalīdzēt ar ratiņkrēsliem, aprūpes līdzekļiem un apģērbu. Mēs esam palīdzējuši visām slimnīcām, t. sk. plaušu un tuberkulozes, Stradiņa slimnīcai, 1. slimnīcai. Arī sociālie darbinieki vēršas pie mums pēc palīdzības. Pretī mēs dažkārt saņemam kādu labu padomu saistībā ar to cilvēku vajadzībām, kuri pie mums vēršas.

Jolanta:Tā ir Dieva žēlastība – saskatīt to, ka mēs cits citam esam vajadzīgi.

Vai esat domājuši arī par darbinieku un brīvprātīgo izglītošanās iespējām?

Jolanta:Trīs vai četras reizes gadā sanākam kopā, lai pārrunātu darba jautājumus, piesaistām lektorus par kādu nopietnu tēmu. Iespēju robežās notiek izglītošanas darbs praktiskajā jomā. Protams, ir iespēja nākt uz Bībeles stundām, kur varam izglītoties. Tas ir atbalsts tiem cilvēkiem, kuri kalpo, un tad viņi ar saņemtajām atziņām var doties pie cilvēkiem un tos stiprināt.

Reizi gadā, septembra sākumā, notiek rekolekcijas, kad mēs, visi Diakonijas darbinieki, divarpus dienas uzturamies ārpus Rīgas, lai pārrunātu un pārdomātu kādu izvēlētu tēmu, par kuru referēt esam uzaicinājuši vieslektoru. Tad arī pavadām laiku kopīgā sadraudzībā.

Kur jūs smeļaties spēku ikdienas darbā?

Jolanta:Katrs rīts pansionātā sākas ar lūgšanām. Arī darbinieki sanāk uz īsu lūgšanu, pirms sāk kalpot. Otrdienās ir lūgšanas stunda, kad mēs aizlūdzam par slimniekiem, kuri ir izteikuši šo vajadzību, par aktuālajām draudzes aktivitātēm un par diakonijas darbu kopumā. Vispirms mēs pārrunājam lūgšanu vajadzības, pārrunājam mūsu mērķus un uzdevumus tuvākā un tālākā laikā, dalāmies ar piedzīvoto pēc aizlūgšanām, tad seko pateicība un lūgšana. Otrdienās pie mums diakonijā notiek arī „Mātes lūgšana”. Otrdienas mums ir īpašas lūgšanu dienas.

Uzturot saikni ar Dievu, uz lūgšanām tiek saņemtas arī atbildes.

Ilze:Lūgšanu regularitāte un kārtība, ko ievērojam tagad, nes svētību – mēs redzam, cik tas ir nozīmīgi, ka lūgšana iet pa priekšu. Tieši pēdējos gados lūgšana ir nesusi lielus augļus, piemēram, attiecībā uz jauniešiem. Brīžiem ir jūtams tāds iesīkstējis priekšstats, ka diakonijas kalpošana ir saistīta ar vecāko paaudzi, bet tas nebūt tā nav. Šī kalpošana attiecas uz visiem. Arī rekolekcijās bijām kopā dažāda vecuma cilvēki, un sestdienas vakarā jaunieši kalpoja ar dziesmām. Tas ir tāds mierīgs vakars baznīcā, kad Dieva vārda lasījumi mijas ar dziesmām un beigās visi sadalās pa divi un aizlūdz, lai viens otru stiprinātu. Prieks skatīties, ka veci un jauni ir kopā mīlestībā pret šo kalpošanu!

Jo ir vienojošais motīvs.

Ilze: Jā, un tas nojauc šķēršļus.

Jolanta:Savukārt svētdienās dievkalpojumā ar prieku var vērot, kā jaunieši vecākās paaudzes māsām palīdz pieiet pie Svētā Vakarēdiena.

Ilze:Vecākā paaudze nodod garīgo pieredzi jaunākajai.

Jolanta:Tas jauniešiem ir ieguvums. Tiem, kuri savu ticības pieredzi nodod tālāk ar piemēru, ir prieks, ka draudzei ir turpinājums.

Kāds ir bijis ambulances pakalpojumu pienesums draudzē?

Ilze:Īstais nosaukums mediķu kalpošanai Diakonijā ir „ārstu konsultācijas”. Laika gaitā tā saukta arī par doktorātu, ambulanci un medpunktu. Īstenībā svarīgs ir nevis nosaukums, bet mediķu, kalpotāju, gatavība pieņemšanas laikā atvērt durvis ikvienam. Dažreiz tas nemaz nav viegli, bet Dieva vadībā ir piedzīvoti brīnumi un svētības – dziedinātas ārēji redzamas un arī neredzamas brūces, uzklausītas problēmas, kopā teiktas lūgšanas un atrasti risinājumi. Mūsu kalpošanā ir svarīgi nesteigties un veltīt katram pietiekami daudz laika. Tas gan ne vienmēr izdodas.

Kādu jomu ārsti kalpo?

Ilze: Pašlaik kalpo četri ārsti, un es esmu medmāsa. Mūsu ārstiem ir pat vairāki profili, jo savā darbā viņi ir strādājuši dažādās specialitātēs, tādēļ viņu kalpošana ir ļoti noderīga. Varam ne vien konsultēt, bet arī izmērīt asinsspiedienu, noteikt cukura līmeni asinīs, uztaisīt kardiogrammu, pārsiet. Diakonijas mediķi var ieteikt, kur cilvēkiem tālāk vērsties. Ļoti bieži viņi citur ir atraidīti, tādēļ mēs viņus pieņemam un meklējam kaut vienu pavedienu, pie kā pieķerties, lai varētu palīdzēt. Tā cilvēks piedzīvo, ka viņš savās grūtībās nav viens, ka viņa problēmas var risināt un viņš var saņemt atbalstu un palīdzību.  

Jolanta:Līdzīgi ir arī ar tiem mūsu draudzes cilvēkiem, kam konkrētā dzīves brīdī ir kādi neatbildēti jautājumi vai grūtības. Ir svētīgi, ka mūsu draudzes locekļiem ir iespēja atnākt uz draudzes namu, lai tur viņi tiktu uzklausīti ilgākā sarunā. Ne vienmēr ir nepieciešama praktiska palīdzība, bet ir vajadzīgs kāds, kam izteikt savu sāpi. Tāpat arī attiecībā uz kalpotājiem ir svarīgi turēt „roku uz pulsa” un just, ja kādam kaut kas ir sasāpējis un ir nepieciešams uzklausīt un atbalstīt.

Jautājumu loks, ar kuriem pie jums vēršas, droši vien ir ļoti plašs.

Jolanta: Tiem, kas uz ielas, ļoti vajadzīga drēbju istaba. Cilvēki gaida pie durvīm jau pirms drēbju istabas darbalaika sākuma. Meklējot drēbes, raisās sarunas par dzīvi un arī par ticību. Draudzes locekļi vairāk atnes, lai papildinātu drēbju klāstu plauktos, nevis nāk, lai saņemtu. 

Vai šajās sarunās neizjūtat, ka jums pašām būtu nepieciešama padziļināta izglītība?

Jolanta:Jā, es pilnīgi piekrītu, ka izglītība sarunu veidošanas jautājumā ir vajadzīga. Par to mēs esam domājušas. Viena iespēja ir doties uz Kristīgo akadēmiju, kas organizē dažādus kursus un lekciju ciklus. Pirms diviem gadiem apmeklējām lekciju ciklu par vecu cilvēku aprūpes specifiku.

Ilze:Ar pateicību izmantojām arī draudzes sagādāto iespēju šī gada janvārī mācīties Mazirbes rekolekciju centrā, kur apmeklējām garīgās līdzgaitniecības pirmā līmeņa kursu.

Jolanta:Desmit dienās ļoti intensīvās mācībās guvām pilnīgi jaunu pieredzi. Nebija nemaz tik viegli, bet izturējām. Saņēmām arī rekomendāciju iet tālāk šajā virzienā.

Kādi ir tavi pienākumi Rīgas prāvesta iecirkņa diakonijas darba vadītājas amatā?

Jolanta:Šis darbs nevedas viegli. Nav tā, ka es kā koordinatore visus pasaucu un visi arī ierodas. Rīgas draudzes izceļas ar to, ka tās ir ļoti pašpietiekamas. Esmu divas reizes aicinājusi draudžu diakoniju vadītājus sanākt kopā, bet atsaucība nav liela – no divdesmit četrām draudzēm atsaucās  tikai trīs. Ir arī tādas draudzes, kurās diakonijas darba vadītāja nav un iespējams, ka diakonijas darbs tur nemaz nenotiek. Lielāka aktivitāte ir ārpus Rīgas. To redzējām, izsūtot ielūgumus uz Diakonijas konferenci. Latvijas mazpilsētu un lauku draudžu diakonija ir aktīvāka, un tur atsaucība lielāka.  Viens no iemesliem varētu būt tas, ka Rīgā draudžu darbiniekiem ir daudz piedāvājumu un pasākumu; cilvēki izvēlas kaut ko vienu, un visam neiznāk laika.

LELB Diakonijas programmā teikts, ka draudzes ir aicinātas piedalīties arī slimnīcu diakonijas darbā. Vai Rīgas prāvesta iecirkņa līmenī ir nācies domāt par šo jomu?

Jolanta:Katra draudze kalpo saskaņā ar to aicinājumu, ko saņēmusi no Dieva. Ja mūsu draudzei būs Dieva aicinājums šajā jomā, tad atsauksimies.

Ilze:Pirms daudziem gadiem man bija saskarsme ar šo jomu. Pirms saņēmu aicinājumu strādāt šeit, es vienu gadu veicu garīgās aprūpes darbu P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Tad kapelānu dienests vēl nebija izveidots. Es biju diakonijas māsa slimnīcā no 1991. līdz 1992. gadam, un mans galvenais uzdevums bija sarunāties ar cilvēkiem. Tas bija grūts, bet ļoti svētīgs laiks un noteikti nāca par labu, sākot kalpot draudzes diakonijā. 

Bet, atgriežoties pie diakonijas vadītājiem, – viņiem taču būtu jābūt ieinteresētiem nākt uz nozares darba pārrunām un apmainīties viedokļiem?

Jolanta:Diakonijas centrs jau trīs gadus reizi mēnesī rīko Žēlsirdības skolu. Mēs sanākam kopā un ne tikai mācāmies, bet arī pārrunājam darba lietas. Iespējams, ka šajā aizņemtajā laikā daudziem pietiek ar to. Vēl – cilvēki uzaicinājumus uztver ļoti pavirši: e-pasti vairs neuzrunā, tie vairs netiek uztverti personiski, bet kā plašsaziņas līdzekļi. Ir vispārināta attieksme – tie ir izsūtīti visiem, nevis konkrēti man. Draudžu diakonijas darba koordinatori prāvestu iecirkņos ir secinājuši, ka ir jāzvana un jāvaicā ļoti personiski. Diemžēl tas aizņem milzumdaudz laika.

Ilze:Kopīgā informācija vienam cilvēkam ir pārāk liela, kaut kas paslīd garām. Arī baznīcā, no pults aicināti, cilvēki to uztver nevis kā domātu sev, bet visiem.

Gada pēdējā sestdienā pirms Pirmās Adventes mums baznīcā ir Pateicības vakars, kad pateicamies Dievam gan par grūtībām, gan svētībām. Mēs aicinām visu draudzi, bet daļa draudzes to neattiecina uz sevi, tādēļ mēs izveidojām mazas kartītes kā uzaicinājumu un pie ieejas iedevām katram rokās – tas uzrunā vairāk. Priecājamies, ka ar katru gadu uz šo vakaru atnāk arvien vairāk cilvēku. Tas taču ir tik stiprinoši – dzirdēt liecības un kopīgi slavēt Dievu ar slavas un pateicības dziesmām!

Jēzus draudzes diakonijas darbs jau izsenis ir saistīts ar māsu draudžu palīdzības programmu. Kādu pienesumu un atgriezenisko saiti tas abpusēji ir sniedzis?

Ilze: Tā izveidojies, ka tieši diakonija ir saskares punkts starp mūsu draudzi un māsu draudzēm. Sarakstoties mēs uzturam kontaktus. Laiku pa laikam mūsu draudzes locekļi dodas ciemos pie viņiem un tāpat arī viņi pie mums. Tieši kā tagad, kad uzņēmām viesus, kas ieradās uz Diakonijas konferenci. 

Jolanta:Kādu brīdi bija atsvešināšanās periods. Tad sapratām, ka arī mums ir jābrauc pie viņiem. Gribējām zināt, kā klājas tiem, kuri vairs nevar pie mums atbraukt. Attiecības atjaunojās, tieši uzturot privātos kontaktus.

Ilze:Uz konferenci ieradās gandrīz visi mūsu draugi un Diakonijas darba atbalstītāji no Vācijas. Domāju, ka arī viņiem bija interesanti savstarpēji iepazīties un uzzināt, kā draudzes Diakonija ir attīstījusies. Mums ir arī draudzīgas attiecības ar LELB draudzēm ārpus Latvijas; tās atbalsta akciju „Siltais zupas šķīvis”, ka ir domāta draudzes senioriem pirmdienās pirms Bībeles stundas.

Jubilejas laiks ir atskaites punkts gan noietajam posmam, gan nākotnes nodomiem. Kādas vērtības saglabāsiet turpmākajā ceļā?

Jolanta: Mūsu kalpošanas laiks sākās ar uzticēšanos Dievam. Tāpat esam piedzīvojušas uzticēšanās svētību, ejot cauri grūtībām un sarežģījumiem gan ticības dzīvē, gan kalpošanā. Ir bijuši brīži, kad pašas nesapratām, kā būs tālāk, bet Dievs vadīja cauri grūtībām un kalpošanas ceļš turpinājās. Tas ir prasījis pilnīgu paļāvību uz Dievu. Ir viegli paļauties uz Dievu, kad pats jūties drošs unpārredzi ceļu, bet svētīgāk ir tad, kad nezini, kā Dievs vadīs. Tad paliek tikai paļāvība, ka tas ir Viņa darbs un Viņš to izvedīs cauri grūtībām vislabākajā veidā.Arī turpmāk mēs tā gribētu – mīlēt Dievu un iet kopā ar Viņu.

Ilze:Kā teikts Dieva vārdā: „Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” (1Tes 5:24)

Jolanta:Un: „Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef 2:10) 

 
« atpakaļ
 
Jezusdraudze.lv